Jānis Krūmiņš (1955–2021). Labākais filozofs starp fotogrāfiem. In memoriam

Ar Jāni iepazinos 1982. gadā, kad pasaules gaismu ieraudzīja Jura Podnieka filma „Strēlnieku zvaigznājs”. Tobrīd strādāju laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijā, un filmas veidotāji bija ieradušies pie mums, lai izstāstītu par to, kā tapa „Strēlnieki”.
22.04.2021. Elita Veidemane
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Jānis Krūmiņš šajā tikšanās reizē izskatījās kā galvenais varonis: baltā kreklā, pašapzinīgs, asprātīgs. Un bija jau arī pamats: Jānis strādāja filmā kā fotogrāfs, un, pateicoties tieši viņa pierunātprasmei un smalkajām prāta spēlēm, filmu, kas „negāja cauri” cenzūrai, Juris Podnieks tomēr izņēma no plaukta un pabeidza. Bet pirms tam visiem bija skaidrs: tēma ir slidena, kompartija neļaus to risināt, ko no tiem strēlniekiem var gaidīt...

Taču atnāca filozofs un fotogrāfs Jānis Krūmiņš, uzrakstīja rakstu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, sākās ažiotāža, un viss notika. Radās ne tikai filma vien: tika radīti arī desmiti, varbūt pat simti izcilas kvalitātes un noskaņas fotoattēlu, kas parādīja Jāni kā lielisku fotomākslinieku. Strēlnieki viņa bildēs dzīvoja un runāja.

Jānis Krūmiņš piedzima 1955. gada 26. jūnijā Kuldīgā, studēja Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, strādāja aģentūrā „Latinform” par fotokorespondentu, kā arī par jaunatnes nodaļas vadītāju žurnālā „Liesma”.

Jānis nevairījās no riskēšanas: 1988. gada rudenī viņš pieteicās darbā laikrakstā „Atmoda”, vēlāk kļūdams par galvenās redaktores vietnieku. Tobrīd mēs neviens nevarējām zināt, vai „Atmoda” izdzīvos skarbajos cenzūras un kompartijas spaidos.

Kopā ar Jāni Krūmiņu uzņēmāmies principiālo cīņu pret kompartijas vēlmi pakļaut un iznīcināt laikrakstu „Atmoda”, kas jau bija izrāvies no nāvīgajām komunistu skavām. Labi atceros mūsu sarunu ar kompartijas Latvijas centrālkomitejas kaut kādas tur nodaļas instruktoru Ojāru Skudru (tagad ievērojams politologs), kurš, izsaucis mūs abus uz centrālkomiteju, indīgi smaidot, uzdeva dažādus jautājums. Piemēram, vai mēs negribam savas gaitas pabeigt Sibīrijā? Vai arī - kā mēs iedomājamies bīdīt savu buržuāzisko avīželi cauri cenzūrai? Mums vajadzēja baidīties. Bet mēs sajutām tikai dusmas. Jānis vēlāk teica: tu pārāk iekarsi.

Jānis tiešām nebija iekarsējs - viņš bija tāds filozofētājs, pētnieks, virvju vijējs. Viņa virves bija grodas un pamatīgas. Viņš tās vija savām vajadzībām. Jānis bija gudrs un tālredzīgs, viņš prata veikli staigāt pa savām novītajām virvēm, ne reizi nenokrītot. Pat tad, kad apakšā rēgojās purvs vai grava. Jānis bez aizķeršanās pārgāja tam visam pāri. Viņš izlēma, ka balotēsies no Latvijas Tautas frontes Augstākās Padomes vēlēšanās, un 1990. gada 18. martā viņš tika ievēlēts par AP deputātu. Būtu brīnums, ja tā nenotiktu: Jānis bija pārliecinošs savā patriotismā un nākotnes vīzijās. Pienāca 1990. gada 4. maijs, un Jānis Krūmiņš nešauboties nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Jānis bija Augstākās Padomes Ārlietu komisijas sekretārs, tās priekšsēdētāja vietnieks, līdztekus - Latvijas Tautas frontes Domes loceklis. Pēc deputāta pilnvaru beigām Jānis neaizgāja no politikas: viņš bija viens no partijas „Latvijas ceļš” dibinātājiem, kļuva par Ministru prezidenta Valda Birkava un finanšu ministra Ulda Oša padomnieku. 1995. gadā viņš kļuva par Dienvidkorejas goda konsulu Latvijā.

Amatu Jānim ir bijis daudz. Taču svarīgākais bija fotogrāfa darbs. Ne velti viņš par savu būtiskāko foto veikumu uzskatīja tieši strēlnieku sēriju. Šķiet, nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka Jānis ar savām fotogrāfijām risināja savas iekšējās filozofijas jautājumus. Un ne tikai iekšējās vien: fotogrāfija bija viņa dzīves filozofija.

Jānis aizgāja 2021. gada 20. aprīlī. Šoreiz Jānis nenoturējās uz paša novītās virves. Varbūt sirds nenoturējās? Varbūt tai elpas pietrūka?

Taču tu, Jāni, nebēdā: mēs vēl tiksimies.

Tiksimies tur, kur tu joprojām būsi labākais filozofs starp fotogrāfiem un, iespējams, labākais fotogrāfs starp filozofiem.

Bet pagaidām - ardievu, Jāni.