"Ulubele" raksta lūgumu Ģenerālprokuratūrai

Kas visvairāk izbrīna stāstā par suni Arčiju – tā ir vienas otras atbildīgās iestādes konsekventā jaukšanās starp likuma burtu un garu. Jo nežēlība pret dzīvniekiem nevienu vairs nepārsteidz. Tā drīzāk ir atbaidoša ikdiena, kas diemžēl joprojām netiek vajāta likumiskā kārtībā. Suns Arčijs brīnumainā kārtā ir izdzīvojis vājprātīgā nežēlības un vienaldzības purvā, kurā to atkal vēlas iemest dzīvnieku tiesību viltus aizstāvji. Cerams, ka sabiedrība to neatļaus. Jo neviens cits suni aizstāvēt negrasās. Izņemot dzīvnieku patversmi „Ulubele”.
31.03.2021. Elita Veidemane
 
©F64

Viss sākās 2021. gada 17. janvārī, kad no pamestas mājas Ķekavas novadā vietējās pašvaldības policijas cilvēki izņēma suni, kas atradās bezpalīdzīgā stāvoklī. Arčijs nonāca „Ulubelē”. PVD tika ierosināta administratīvā lieta. Māja bija nodegusi 2016. gadā, bet tās saimnieki pārcēlās uz citu mītnes vietu, pametot Arčiju vienu pašu pie krāsmatām. Kāpēc tos izdeguļus vajadzēja sargāt - nav zināms. Bet Arčijs tur tika pieķēdēts un pamests. Pēc tam viņam ierīkoja nelielu voljēru, bet ārā no tā viņš netika laists: saimnieks atbrauca vienu vai divas reizes nedēļā, lai atstātu ēdienu. To visu vēlāk izstāstīja kaimiņi.

Lielais suns nepārtraukti atradās voljērā, dzīvodamies pa saviem izkārnījumiem, gulēja šaurā būdelē, kurā viņš pat lāga apgriezties nevarēja. Ziemas saltumā sunim būdā nebija pat lupatas vai pakaišu. Kad kaimiņi pamanīja, ka Arčijs divas dienas vairs neceļas kājās, tika izsaukta policija. Gaiss bija atdzisis līdz -20 grādiem. Tika nolemts Arčiju izņemt. Atkārtošu: suņa izņemšanu neveica kaut kādi mistiski „sabiedriskie inspektori”, pārkāpdami pār nodegušā īpašuma žogu, bet gan pašvaldības policija - ar mērķi: glābt suni.

Un paldies, ka izglāba. Vēl mazliet, un suns būtu nomiris. Iespējams, varbūt pat ne no tām vainām, ko atrada „Ulubeles” veterinārārsti. Bet no bezcerības, skumjām un pamestības. Kaut gan arī „miesas vainu” bija daudz: ausu iekaisums, nedzīstoši galvas un ķermeņa nobrāzumi (radušies no suņa mēģinājumiem apgriezties šaurajā būdā), aknu bojājumi, mazasinība, kas saistīta ar ilgstoši lietotu nepiemērotu barību. Arčijs cieta arī no ļoti augstas asinsparazītu invāzijas. Tagad Arčijs tiek ārstēts, viņš pilvērtīgi ēd, iet pastaigās, priecīgi kontaktējas ar cilvēkiem, vienvārdsakot, dzīvo laimīgu suņa dzīvi.

Savukārt saimnieks, pēkšņi atradis sevī nerimstošu mīlestību pret suni, vēlas to dabūt atpakaļ. Kur viņš suni liks? Nu, kā, kur - turpat! Tajos pašos, piedodiet, sūdos, pamestībā un šaurībā. Nav tikai atbildēts uz jautājumu: kāpēc šim „saimniekam” ir vajadzīgs suns? Tādiem cilvēkiem, manuprāt, ar likumu vajadzētu aizliegt būt dzīvnieku īpašniekiem.

Te nu mēs nonākam pie likuma un tā izpratnes. Dzīvnieku patversme „Ulubele” likumīgā veidā saņēma suni un sāka to atkopt. Taču pret patversmes cilvēkiem tika uzsākts morāls terors, apmelojumiem birstot kā no pārpilnības raga. Kāpēc tā - jau skaidrots intervijā ar Ilzi Džonsoni un Diānu Eleksi.

Lai aizstāvētu Arčiju, „Ulubele” vērsās gan Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD), gan pašvaldības policijā (PP). PVD vilka garumā situācijas skaidrošanu, policija mēģināja norobežoties no patversmes un suņa „saimnieka” konflikta. Vai policija vēl kādreiz piekritīs mesties šādu attiecību skaidrošanā? Diezin vai. Jo PVD šajā lietā nesadarbojas ar policiju, PVD gluži vienkārši pateica, ka policisti neesot pareizi noformējuši suņa izņemšanas dokumentus. Patiesību sakot, pašvaldības policija šobrīd ir, kā mēdz teikt, pamesta zem riteņiem, jo PVD uzskata, ka Arčijs jāatdod „īpašniekam”, lai „neciestu” „likumīgās tiesības uz savu īpašumu”. Uz īpašumu, kuru „saimnieks” var mocīt, kā vien viņam ienāk prātā. Neņemot, protams, vērā, ka suns ir dzīva būtne.

29. martā „Ulubeles” valdes locekle Ilze Džonsone nosūtīja vēstuli LR ģenerālprokuratūrai, citastarp piebilstot, ka „procesuālo dokumentu nepilnības, par ko nespēj vienoties Ķekavas novada pašvaldības policija un PVD, neatceļ ne pašu administratīvā pārkāpuma faktu - dzīvnieks ilgstoši ir turēts, neievērojot tā labturības prasības, ne arī dzīvnieka izņemšanas un nodošanas glabāšanā faktu”. Proti, dzīvnieks nav vainīgs, ka „dokumenti nav kārtībā”. Turklāt to „nekārtībā” nav vainojama „Ulubele”. Likuma burts, iespējams, ir, tēlaini runājot, kādā vārdā izlaists, taču vai šajā gadījumā nav tomēr svarīgāk turēties pie likuma gara - lai aizstāvētu nevis nežēlīgā „saimnieka” īpašumtiesības, bet gan pašu dzīvnieku, kam smagi nodarīts pāri?

Tāpēc biedrība „Ulubele” citastarp lūdz prokuratūrai: „Steidzami izskatīt mūsu lūgumu pēc aizsardzības un neļaut traucēt administratīvā pārkāpuma procesa izskatīšanu, šobrīd pieprasot suņa atdošanu personai, kas pret suni ir cietsirdīgi izturējies, tādējādi pakļaujot dzīvnieku turpmākām mocībām vai pat iespējai viņu likvidēt.”

Loģisks lūgums prokuratūrai. Vai tā ieklausīsies? Tas jau izskatās pēc sirdsapziņas jautājuma. Un to uzdod dzīvnieki, tie ļoti daudzie dzīvnieki, kuriem ir nodarīts pāri.