Šovakar liesmos mans Brīvības ugunskurs

1989. gadā, kad gatavojāmies 23. augusta Baltijas ceļam, mēs vēl dzīvojām Padomju Savienībā. Viss vēl bija neskaidri un nedroši, viss varēja notikt. Mūs varēja arestēt, izsūtīt, nejauši nošaut. 1991. gada janvāra notikumi to pēc tam pierādīja. Bet mēs domājām par vienotību un brīvību. Cilvēki rokrokā varētu sastāties no Tallinas līdz pat Viļņai caur Rīgu? Tas bija neticami. Tad, kad tas notika, šķita, sirds stāsies no pacilātības un laimes. Tu gāji caur sarkanbaltsarkanu karogu birzi un saprati, ka Latvija būs brīva.
23.08.2021. Elita Veidemane
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

„Protams, Baltijas ceļš jāatceras,” Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, pagājušajā gadā teica Neatkarīgās intervijā. „Baltijas ceļš ir pazīstams pasaules vēsturē un kultūrā. Mums pašiem jāapzinās, ka tas radies te, Baltijas valstīs, un tas turpinās joprojām. Savulaik Honkongas nemiernieki atsaucās uz Baltijas ceļu (..). Arī starptautiskā konference, kas notika Rīgā (2019. gadā - E.V.), pierādīja, ka pasaules vērtējums Baltijas ceļam ir daudz augstāks, nekā mēs paši varējām iedomāties.

Tās nav tikai atmiņas par to, kas kādreiz notika, tā ir arī metodika, kā saglabāt pašcieņu un organizēt pretošanos. Ne velti diktatoriskās valstis nevēlas pieminēt ne maidanus, ne oranžās revolūcijas: tā ir tautas stihisko spēku atraisīšanās, kas vienmēr parāda, ka diktatoru vara ir trausla. Tur nelīdz ne armija, ne ieroči. Latvija taču bija pārplūdināta ar krievu armiju - kādi 150 000 līdz 200 000 militārā kontingenta un nevis desmitiem, bet simtiem karabāzu. Kā šādā pārmilitarizētā teritorijā tauta varēja kļūt brīva? Tas ir vēl ilgi un pamatīgi pētāms fenomens.”

Jā, šis fenomens ir jāpēta, taču pietrūkst politiskās gribas, kaut gan „4. maija klubs” un Tautas frontes muzejs vairākkārt ir vērsušies pie valdības vīriem un sievām (bijušajiem un esošajiem) ar lūgumu pieņemt prioritāru nesenas pagātnes pētniecības programmu. Tomēr vezums nekust no vietas... Diemžēl laiks ir nežēlīgs, un Viņsaulē aiziet arvien vairāk to laiku liecinieku. Kam jautāsim par tiem spožajiem, dramatiskajiem notikumiem? Tukšajām vēstures grāmatām?

Bet Baltijas ceļš un tā iedibinātās vērtības - patriotisms, vienota esība par Latviju, garīgā brīvība - ir mūsu valsts pamatā. Vismaz tā tam ir jābūt. Un strikti jāatšķir jēdziens „valsts” no jēdziena „valdība”. It sevišķi tā karikatūra, kas patlaban pie varas. Mums jāstāv par valsti, nevis par tirliņiem, kuri uz brīdi iesēdušies varas krēslos.

Toreiz, 1989. gada 23. augustā, mēs stāvējām par valsti un brīvību. Šodien mēs varētu darīt to pašu. Kaut vai domās. Kaut vai atceroties to, ka līdz 1989. gada Baltijas ceļam ar Latviju, Lietuvu un Igauniju neviena lielvalsts tā īsti nevēlējās runāt. Toreiz bija pārliecība, ka diktatūra - tā ir stabilitāte, lai nu kāda, tomēr stabilitāte. Taču tā ir visai trausla stabilitāte, un ne jau kaut kādas Rietumu un PSRS diktatoru vienošanās nogāza dzelzs priekškaru, bet gan Baltijas ceļš, kura pamatā bija tautu nepārvaramā vēlme dzīvot brīvās valstīs.

Pēc 23. augusta neticamajiem notikumiem, kad cauri miljonu cilvēku ķēdei izskrēja vienojošā uguns, PSKP politbirojs 26. augustā paziņoja, ka Baltijas ceļš ir nacionālistiska histērija, ar ko Baltijas tautas apdraud pašas savu eksistenci. Dainis Īvāns: „Mēs, Baltijas tautu kustību PSRS tautas deputāti, Maskavā pieprasījām tikšanos ar Gorbačovu. 31. augustā viņš atskrēja pie mums pat smaidīdams, sakot, ka tas jau nebija nopietni, aizmirstiet, mēs viņam esot vajadzīgi - tāpat kā viņš mums. Tomēr tajā brīdī mūsu un Gorbačova ceļi šķīrās... Viņš arvien vairāk slīdēja reakcionārismā. Vēl gan Gorbačovam tuvs ekonomists, akadēmiķis Aganbegjans ierunājās par to, ka Baltijas valstīm Maskava „dāvāšot” kaut kādu iekšējās Somijas vai iekšējās Honkongas statusu, bet Tautas fronte tolaik jau apsprieda Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanas programmu.”

Atceros LTF vadības zibenīgo reakciju uz PSKP draudīgo muldēšanu. Vajadzēja uzrakstīt atbildi! LTF mītnē sapulcējās LTF atbalstošie PSRS un LPSR deputāti, LTF vadība. Pie atbildes rakstīšanas ķērās Dainis Īvāns, Juris Rubenis un Pēteris Laķis. Tas tika ātri izdarīts.

Laukumiņā pie LTF mītnes pulcējās cilvēku desmiti un pēc tam jau simti... Visi gaidīja šo atbildi. Juris Rubenis atvēra LTF nama trešā stāva logu un nolasīja tekstu, kura sākumā bija šādi vārdi: „Pienācis mūsu lielais pārbaudījuma mirklis. Pienācis brīdis, kad mums jāapliecina uzticība tikko atdzimušajai Latvijas mīlestībai un Baltijas ceļam. Mums jāpaliek kopā kā vēl pirms dažām dienām uz Baltijas ceļa. Mums jāteic vienots „nē” Maskavas mēģinājumam mūs iebiedēt...” Cilvēku ovācijas bija kā atbalsts rakstītajam, kā atbalsts virzienam, kurā ejam.

Protams, neapturamas pārmaiņas notika ne tikai Baltijas valstīs vien. 1989. gadā viss liecināja par to, ka tiks apvienota Vācija. Tomēr melnsimtnieciskie padomju ģenerāļi uzskatīja, ka VDR ir daļa no padomju valsts, tā ir likumīga PSRS militārā bāze un to nedrīkst atdot Rietumiem.

Dainis Īvāns atceras, kā šie melnsimtnieki, apstājuši Gorbačovu kādā PSRS deputātu kongresa sēžu starplaikā, mēģināja viņu pārliecināt, ka VDR nekādā gadījumā nedrīkst zaudēt. Dainis Īvāns: „Gorbačovs tajā brīdī, nezinādams, kā attaisnoties, ieraudzīja mūs - baltiešu bariņu - un, rādīdams uz mums ar līku pirkstu, iesaucās: „Viņi vainīgi! Viņi ar savu Baltijas ceļu sasēja man rokas.”

Jā, Baltijas ceļš bija ļoti svarīgs visai Austrumeiropai, lai tā atbrīvotos no padomju ietekmes. Tikai pēc Baltijas ceļa Vāclavs Havels iznāca no cietuma, sākās samtainā revolūcija, novembrī krita Čaušesku režīms. Tam bija liela loma domino efektā, kas sagrāva Austrumeiropas totalitārismu. Protams, daudzi joprojām domā, ka Baltijas ceļš bija vienkārši skaista akcija, bet Baltijas ceļam bija viens ļoti pragmatisks mērķis.”

Un tas bija - ietekmēt PSRS tautas deputātu kongresa gaitu, lai darba kārtībā tiktu iekļauts Molotova - Ribentropa pakta parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojums. 1989. gada 24. decembrī Mavriks Vulfsons no Kremļa tribīnes teica savu leģendāro runu par Molotova - Ribentropa pakta pasludināšanu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža.

Kongresa reakcionāri sāka svilpt, taču pat ģenerāļi teica, „lai vecais muļķis pabeidz savu runu”. Kongress neatbalstīja komisijas ziņojumu, taču komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Jakovļevs nākamā ziņojuma laikā parādīja zīmīti, kas liecināja, ka pavisam nesen Molotova - Ribentropa pakta slepenie pielikumi pārceļojuši no viena Kremļa kabineta uz citu, savukārt Gorbačovs, kurš ar šiem pielikumiem jau bija iepazinies, joprojām meloja, ka tādu nav un tādus nav lasījis. Interesanti, ka slepeno protokolu kopijas no Vācijas arhīva atveda Mavriks Vulfsons, bet deputāti komunisti tos nodēvēja par „fašistu viltojumu”.

Pēc šīs jezgas PSRS deputātu kongress tomēr nobalsoja par to, ka, secinot no Molotova - Ribentropa pakta un tā slepenajiem pielikumiem, tomēr ir bijusi PSRS un Vācijas vienošanās par Baltijas un citu valstu okupāciju. Šis līgums tika atzīts par noziedzīgu un spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Bet tas nemainīja situāciju, un Baltijas valstis joprojām palika okupētas.

Tāpēc atlika tikai viens ceļš - cīņa par brīvību. Kas šodien no tās palicis, cik daudz gudru (vai tieši otrādi - negudru) cilvēku vada (vada?) valsti patlaban, tie jau ir citi, daudz smagāki jautājumi. Par tiem turpināsim nenogurstoši runāt.

Bet es šovakar, 23. augustā, dārzā iekuršu ugunskuru. Vispirms sadedzināšu drazas - sīkus melus, nepatiesības, verdziskumu un vilšanos. Pēc tam ielikšu ugunī skaistas, sausas šķilas. Atmiņai. Kā toreiz, 1991. gada 23. augustā, kad, pieminot 1989. gada Baltijas ceļu, tika rosināts Liesmojošais Baltijas ceļš. Kad ugunskuri liesmoja visā Baltijas ceļa garumā, suminot tos, kuri 1991. gada 21. augustā Augstākajā Padomē nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu „de facto”, iedrošinot tos, kuri vēl nebija īsti skaidrībā par nākotni. Bet tā mums visiem bija viena - Brīvība.