Uzlejiet dzēsto kaļķi! Lai no tiem latviešiem nekas pāri nepaliek...

... Šāvējiem piekodināja atrast nomaļu vietu, noplēst velēnu, izrakt bedri, iemest tajā nošautos un uzlikt velēnu pa virsu, lai neviens nekad neuzzinātu, kur tie latvieši aprakti. Tomēr gadu gaitā daudz ko uzzinājām. Un nu – svētdien, 5. decembrī, pieminēsim tautiešus, kuri tika iznīcināti čekas „latviešu operācijas” laikā pirms 84 gadiem.
04.12.2021. Elita Veidemane
 
Lielā terora masu kapi Kuropatos (Baltkrievija) ©Foto no Nacionālās enciklopēdijas, autore Hanna Tor, Shutterstock.com

„Latviešiem vajag nolaist asinis,” deklarēja PSRS iekšlietu tautas komisārs, Staļina „medību suns” Nikolajs Ježovs. „Asiņu nolaišanai” viņš uzsāka prātam neaptveramas masveida represijas pret latviešiem, kuri dzīvoja un strādāja Krievijā pagājušā gadsimta 30. gados.

Taču patiesībā represiju sākums datējams jau ar 1934. gadu, kad atentātā nogalināja kompartijas politbiroja locekli, Ļeņingradas apgabala partijas komitejas pirmo sekretāru Sergeju Kirovu.

Daži vēsturnieki uzskata, ka slepkavība tika veikta personisku iemeslu dēļ, jo slepkavas Nikolajeva sieva, latviete Milda Draule, esot bijusi Kirova mīļākā. Ir arī versija, ka Kirovs (tāpat kā Trockis) bija Staļina konkurents, tālab tika pavēlēts viņu novākt.

Versijas bija vairākas, tomēr čekisti uzreiz norādīja, ka jāmeklē „latviešu pēdas”. Iespējams, tādēļ, ka Ļeņingradā latviešu bija ļoti daudz, turklāt augstos amatos. Bet tieši Kirova slepkavība bija sākums Lielajam teroram, tam kulminējot 1937./38. gadā. 1936. gada rudenī Staļins no iekšlietu tautas komisāra posteņa padzina uzticamo asinssuni Henrihu Jagodu, viņa vietā ieliekot Nikolaju Ježovu, piebilstot, ka čeka esot iekavējusi piecus gadus ienaidnieku apkarošanā. Nu vajadzēja sasteigt ar apkarošanu...

Pēc poļiem nāca latvieši...

Šifrētajā telegrammā, ko visu padomju republiku iekšlietu tautas komisariātiem 1937. gada 23. novembrī nosūtīja PSRS iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs (to gan parakstīja viņa vietnieks Mihails Frinovskis), bija teikts: „(..) Maskavā un virknē apgabalu atklātas ievērojamas spiegu - diversantu un nacionālistiskas, kontrrevolucionāras, Latvijas izlūkdienesta izveidotas latviešu organizācijas, kas saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. (..) Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbību un sagrautu nacionālistiskās pretpadomju latviešu darbības PSRS teritorijā, pavēlu: 1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos arestēt visus latviešus, pret kuriem ir aizdomas par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.”

„Diversantu” un „spiegu” kopumā ietilpa visi latvieši - politiskie emigranti no Latvijas, kuri bija ieradušies PSRS pēc 1920. gada, biedrības „Prometejs” un latviešu klubu vietējo filiāļu, latviešu mācībiestāžu un pulciņu vadītāji un dalībnieki, rakstnieki, mākslinieki, aktieri...

Sākās tā dēvētā „latviešu operācija”, kuras laikā tika represēti vairāk nekā 26 000 PSRS dzīvojošo latviešu, no kuriem nogalināja aptuveni 17 000 cilvēku. 1937. gada augustā Padomju Savienībā „veiksmīgi” bija beigusies „poļu operācija”, kurā tika represēti gandrīz 140 000 poļu. Padomju slepkavas, iesituši roku nagana vingrinājumos, ķērās pie nākamās etniskās grupas - latviešu - iznīcināšanas.

Vainīgs tāpēc, ka latvietis

Divi gadskaitļi - 1937. un 1938. gads - nav īpaši izcelti Latvijas vēsturē. Ir karogi ar sēru lentēm, taču daudzi cilvēki nezina, kāpēc ir sēras. Līdz Staļina nāvei, līdz 1953. gadam, par to nerunāja vispār, bet tad, kompartijas 20. kongresā (1956. gadā), kad Ņikita Hruščovs uzstājās ar savu slaveno runu, kurā atmaskoja Staļina personības kultu un tā sekas, beidzot tika atklāts vismaz tas, ka 1937./38. gada terors bija vērsts pret kompartijas, militāro un saimniecisko eliti. Par „mazajiem latviešiem”, kuri nebija augstos amatos, gan netika runāts.

Tomēr daudzi latvieši bija arī augstos amatos. Jūlijs Daniševskis (sarkanās armijas galvenā štāba komisārs), Roberts Eidemanis (revolucionārās kara padomes loceklis un Aviācijas centrālās padomes priekšsēdētājs), Jānis Rudzutaks (politbiroja loceklis, strādnieku un zemnieku inspekcijas tautas komisārs), Jēkabs Peterss (valsts politiskās pārvaldes GPU, ko vēlāk pārdēvēja par čeku, Austrumu nodaļas vadītājs), Jukums Vācietis (sarkanās armijas ģenerālpulkvedis) - viņus visus apsūdzēja „par piedalīšanos latviešu fašistiski - teroristiskā spiegu organizācijā”. Un, protams, nošāva 1937. gadā - Lielā terora laikā.

Dokumenti par šiem cilvēkiem - ne tikai augstos amatos esošajiem, bet arī tiem, kuri bija vienkārši darbarūķi, aktieri, dzejnieki, skolotāji vai rakstnieki, - bija slepeni. Taču 60. gados sākās „arhīvu revolūcija”, kad krievu vēsturniekos auga nopietna interese par notikumiem 30. gados. Izrādās, bija divpadsmit speciālo operāciju, kurās pēc nacionālajām pazīmēm tika nogalināti dažādu tautību cilvēki.

Protams, var jau teikt, ka paši vainīgi - paši taču brauca uz Krieviju, daudzi atbalstīja kompartijas idejas, daudzi pildīja noziedzīgus uzdevumus un pat paši tos izdomāja... Bet diez vai viņi bija pelnījuši spīdzināšanu līdz nāvei, vēl jo vairāk to nebija pelnījuši nedz aktieri un mākslinieki, nedz tie, kuri vienkārši kopa zemi un audzēja lopus Krievijas laukos. Taču viņi visi bija „vainīgi” tāpēc, ka bija latvieši.

Spīdzināti un iebiedēti

Taču bija arī cilvēki, kuri palika dzīvi pēc tiem diviem briesmīgajiem gadiem. Bet bija palikušas arī bailes: viņi vairījās runāt par piedzīvoto. Pat tad, kad bija atgriezušies Latvijā.

No manas intervijas ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu: „Esmu savulaik garas naktis runājis ar Olgu Eidemani, Roberta Eidemaņa sievu, ar Kristīni Medni, Jēkaba Alkšņa sievu. Bet vienīgais viņu lūgums bija: nerakstīt. Pēc vīra aresta Olga cietumā bija nosēdējusi astoņus gadus. Visi cilvēki bija iebaidīti uz mūžu, un mums tagad ir grūti iedomāties to atmosfēru, kurā tu nezināji - atnāks tev šodien pakaļ vai ne. Daudz runāju ar latviešu strēlnieku korpusa komandieri Detlavu Brantkalnu. Bet tad, kad nonācām līdz notikumiem 1937. un 1938.gadā - viņš toreiz bija Padomju Savienībā - Brantkalns nosvīda, nozilēja un čukstus paskaidroja, ka par to viņš nedrīkstot runāt. Bija tāds klusēšanas zvērests, ka nekad un nekādos apstākļos tie cilvēki, kuri kaut ko zina par Lielo teroru, par to nestāstīs. Es zinu, ka Brantkalnu spīdzināja, taču viņš nevienu neapmeloja.”

Nodauzīt, kamēr atzīstas

Bija iemesli, kāpēc tik daudz latviešu nonāca Krievijā. Pirmā pasaules kara laikā daudzi evakuējās uz Krievijas vidieni, cilvēkiem tika solīta zeme, un to viņi arī dabūja. Tur, kur dzīvoja latvieši, viss sakopts un skaists. Arī kultūra plauka, pateicotoes latviešiem: Maskavā darbojās kultūras un izglītības biedrība „Prometejs”, tā izdeva grāmatas un avīzes, tika izveidots teātris, kur izrādes spēlēja latviešu valodā. Latviski teātri un skolas bija arī Sibīrijā. Latviešu nacionālā pašapziņa bija augsta, kaut arī vietēji iedzīvotāji uz viņu vēlmi būt latviskiem skatījās ar aizdomām.

Kad „proletariāta revolūcija” - kā Staļins cerēja, - neuzvarēja nedz Polijā, nedz Vācijā, nedz citās Eiropas valstīs, Krievijā sākās lauksaimniecības kolektivizācija, un turīgākās zemnieku saimniecības tika pasludinātas par padomju varas ienaidniekiem, par kulaku saimniecībām. Tos, kuriem tās piederēja, sadalīja trīs kategorijās: pirmie - bagātākie - jānošauj, otri - jāiebāž cietumā, trešie - jāizsūta.

Šīm represijām bija pakļauti arī latvieši, kurus - atšķirībā no vāciešiem, kuru Krievijā arī bija daudz, - gaidīja dzimtenē. Latviešus noteikti negaidīja. Par visu tautību cilvēkiem, tostarp latviešiem, sāka vākt un apkopot ziņas, Staļins arī paralēli cīnijās pret trockistiem, jo Ļevu (Leibu) Trocki viņš uzskatīja par savu galveno konkurentu.

Vēl bija jācīnās pret maršalu Tuhačevski un viņa „militāri fašistisko sazvērestību”, kuras centrā bija daudzi PSRS militārie vadītāji, starp viņiem arī latvietis Roberts Eidemanis. Kad notika tiesas prāva pret Eidemani, viņš pratināšanās jau bija tiktāl nodauzīts, ka vairs nebija pie pilna prāta, tāpēc atzinās visās sazvērestībās pret Staļinu...

Līķiem pa virsu - dzēstais kaļķis

Latvieši arī 30. gados un arī, būdami Krievijā, bija izslavēti par talantīgumu, gudrību, darbaspējām un augsto izglītību. Tā, piemēram, militārās izlūkošanas pārvaldē strādāj daudz latviešu. Šī pārvalde 1937./38. gadā tika izformēta (iznīcināta) kā viena no pirmajām. Arestētos latviešus nežēlīgi spīdzināja, un viņi pēc ārprātīgas dauzīšanas bija gatavi parakstīt jebkādus papīrus... „Izsistās” lietas ir aplūkojamas Krievijas arhīvos. Tikai tiem, protams, jātiek klāt.

„Nacionālajās” operācijās iznīcināja ne tikai augstos amatos esošos latviešus, bet arī „kulakos” ierakstītos lauku cilvēkus, kuriem bija brangas saimniecības. Izveidoja trīs cilvēku „tiesas” (troikas), kur ietilpa apgabala iekšlietu tautas komisariāta priekšnieks, apgabala prokurors un kompartijas komitejas sekretārs. Bija arī divnieki (dvoikas), kas izrīkojās daudz asiņaināk par troikām; dvoikās nebija partijas sekretāra, tāpēc „lemšana” notika ātrāk. Norma bija arestēt ap 50 līdz 100 (un vairāk) cilvēku, pēc „izmeklēšanas” izlemjot, ka jānošauj visi.

1937. gada 3. decembrī sākās „latviešu operācija”, kurā nogalināja tūkstošiem latviešu, kuri neko nebija noziegušies - tie bija skolotāji, aktieri, strādnieki. Maskavā, Butovas poligonā, ir aprakti aptuveni 2000 nošauto latviešu, vēl ir Komunarka un Kuropati, ir vēl daži apbedījumi slimnīcu teritorijās.

Taču ir vēl neapzinātas vietas, kur aprakti latvieši. Jo šāvējiem piekodināja atrast nomaļu vietu, noplēst velēnu, izrakt bedri, iemest tajā nošautos un uzlikt velēnu pa virsu, lai neviens nekad neuzzinātu, kur tie latvieši aprakti.. Laikus jau bija pievesta muca ar dzēsto kaļķi, to uzgāza līķiem, pa virsu uzlēja ūdeni, un no cilvēkiem nekas nepalika pāri...

Tie, kurus negribam pieminēt

Diemžēl jāpiemin arī tādi latvieši, kuri paši ir piedalījušies savu tautiešu slepkavošanā. Tāds bija, piemēram, čekas veterāns Leonīds Zakovskis (Henrihs Štubis), viens no asiņainākajiem slepkavām, kurš „strādāja” gan Sibīrijā, gan Ļeņingradas apgabalā, gan Baltkrievijā. Vislielākais „gods” viņam pienākas par to, ka Maskavas latviešus apzināja un izkāva faktiski viņš viens pats.

Bija arī tāds Eduards Bērziņš, kurš vadīja NKVD pakļautībā esošo celtniecības trestu „Daļstroj” (Tālie Austrumi), kur vergoja desmitiem tūkstošu ieslodzīto, kuri ieguva zeltu, urānu, ogles. „Dzelzs boļševiks” Bērziņš par „labajiem darbiem partijas un valsts labā” saņēma ordeņus, taču tas netraucēja 1938. gadā nošaut arī viņu...

Informācija par to, ka Bērziņš būtu izveidojis gulaga sistēmu, ir visai pretrunīga. Daudz vairāk ziņu ir par Fjodoru (Teodoru) Eihmani, kurš ir īstais gulaga „autors”. Eihmanis bija viens no ievērojamākajiem Staļina represiju organizētājiem 30. gados. 1923. gadā viņš kļuva par pirmo Solovku īpašās nozīmes nometnes (SLON, Solovku salās) vadītāju, uz kuras pamata vēlāk sāka veidot gulaga sistēmu.