Kā nepazaudēt valsti un sevi šajā apjukuma laikā?

„Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija,” intervijā Neatkarīgajai septembrī teica vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans.
30.12.2020. Elita Veidemane
 
©F64

Par to, ka izglītības „reforma”, ko veic patlaban funkcionējošā Izglītības un zinātnes ministrija, ir graujoša gan izglītībai, gan kultūrai, kas tiek būvēta uz izglītības ķieģeļu pamata, runājam daudz un sen. Brīdinājuma signāli par vispārējo jaunatnes debilizāciju skanēja ilgi pirms kovida pandēmijas sākuma, un šī sērga tikai pastiprināja morāles un zināšanu degradācijas simptomus - gluži tāpat kā tā saasina cilvēka pamatslimību simptomus, nereti liedzot izveseļošanos...

Tieši tāpēc izglītības un kultūras apzinātu degradāciju uzskatu par aizejošā gada nelaimes zīmi. Jo zinu, ka kovidu uzveiksim, bet ko darīsim ar sagrautu izglītības sistēmu un izzudušu kultūru? Kā to visu atjaunosim?

Diemžēl ar nesaprotamām un līdz ar to neizskaidrojamām „kompetencēm”, kas tiek piesauktas rītā un vakarā, patlaban jau sāk aizvietot zināšanas. Tiek veidoti cilvēki - nebūs pat vajadzīgi visādi čipi un citas sazvērestības teoriju muļķības -, kuri, pateicoties izglītības „reformām”, vairs nemācēs nedz vispārināt, nedz analizēt, līdz ar to - nemācēs patstāvīgi domāt.

Harijs Tumans, apstiprinot šo teoriju, vēl piebilda: „Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists - skrūvīte sociālajā mehānismā. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei ir liekas, tās nedod „kompetenci”. Toties cilvēks skrūvīte ir tieši tas muļķis, kas vajadzīgs - labs patērētājs, viegli manipulējams indivīds.” Tādi muļķi mums ir vajadzīgi, teiktu daudzu Saeimā iekļūt gribošu partiju līderi.

To visu Harijs Tumans nosauca par civilizācijas galu. Tas tik ļoti saskaņojas ar kovidpandēmiju, ka grūti pat iedomāties, ka šiem procesiem nebūtu viens režisors. Aizejošais gads bija „izcils” absurdo un pasaules ēku graujošo notikumu biežumā un intensitātē. Kovids, #BlackLivesMatter, kristīgās Eiropas regulāra nīcināšana ar LGBT „kopienas” aktivitātēm, Āfrikas migrantu nepārejošās nelietības Eiropā, pie mums - dažādu tikko no olas izlobījušos liberālmarksistu jaunuļu čiepstēšana kopā ar politiskajās vētrās rūdītu kārtīgu leftistu uzvarām dažāda ranga vēlēšanās...

Un kur nu bez Satversmes tiesas kaunpilnās izgāšanās, mēģinot latviešos pārveidot izpratni par to, kas ir ģimene. Protams, pati tiesa par savu spriedumu ir lepnuma pārņemta, tā neuzskata to par kauna objektu vai antikonstitucionālu lēmumu. Bet nezin kādēļ tas izskatās pēc politiska pasūtījuma, kas tiek pienests uz paplātes, gaidot Saeimas balsojumu par Stambulas konvenciju...

Un šis balsojums būs nākamā gada izaicinājums. Ko darīs tā dēvētie konservatīvie politiskie spēki? Joprojām klusēs - tāpat kā klusē par Satversmes piesmiešanu Satversmes tiesā? Klusējot pakļausies liberālmarksistu spiedienam, kas ar katru dienu paliek arvien uzbāzīgāks? Ja jēdzienu „konservatīvs” saistām ar jēdzienu „kristīgs”, tad varam droši secināt: tās Eiropas, ko uzskatījām par kristīgu, vairs nav. Mēs dzīvojam naudas civilizācijā, un tā jau sen ir svarīgāka par Dievu.

Pavērojiet sabiedrības uzvedību: tas, kā daudzos gadījumos rīkojas cilvēki, ir krasā pretrunā ar pieņemtajām ētikas un morāles normām, kas, starp citu, izaugušas no kristietības. „Mēs dzīvojam postkristīgā civilizācijā, kurā vēl ir saglabājušies daži kristīgie rudimenti. Taču Eiropas kultūras pamatvērtības - cieņa pret cilvēku, humānisms, brīvība utt. - izauga kristīgās kultūras ietvaros, mūsu civilizācijas māte ir kristietība. Politikas vajadzībām šīs vērtības tika deformētas un papildinātas ar citām, mākslīgi radītām. Taču vērtības bez metafiziska pamata ātri devalvējas. Tagad redzam šo mākslīgo vērtību krīzi,” teic Harijs Tumans.

Bet kas tad ir šīs mākslīgās vērtības? Tikai un vienīgi ideoloģiski radītās, ar lielu naudu barotās. Taču tās neiedvesmo un nerada jaunus apvāršņus. Eiropa ir apstājusies. Pasaule arī stāv uz vietas. To vairs nedzen idejas un apgaismība. Ir tikai apjukums. Neticība. Bailes. Profesors Harijs Tumans saka: „Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals.” Psihoterapeits Viesturs Rudzītis piebilst: „Ar mums grib izrēķināties pa vienam.” Maestro Raimonds Pauls dusmīgi noburkšķ: „Tauta smejas par valdību, bet tā neliekas ne zinis.” Bijušais reklāmas magnāts Ēriks Stendzenieks sarkastiski piebeidz sarunu: „Valsti vada viesstrādnieki.”

Kā nepazaudēt valsti un sevi šajā apjukuma laikā? Kā novērtēt aizejošo un ko sagaidīt no jaunā gada? Pirmām kārtām - nepakļauties sociālajai dresūrai, bet domāt un analizēt pašiem. Saglabāt savu dabisko tieksmi pēc kultūras. Un neslimot!