62 Saeimas deputāti palīdz holokausta biznesmeņiem

„Tas ir mūsu parāds par iestāšanos NATO,” konfidenciāli teic kāds politiķis, skaidrodams apkaunojošo balsojumu Saeimā, kad otrajā lasījumā ceturtdien tika atbalstīts likumprojekts par „kompensācijām” ebreju kopienai. „Tātad – ja Latvija neapsolīs samaksāt „kompensācijas” par ciešanām, kurās nav vainojama Latvijas valsts, mēs nevarēsim iestāties NATO? Tā bija šantāža?” jautāju. „Nē, tā bija diplomātiska noruna,” man atbild.
10.01.2022. Elita Veidemane
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Droši soļo uz miljonu saņemšanu

Saeimas deputāti, skaitā 62, ceturtdien atbalstīja likumprojektu „Par labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai”. Tiešām, jau vairākus gadus ieinteresētās personas kladzināja, ka kompensācijas saņems ebreju kopiena, bet nesen izrādījās, ka nekāda kopiena tās nesaņems: 40 miljoni eiro tiks iepludināti nodibinājumā „Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonds”, ko publiski pārstāv trīs privātpersonas - valdes locekļi Vladimirs Fogeļs, Dmitrijs Krupņikovs un Leonīds Kiļs, īpaši uzsverot, ka neviens no viņiem nav nodibinājuma dibinātāji, jo tā vienīgais dibinātājs esot biedrība „Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome”.

Sākotnēji „nekustamo īpašumu atdošanas” un tagad „restitūcijas” miljonu izvilkšanu no valsts budžeta (no mūsu nodokļu naudas) bīdīja nule pieminētā „Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome”, ko vada viens no šodienas Latvijas bagātākajiem cilvēkiem, savulaik no PSRS izbraukušais Arkādijs Suharenko, kurš visu iespēju zemē - Latvijā - kļuva par baņķieri. Nevienam no viņiem nav itin nekāda sakara ar holokaustā bojā gājušajiem ebrejiem, kuru vārdā viņi tagad ar panākumiem soļo uz miljonu saņemšanu.

Nacionālā apvienība Saeimas debatēs un komisiju sēdēs gan mēģināja iebilst pret etnisko segregāciju, kas krāšņi uzplaukusi minētā likumprojekta sakarā: it kā vienas tautas ciešanas būtu vērtējamas augstāk nekā citas tautas ciešanas, attiecīgi tās pirmās tautas ciešanas novērtējot 40 miljonu eiro apmērā. Taču neviens no NA rosinājumiem netika ņemts vērā.

Skaidrs, ka arī trešajā lasījumā tie 62 nobalsos tā, kā vajag Suharenko, Krupņikovam, Kiļam, Fogeļam, Šlagbaumam un Kacam. Un mūsu nodokļu naudiņa - 40 miljoni eiro - aizies tutū. Bet interesanti ir kas cits. Un tās ir valstsvīru performances atkarībā no vēja stipruma un virziena.

Vai būs Levita komentārs?

2015. gadā, runājot par Saeimas atvilktnēs iestrēgušo priekšlikumu atdot ebreju biedrībām vairākus īpašumus, toreizējais Valsts prezidenta amata kandidāts Egils Levits norādīja, ka Latvija deviņdesmito gadu sākumā, salīdzinot ar pārējām Austrumeiropas valstīm, kur sabruka komunisms, ļoti ātri bija atdevusi īpašumus bijušajiem īpašniekiem. Un, viņaprāt, šis process ir beidzies. Tam ir bijis savs termiņš un līdz ar to nav nepieciešams atkal šo jautājumu aktualizēt, tā Levits.

Acīmredzot viņš bija izlasījis vairākas intervijas ar advokātu Andri Grūtupu, kura zināšanas ebreju „restitūciju” jautājumos bija dziļas un juridiski pamatotas. „Mūsu process deva iespēju atgūt savus īpašumus gandrīz visiem, kas nebija daudzās citās Austrumeiropas valstīs - Ungārijā, Polijā. Un tas arī bija taisnīgi,” vērtēja Valsts prezidenta amata kandidāts.

Levitam toreiz vaicāja: ko viņš teiktu ASV speciālajam sūtnim holokausta jautājumos? Levits atbildēja, ka teiktu: jautājums ir noslēgts, un bija iespējas to izdarīt.

2019. gadā, kad Egils Levits jau bija Valsts prezidenta amatā, viņš intervijā Jānim Domburam teica: „Joprojām uzskatu, ka restitūcijas laiks ir beidzies. Šeit ir speciāls gadījums, ka ir runa nevis par restitūciju privātpersonām, bet par kopienas īpašumiem. Bet tas ir jautājums, kas jāizšķir valdībai, un tas ir ārpolitisks jautājums - cik mums svarīgas ir stratēģisko partneru domas šajā jautājumā.”

Nu, re, parādās stratēģisko partneru aspekts, bet jautājums kopumā ir izprasts un izanalizēts. Savukārt 2021. gada oktobrī intervijā „Neatkarīgajai” visa izpratne pēkšņi izkūp un Valsts prezidents vairs itin neko nesaprot no likumprojekta, kas ir viens no netaisnīgākajiem visā Latvijas vēsturē.

Lūk, fragments no intervijas.

Egils Levits: „Šo likumprojektu neesmu lasījis, neesmu tajā iedziļinājies. Ir jāredz, kas tur beigu beigās sanāks. Tāpēc šobrīd nevaru to komentēt, nezinot gala rezultātu.

Bet jūs taču ļoti labi zināt, par ko ir stāsts. Medijos ir bijušas daudzas intervijas par šo tēmu, Latvijas sabiedrība ir sašutusi par etnisko segregāciju un naudas šķērdēšanu - laikā, kad tā ir vajadzīga eksistenciāliem risinājumiem, nevis vienas biedrības iegribām.

Tas viss ir jāskaidro likuma virzītājiem. Ja Saeima vēlas pieņemt šo likumu, tad ir nepieciešams skaidrojums. Ir jābūt atklātībai un saprotamam izskaidrojumam.

Tātad jums par šo skandālu komentāru nebūs?

Šajā stadijā nebūs.

Tad vēlos no jums saņemt solījumu. Tad, kad būs Saeimas gala lēmums par to, vai padomju ebreju organizācijai uzdāvināt 40 miljonus eiro, vai varēsiet sniegt savu komentāru par šo afēru? Tad jau būsiet paspējis iepazīties ar likumprojektu, viedokļiem utt.

Jā, tad varēšu sniegt savu komentāru.”

Nu tad gaidīsim trešo likumprojekta lasījumu, lai pēc tam varētu saņemt Valsts prezidenta kompetentu un pamatotu komentāru.

Gan Pabriks, gan ASV vēstniecība noliedz tirgošanos

Pērnruden Saeiams deputātu grupa oficiālās vēstulēs uzdeva jautājumus tieslietu ministram Bordānam (JKP) un aizsardzības ministram Pabrikam - par to, vai 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. panta izpildes operativitāte un kvalitāte ir atkarīga no cita Saeimā izskatāmā likumprojekta atbalsta, proti, no tā, vai tiks pieņemts „restitūciju” likums.

Vismaz tā bija apgalvojis Bordāns, videouzrunā skaidrodams JKP frakcijas pēkšņo pārmešanos „restitūciju” likuma aizstāvības pusē.

Bordāns minētajā videouzrunā skaidroja, ka likumprojekta apstiprināšana „vislielākā mērā ir Latvijas nacionālās drošības interesēs” un „mūsu lēmums ietekmēs to, ar cik ātru palīdzību, ar cik lieliem resursiem mēs varam rēķināties militāra konflikta gadījumā”.

Artis Pabriks atbildēja: „Aizsardzības ministrijai nav pieejama informācija, kas liecinātu par to, ka 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. panta izpildes operativitāte un kvalitāte ir atkarīga no Saeimā izskatāmā likumprojekta par „Labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai” atbalsta. Ziemeļatlantijas līgums ir publiski pieejams, un tam nav pievienoti dokumenti ar juridiskajiem nosacījumiem, ka kolektīvās aizsardzības atbalsts ir atkarīgs no kompensācijas kādām grupām.”

Uzdevu jautājumu arī ASV vēstniecībai Latvijā. Atbilde atnāca nekavējoties: „Kā prezidents Baidens sacīja NATO galvenajā mītnē 2021. gada jūnijā: „ASV apņemšanās ievērot NATO līguma 5. pantu ir stingra un nesatricināma. Tas ir svēts pienākums.” Latvija iestājās NATO 2004. gadā un tādējādi gūst labumu no 5. panta, kas sevī ietver kolektīvās aizsardzības principu: uzbrukums vienai NATO dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visiem sabiedrotajiem.”

Patiesība ir baisāka par kapu stāstiņiem

Ja arī būtu bijusi tāda noruna „mēs jums kolektīvo drošību, jūs mums „restitūciju” likumu”, domāju, ka vēlētāji - ar zināmām zobu sāpēm - pat nonāktu līdz izpratnei, ka, sak, tā vajadzēja, tāpēc mēs jums piekrītam, jo kolektīvā drošība tiešām ir svarīgāka.

Bet „restitūciju” kārotāju alkatība burtiski izslēdz pieļāvumus par šādu norunu: gribulis dabūt naudu ir tik klajš un nekaunīgs, ka nomāc jebkuru saprātīgu skaidrojumu.

Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA) atceras, kādas bija sarunas Saeimas komisijā, apspriežot „restitūciju” jautājumu. Kad viņš ierosināja daļu no prasītājiem miljoniem novirzīt holokausta memoriālu sakopšanai, komisijas vadītājs Mārtiņš Bondars uzreiz kategoriski noraidīja šo priekšlikumu. Nevajag, un viss. Nu jā, Latvijā ir 256 šādi memoriāli un piemiņas vietas, tiem nāktos atlicināt nopietnu naudas žūksni. Bet negribas...

Ja būtu gribējies (un loģiski tā vajadzēja būt), tad Dmitrijs Krupņikovs, kurš piedalījās konkrētajā komisijas sēdē, būtu piekritis Edvīna Šnores priekšlikumam. Taču no biedra Krupņikova plūda tikai klusums. Protams, lai tos kapus kopj valsts vai pašvaldības. „Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fondam” ir citi, svarīgāki mērķi. Nav tur ko ar miroņiem krāmēties.

Bet patiesība ir daudz baisāka par visādiem kapu stāstiņiem. Holokausta biznesmeņi izmanto bojā gājušos, lai tiktu pie naudas. Pie lielas naudas. „Ja viņiem būtu vismaz kaut kāda cieņa pret upuriem...” iesāk Edvīns Šnore. Un nepabeidz.

Es arī nevaru pabeigt šo teikumu. Kauns smacē. Kauns par Saeimu, kas otrajā lasījumā nobalso par 40 miljonu uzdāvināšanu trim privātpersonām, kurām nav nekāda sakara ar holokausta upuriem, kauns par meliem un izlikšanos, ko demonstrē daži augsti valstsvīri, kauns par to, ka mēs vispār to visu pieņemam. Bet iespējams, ka mēs savā lēnprātībā esam pelnījuši tādu attieksmi.