Kariņš un viņa drošā rudzu bise

Beidzot! Beidzot Saeimas deputāti un ministri sāk strādāt, it visa valsts pārvalde saspringusi starta pozīcijā, policija drukā standarta protokolus kriminālkovidbandītu masveida aizturēšanai, Ādažu tankisti jau eļļo tanku kāpurķēdes, lai stātos sardzē pie lielveikaliem, bet ielu komiteja sadarbībā ar dāmu komiteju un mazmājnieku biedrību izraugās labākos ļaudis „troikām”, kas izvērtēs kovidkārtības grāvējus, lai tos neizbēgami nodotu taisnā soda izpildei – nošaušanai ar rudzu bisi.
03.12.2020. Elita Veidemane
 
©F64

Tostarp jāuzcildina tie, kuri pamodušies par spīti rudens dusai un liek arī citiem iespringt darba gaidās. Gan Ināra Mūrniece (NA), gan Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par”) pirmdien visus atbalstīja. „Ierobežojumiem ir jānāk roku rokā ar atbalsta pasākumiem. Es saprotu, ka cilvēki ir noguruši, bet mums ir nepieciešama solidaritāte, lai mēs pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties pie ierastās dzīves,” tā Mūrniece. „Valdībai ieviešot jaunus Covid-19 izplatības mazināšanai nepieciešamos drošības pasākumus, vienlaikus jālemj par atbalsta pasākumiem tiem cilvēkiem un darba devējiem, kurus skar ierobežojumi,” tā savukārt Pavļuts. Neatpalika arī ministrs Nauris Puntulis (NA): „Ierobežojumiem jābūt ciešā sazobē ar izsvērtiem atbalsta mehānismiem.”

Interesanti, ka 19. novembrī, kad Saeima balsoja par valsts pienākumu finansiāli kompensēt aizliegumu strādāt, gan Mūrniece, gan Pavļuts balsoja „pret”. Toreiz roka nodevīgi paslīdēja vai kā?

Vai arī tagad, kad premjers Kariņš, izmisīgi meklēdams atbalstu pie lielā šefa - Egila Levita, pēkšņi atvērās acis un abi kā norunājuši sāka pārliecināt par atbalstu, solidaritāti un drošību? 19. novembrī nebija svarīgs neviens no šiem aspektiem?

Bet pa to laiku uzdarbojas arī kovidkārtības aktīvisti. Tā, piemēram, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Rancāns (JKP) sabiedriskajā radiofonā otrdien pauda, ka par kovida ierobežojumu neievērošanu varētu paredzēt kriminālatbildību, bet ierobežojumu ievērošanas kontrolei turpmāk varētu piesaistīt Aizsardzības ministrijas resursus, proti, armiju. „Pieļauju, ka varētu veidot speciālu normu, nevis uzlabot to, kas paredz sodu par huligānismu,” viņš teica, „es pat ietu tālāk, proti, jauno normu veidotu tā un noteikt atbildību līdzīgi, kā to paredz Krimināllikums par aicinājumu uz genocīdu.”

Bingo! Mēs ilgi gaidījām policejiskās valsts oficiālu sākumu, un te nu tas briest. Ne tikai armija uz ielām, bet arī sods par aicinājumu uz genocīdu. Un kur tad vēl domu noziegumi un virtuves sarunas, ko filmēs aiz logiem lidojoši droni, kuri ikvienu precēta pāra čukstu, kas pārvelts pār lūpām intīmā sarunā par kovidu vai dragkvīnu tusiņu, acumirklī pārsūtīs uz Centrālo domu laboratoriju, kas automātiski izfiltrēs taisnīgu sodu. Ar droniem vien būs par maz: „Iespējams, ielās būtu jāizvieto patruļas. Policijai tik daudz cilvēku patruļām pat lielākajās pilsētās nepietiks,” secināja Rancāns. Tāpēc iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam (KPV LV) ir jāvēršas pie aizsardzības ministra Arta Pabrika (AP), tā atkal Rancāns. Nez, kāpēc? Lai Pabriks armiju izved ielās? Bet es nezin kādēļ atcerējos, ka mana vecmāmiņa par acīmredzami klīniskiem gadījumiem mēdza teikt: varbūt cilvēkam čuras galvā sakāpušas?...

Tīmeklī par kriminālsoda iespējamību diplomātiski izsakās Artis Pabriks: „Uzskatu, ka šis nav brīdis, kad sabiedrību vajag mobilizēt ar pātagas (sodu) palīdzību, tāpēc pieļāvums noteikt kriminālatbildības iestāšanos par Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu ir absurds un nav samērojams ar labas pārvaldības principiem.” Žēl, ka nav komentāra par armijas iesaistīšanu kovidnepaklausības apkarošanā. Acīmredzot uz tādām muļķībām ministrs netaisās atbildēt. Bet varbūt valdības histērija ir tik dziļa, ka tāds kriminālsods ir tās vienīgā iespēja saglabāt savu „seju”?...

„Koalīcijas” nekonsekvence un nožēlojamā ļerpatība, mēģinot risināt problēmas, ir izveidojusi situāciju, kurā tautas uzticēšanās jebkādiem valdības lēmumiem ir neiespējama. Ja valdība aicinātu sagaidīt jauno gadu naktī no 31. decembra uz 1. janvāri, tauta, šķiet, varētu iespītēties un sagaidīt gadu miju dienu agrāk vai dienu vēlāk. Bet uzticēšanās valdībai un Saeimai, patiesību sakot, ir valsts drošības jautājums - tieši krīzes apstākļos. Pagaidām neredz nevienu indikāciju, kas liecinātu: valdībai ir reāls plāns uzlabot situāciju, valdība vairs nemelos, valdība nelaidīs muļķi, valdība palīdzēs, valdība beidzot sapratīs, ka ar tautu ir jārunā, nevis regulāri jāvaino visās valdības kļūdās... Banāli, protams, skan, bet krīzē valdībai ir jābūt kopā ar tautu, tad valsts būs drošībā. Bet pagaidām redzam vien premjeru Kariņu, kurš, pielādējis savu rudzu bisi, kopā ar ministriem klusītēm zogas garām asajiem krīzes stūriem, baidīdamies, ka tā bise pati nejauši neizšauj. Draugi, nav labi. Nav labi.