Vai ministru Pavļutu nomainīs viņa preses sekretārs?
Pagājušajā nedēļā Neatkarīgajā bija publicēts mans raksts „Vakcinācija ir politisks jautājums? Gaidām atbildes no Pavļuta” (rakstu var izlasīt šeit), kurā, pamatojoties uz liepājnieces Kristīnes Jākabsones vēstuli, bija aplūkotas vakcinācijas politiski morālās blaknes. Raksta beigās tika integrēti septiņi jautājumi, uz kuriem atbildēja augšminētais Oskars Šneiders.
Tā kā Veselības ministrijas atbilde ir ļoti gara, visu pilnībā to varat izlasīt šeit.
Bet pārdomas palikušas gan. Piemēram, par to pašu valdības (ne)prasmi sarunāties ar tautu, par dažādu zvanu centru, maigi sakot, īpatno attieksmi gan pret apzvanāmajiem klientiem, gan pret priekšniecību, kas acīmredzami devusi konkrētas politiskas norādes - ko un kā atbildēt.
Šneidera kungs gan atbild, ka „jūsu atsūtītais gadījums ir izskatīts, NVD ir pieprasījis paskaidrojumu pakalpojuma sniedzējam, jo šajā procesā ir ļoti būtiska šī pakalpojuma sniegšanas kvalitāte, kas šoreiz nebija apmierinoša un kvalitātes standartiem atbilstoša”. Pieņemsim, NVD atbildēs jautājumā par kvalitāti. Bet vai kaut kas mainīsies attieksmē?
Uz nākamo jautājumu - „Kādā veidā un kas tiek skaidrots tiem cilvēkiem, kuriem ir atklātas indikācijas pret vakcinēšanos, piemēram, trombozes gadījumos?” - Šneidera kungs atbild ar tik specifiskiem medicīniskiem pārspriedumiem, ka cilvēks bez attiecīgas izglītības var vienkārši ņemt un iesālīties. Bet varbūt tāds bija mērķis.
Taču brīnišķīgākā bija atbilde uz jautājumu „Vakcinācija ir politisks vai medicīnisks jautājums?”, ko uzdeva arī vēstules autore.
„Vakcinācija pret jebkuru slimību, t.sk. pret Covid-19, ir medicīnisks jautājums, bet pandēmijas laikā ir būtiska visu sabiedrības locekļu iesaiste izpratnes par vakcināciju veicināšanā. Spilgts piemērs Latvijas vēsturē ir Jāņa Cimzes raksts 1873. gadā par potēšanos pret holeru, kas jau ceturto reizi plosījās Latvijas teritorijā. Krievijas imperators bija izsludinājis obligāto potēšanos. Par tās mērķi arī izplatījās dažādas baumas. Viena bija saistīta ar paredzamajiem armijas manevriem, kā rezultātā tiktu nopostīti zemnieku lauki. Tas laiks bija arī tā saucamais „mērnieku laiks”.
Ar to bija saistīta otra no baumām, kas izplatījās tautā saistībā ar potēšanos. Muižnieki esot izdomājuši saglabāt savas zemes, lai tās netiktu zemniekiem. J. Cimze rakstīja: „Kad dundurs astē, tad lops sāk bizot. Citi lopi, to redzēdami, bizo pakaļ. Uzreiz visi bizo. Dundurs paliek, kur bijis, nabagi lopiņi noskrienas par velti, paliek neēduši (..). Lops ir lops, un dundurs paliek dundurs. Tā tas bijis, tā tas būs, kamēr lopu dumjība pastāvēs. Bet, Dievam žēl, bizošana ne vien pie lopiem, arī pie cilvēkiem atrodama...” Un tā tālāk. Visu Cimzes tekstu varat izlasīt augšminētajā linkā. Bet cik precīzi tomēr atrastas paralēles starp lopiem un cilvēkiem, vai ne?
Atkārtošu Šneidera kunga tekstu: „Pandēmijas laikā ir būtiska visu sabiedrības locekļu iesaiste izpratnes par vakcināciju veicināšanā.” Domāju, ka Veselības ministrijas komunikatori ir devuši nozīmīgu artavu šajā veicināšanā. Katrā ziņā darbs ir ieguldīts nopietns. Veselības Pavļutam vajadzētu izstudēt šo Šneidera kunga atbildes vēstuli, iemācīties no galvas un citēt, citēt, citēt... Visur. Tālrādē, radiofonā, mītiņos, ģimenes tusiņos. Tādā veidā ministrs radītu iespaidu, ka pārzina viņam atvēlēto tēmu.
Bet no otras puses - kāpēc gan ir vajadzīgi ministri, kuru vietā vienmēr atbild preses sekretāri? Ieteikums valsts pārvaldes arhitektiem: nav labāku ministru par komunikāciju speciālistiem - tāpēc, taupot nodokļu maksātāju naudiņu, rosiniet politisko neprašu vietā likt izglītotus, jaunus cilvēkus, kuri vismaz spēj atrast literatūras un zinātnes atziņu avotus, kas lieti noder komunikācijā ar klientiem, pacientiem un citiem potenciālajiem valsts pārvaldes upuriem.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
