Latvijas armijai ar salūtmunīciju var arī nepietikt

„Lielākā daļa civiliedzīvotāju atbalsta savu armiju, un krīzes situācijā ar to sadarbosies. Bet daļa – nē, un daži varbūt pat pretdarbosies,” raksta kolēģis Imants Vīksne.
15.09.2021. Elita Veidemane
 
©Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Visu rakstu var izlasīt šeit. Tādas pārdomas radušās pēc militāro mācību „Namejs” aktīvās un publiskās fāzes beigām. Atzīšos, arī mani - kā daudzus citus - sākotnēji samulsināja vīru kariņspēles pilsētvidē. Taču vēlāk sapratu: tā vajag.

„Šīs ir vienas no lielākajām mācībām, kurās iesaistīti ap 10 000 karavīru. Latvijas izmēriem tas ir liels skaits,” telefonintervijā teic aizsardzības ministrs Artis Pabriks („Attīstībai/Par”), „šīs mācības ir jau iepriekš plānotas, un „Namejs” notiek katru gadu. Mēs šajās mācībās aprobējam dažādas aizsardzības metodes. Aktīvi tika iesaistīta Rīgas 1. brigāde, un viens no mūsu uzdevumiem bija šīs mācības padarīt tuvākas reālajai dzīvei, jo tādas pilsētu kaujas ir notikušas arī Ukrainā, Gruzijā.”

Patlaban Skrundā top poligons, kas ir paredzēts tieši urbānajiem treniņiem. Bet jātrenējas arī reālajā pilsētvidē. „Tā ir mūsu vides un apstākļu apgūšana, jo mēs cīnīsimies, ja būs nepieciešams, mūsu pašu pilsētās,” turpina Pabriks.

Tas, ka sociālajos tīklos saistībā ar šīm militārajām mācībām izcēlās jezga, patiesību sakot, radīja izbrīnu, jo informācija par šo notikumu bija atrodama biezā slānī, brīdinājumu un aicinājumu nedoties „kaujas mutulī” bija daudz. Turklāt mācību norises vietās atradās karavīri, kuri informēja garāmgājējus, aicinot izvēlēties citus ceļus.

Kāds tiešām meklēja citu pārvietošanās maršrutu, kāds - tieši otrādi - metās „ugunī”. Īpaši iedarbīgi šķita kadri ar sievieti un bērnu, kuru, starp citu, aicināja nedoties pa viņas izvēlēto maršrutu. Viņa, protams, bija gana drosmīga, lai atļautos pārbiedēt savu mazo bērnu ar salūtmunīcijas zalvi... Šos kadrus veiksmīgi izmantoja Kremļa propagandisti, lai pastāstītu, ka „Latvijas armijnieki sarīkojuši šaušanu Rīgas ielās”, sak, redz, cik neprofesionāli viss notiek! Šo epizodi tomēr derētu papētīt vairāk: iespējams, ka tā bija provokācija, kas izspēlēta speciāli Kremļa „žurnālistiem”. Bet varētu būt arī citādi, un, iespējams, neviens neizteiktu nekādus pārmetumus, ja karavīri būtu pavadījuši spītīgo māmiņu garām „ugunslīnijai” līdz pilnīgi drošai vietai.

Bet, ja runājam par militāro mācību nozīmi, Pabriks turpina: „Šādas urbānās mācības Rietumeiropā diez vai notiktu, jo tur par aizsardzību domā maz. Sevišķi jau pašaizsardzības nolūkos, jo - kurš gan iedomāsies, ka varētu tikt apdraudēta Roma, Berlīne vai Parīze? Savukārt mums ir jātrenējas un jāmācās tā, lai tas atbilstu mūsu interesēm. Ne velti mēs runājam par 72 stundu gatavību, par visaptverošu valsts aizsardzību. Civilistiem pie tā jāpierod, ka treniņi ir nepieciešami, jo reālajā dzīvē var notikt arī īsta militārā krīze. Nav taču jēgas evakuēt pusi Rīgas, mums ir jāmācās tad, kad cilvēki ir pilsētā.”

9. septembrī sākās Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības „Zapad - 2021”, kas risinās abu valstu Rietumu kara apgabalu poligonos, arī Baltijas jūrā, imitējot plašu militāru uzbrukumu Baltijas valstīm. Mācībās iesaistīsies aptuveni 200 000 karavīru, 80 lidmašīnas un helikopteri, kā arī 15 kuģi un 300 kaujas tanki. Kad notiek tāda mēroga militārās mācības, kaimiņvalstis vienmēr nopietnāk tām sagatavojas. Protams, spēku samēri ir... nesamērojami, tomēr, kā mēdz teikt, ar seju dubļos arī nedrīkst iekrist. Tāpēc Artis Pabriks vienīgi nosaka: „Mēs patlaban esam pietiekamā gatavībā. Militāru apdraudējumu neredzam.”

Tomēr aizsardzības jomā, manuprāt, vairāk jādomā ne tikai par to, kā fiziski cīnīties urbānajā vidē, bet arī par to, ka ir sabiedrības daļa, kas nevis atbalstīs Latvijas armijas darbības, bet - tieši otrādi - darīs visu, lai tai kaitētu. Līdz ar to - lai kaitētu visai valstij. Atbalsts Latvijas armijai nenokritīs no gaisa kā brīnumains grozs ar rudens veltēm: tie bumbierīši un ābolīši pašiem vien būs jāuzlasa, proti, pašiem militāristiem nāksies popularizēt Latvijas armiju, padarot to par tuvāku un saprotamāku civiliedzīvotājiem. Jo ar salūtmunīciju kādreiz var arī nepietikt.