Vai bija vērts pirms trīsdesmit gadiem atjaunot valsti?

... Tikai tad, kad tuvojāmies Rīgai, sapratu, kāpēc Norčēpingā kāds latviski runājošs vīrietis piedāvāja man palikt Zviedrijā. „Te būs drošāk,” viņš teica. Bija 1991. gada 18. augusta novakars, un mēs – tūristu grupa, - jau grasījāmies atgriezties uz prāmja, kas kuģos atpakaļ uz Latviju. 19. augusta agrs rīts sākās ar „Gulbju ezera” mūzikas monotoniem atkārtojumiem prāmja televīzijas monitoros...
21.08.2021. Elita Veidemane
 
Valsts Ārkārtējā stāvokļa komitejas preses konference TV tiešraidē. Tiek paziņots, ka Mihails Gorbačovs uz laiku nevar pildīt PSRS prezidenta pienākumus, bet visu varu PSRS pārņem Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja ©TASS fotohronika

Pēc „Gulbju ezera” ekrānā parādījās tāda kā saraudājusies diktore un paziņoja, ka Mihails Gorbačovs, kurš atrodas Forosā, slimības dēļ nespēj pildīt PSRS prezidenta pienākumus, tāpēc viņa vietā stājies viceprezidents Genādijs Janajevs.

Bet patiesībā bija noticis militārs pučs: Gorbačova sešus gadus veiktā „perestroika” bija beigusies, visa vara pārgājusi valsts ārkārtas stāvokļa komitejas (VĀSK) jeb GKČP rokās, kas solīja atjaunot sociālismu un padomju varu. Apvērsuma sākumā VĀSK izsludināja valstī ārkārtas stāvokli uz sešiem mēnešiem, ieviesa cenzūru, ieveda karaspēku Maskavā, arestēja Gorbačovu un veica citus varas sagrābšanas pasākumus.

Mūsu prāmis iegāja Rīgas pasažieru ostā agri no rīta, un mēs sagaidījām, ka ostā mudžēs padomju militāristi un šķiros - kuru pasažieri nošaut uzreiz, kuru - iespundēt cietumā, kuru - palaist vaļā... Taču tur nebija neviena cilvēka. Ne robežsardzes, ne militāristu. Neviena.

Mēs - daži laikraksta „Atmoda” darbinieki, - tūdaļ devāmies uz redakciju. Tā - par laimi, - bija neskarta. Redakcijas datorus nogādājām slepenā, drošā vietā. Brīdinājām tuviniekus, ka tik drīz mājās nebūsim, bet mūsu bērniem labāk bija aizbraukt pie omītēm uz laukiem - tur būs mierīgāk.

Todien Latvijā varēja sākties īstas šausmas, tādas, pēc kuru iestāšanās PSRS okupācija šķistu tikai kā pastaiga pa negludu ceļu. Ārkārtējais stāvoklis tika izsludināts vairākos PSRS reģionos, arī Latvijā.

19. augusta vakarā omonieši un desantnieki, izmantojot bruņutransportierus un helikopterus, ieņēma Latvijas Televīziju. Viss notika 15 minūšu laikā. Raidījums, ko vadīja Velta Puriņa, tika pārtraukts pusvārdā. Pārtrauca arī citu programmu translāciju Latvijā.

Deviņos vakarā OMON ieņēma Iekšlietu ministriju. Pēc desmit minūtēm ieņēma Rīgas policijas pārvaldi. Tajā pašā vakarā omonieši ielauzās Latvijas Tautas frontes mītnē, izdemolēja to, bet cilvēkus par laimi neaiztika. LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons pēc tam teica, ka LTF turpinās strādāt, kamēr vien būs iespējams: puča laikā svarīgi bija organizēt vispārējo streiku un Liesmojošo Baltijas ceļu, jo tuvojās 23. augusts, tāpat vajadzēja sakārtot LTF mītni pēc omoniešu uzbrukuma.

LTF valde izplatīja paziņojumu, kurā tā vērsās pie Latvijas tautas: „Šodien katram Latvijas iedzīvotājam jāizvēlas: pretoties okupācijas režīmam vai locīt muguru apspiedēju priekšā. Katram Latvijas patriotam ir jāiesaistās streikā savā darbavietā. Kur vien tas iespējams, darbavietās jārīko protesta mītiņi, piketi pie uzņēmuma vārtiem. Jāizvairās no provokācijām un konfliktiem ar militārpersonām. Vardarbības vai represiju draudu situācijā ir jāsimulē darbs.”

Valsts Ārkārtējā stāvokļa komitejas 1991. gada 19. augusta paziņojums. “Cīņa” 20.08.1991.

19. augustā vēlreiz pārliecinājāmies par padomju militāristu nodomiem un organizatoriskajām spējām, jo Latvijā mītošie omonieši aktivizējās zibenīgi: Doma laukumā tika uzstādīti skaļruņi, un balss krieviski mums klāstīja - realizējot ārkārtas stāvokli, tiks kontrolēta iedzīvotāju iebraukšana un izbraukšana no Rīgas, tiks ierobežota transporta kustība, mašīnas tiks pakļautas pārbaudēm, aizliegs rīkot piketus, demonstrācijas un mītiņus, cilvēku pulcēšanās vietās tiks veiktas dokumentu pārbaudes, tiks aizliegts tiražēt, vākt un izplatīt materiālus, skrejlapas, preses izdevumus, kuru saturs ir pretrunā ar PSRS konstitūciju...

Arī mūsu laikrakstam "Atmoda" bija „pretrunas ar PSRS konstitūciju”: legāli to drukāt vairs nebija iespējams. Tomēr pamanījāmies trīs puča dienās izdot divus speciālizlaidumus - četru lappušu avīzes ar ļoti nepieciešamu informāciju.

20.augustā puspiecos no rīta desantnieki ieņēma Rīgas telefona un telegrāfa centrāli: sakari ar Latvijas rajoniem un ārvalstīm tika pārtraukti. 15 minūtēs omonieši kopā ar desantniekiem ieņēma Latvijas Radio (LR). Pirms tam gan bija sagatavots rezerves raidītājs, un Latvijas iedzīvotāji pēc divām stundām atkal sadzirdēja LR diktoru balsis - no radiostacijas Salaspilī atskanēja paziņojums, ka LR studija Doma laukumā ir ieņemta, taču sāk raidīt jaunā, slepenā studija, ko vadīja Elita Mīlgrāve un Dzintris Kolāts, savukārt studijas iekārtotājs bija LR tehniskais direktors Aigars Semēvics.

Elita stāsta, ka situācijas nopietnību sapratusi vien tad, kad nonākusi slepenajā studijā, jo bija sajūta, ka studijas darbiniekus varētu atrast un arestēt. Jā, bija nedroši un bail, jo - „nav jau neviena aiz muguras”. Taču bija pienākums: informēt cilvēkus Latvijā un pasaulē par notiekošo. Iespējams, kādam tas šķiet pompozi - pienākums informēt, ak, kas tad nu tur tāds! Bet toreiz tas bija dzīvībai bīstams pasākums, jo no padomju militāristiem varēja sagaidīt jebko.

Tostarp nenogurstoši strādāja arī „Atmoda”. No Gulbenes un Madonas atnāca vēsts, ka pa ceļiem tiek pārvietots krievu armijas transports, karavīri, tehnika. „Atmodas” korespondentam izdevās parunāt ar kādu krievu armijas kareivi: „Drīz viss būs kārtībā,” viņš teica, „vajag tikai paciesties, turklāt šis pasākums ir ārkārtējs. Šaut uz cilvēkiem mēs nedrīkstam. Toties varam lietot asaru gāzi un šaut gaisā, atvairīt uzbrukumu ar automāta laidni vai dunci. Tomēr pavēle šaut var tikt dota jebkurā brīdī. Es gan negribētu šaut uz pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem.”

Naktī uz 21. augustu kļuva skaidrs, ka netalantīgi organizētais pučs tūdaļ tikpat netalantīgi izgāzīsies. Šodien - pirms 30 gadiem, 21. augustā, - Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti steidza balsot par dokumentu ar nosaukumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Bet steigties vajadzēja ļoti: bija zināms, ka aptuveni 50 OMON kaujinieku virzās uz Saeimas nama pusi, un viņi varēja ielauzties parlamentā tieši tāpat kā iepriekš - demolējot valsts un sabiedrisko iestāžu telpas. Rīgas ielās bija padarmijas bruņutransportieri, gaisā lidinājās krievnieku militārie helikopteri.

Augstākā Padome akceptēja Konstitucionālo likumu ar 111 balsīm „par”, 13 - „pret”. Tajā mirklī Latvijā spēku zaudēja PSRS likumi. Tika atjaunota 1922.gada 15.februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. OMON kaujinieki no savas priekšniecības pēcpusdienā saņēma pavēli nevirzīties uz Saeimas nama pusi: pučs Maskavā bija izgāzies, savukārt Latvija brīnumaini kļuvusi par neatkarīgu valsti.

Ārlietu ministrija, izmantojot Latvijā vienīgo nebloķēto starptautisko sakaru - teleksa - līniju, tūlīt, nekavējoties izplatīja Konstitucionālā likuma tekstu. Sūtniecība Vašingtonā un tās vadītās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, kas eksistēja Rietumu zemēs kā Latvijas valsts institūcijas visus piecdesmit Latvijas okupācijas gadus, sadarbojās ar Ārlietu ministriju, lai panāktu iespējami plašāku Latvijas publicitāti pasaulē, paātrinātu un vērstu plašumā mūsu valsts starptautiskās atzīšanas un diplomātisko attiecību atjaunošanas un nodibināšanas procesu.

No Konstitucionālā likuma pieņemšanas līdz 1991. gada beigām Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību atzina 93 valstis, ko apliecina 132 dokumenti.

Vēl dienu pēc Konstitucionālā likuma pieņemšanas mēs nespējām noticēt, ka beidzot esam atguvuši savu valsti. It kā pietiekami seni, bet tajā pašā laikā - neseni notikumi. Tikai viena paaudze mūs šķir no tiem laikiem. Taču liela šīs paaudzes daļa neko nezina (līdz ar to - neko nejūt) par smagajiem, nereti izmisīgajiem valsts atgūšanas centieniem pirms 30 un vairāk gadiem. Nevar jau vainot nezinātājus, var vainot tikai tos, kuri apzināti darīja visu, lai nesaglabātos skaidra vēsturiskā nostādne, citiem vārdiem sakot - lai lielai šodienas sabiedrības daļai nebūtu nekādas sajēgas par to, kas notika okupētajā Latvijā pagājušā gadsimta beigās. Lai mēs visi joprojām dzīvotu dubļos un melos, bez izpratnes, kas ir brīvība. Bez pašcieņas, vēsturiskās atmiņas un ideāliem.

Te nu esam nonākuši: varas elite augstprātīgi ieņirdz sejā tautai - ar savu bezjēdzīgo naudas trallināšanu, meliem un dažādu sabiedrības daļu sarīdīšanu. Senum senais princips - skaldi un valdi! - izrādās noderīgs arī šodien. Ir vieglāk valdīt sašķeltu pūli, grūtāk - apzinātu, domājošu tautu. Varai šodien ir vieglāk klusēt un tizli izlikties, ka nekas nenotiek. Tomēr ir cerības, ka patiesības, kuras vieno un stiprina, tomēr atdzīvosies cilvēku prātos. Pretējā gadījumā - nebija vērts pirms trīdesmit gadiem atjaunot valsti.