Paramediķis un kinorežisors Jevhens Titarenko: Mums jābrauc atpakaļ uz Ukrainu

„Tas būs vēl ļoti ilgi. Vēl gadus trīs līdz piecus,” teic Jevhens kādai ukraiņu sievietei, kura atnākusi noskatīties viņa filmu par krievu iebrukumu Ukrainā 2014. gadā. Vēl trīs līdz piecus gadus viņa satrūksies no lidmašīnas dūkoņas kaut kur augstu debesīs. Jo lidmašīnas var nest nāvi. „Bet jūs esat rīkojusies gudri, atbraucot uz Latviju. Jūs esat brīvā un drošā valstī,” turpina Jevhens. Viņš apskauj sievieti, un šķiet, ka elpot kļuvis vieglāk.
Jevhens Titarenko un šo rindu autore ©Foto no privātā arhīva

Jevhens Titarenko ir ukraiņu paramediķis, kurš līdztekus kara zonā ievainoto cilvēku glābšanai ir radījis filmu „War for Peace” (Karš miera labad - angļu val.). Viņa kontā ir vairākas filmas, bet šī ir par krievu militārās uzbāzības pirmsākumiem 21. gadsimtā.

Ko mēs redzam? Paramediķu ikdienu kaujas laukā. Mierīgas sarunas - laikā, kad netālu sprāgst bumbas. Bērni, kuri atlasa veselos ķieģeļus sagrautas baznīcas drupās. Pēc atbrīvošanās no gūsta - pirmais zvans tuviniekiem. Sāpes, prieks, ikdiena. Jevhens, kuru visi dēvē par Žeņu, patiesībā ir apguvis režisora profesiju, bet glābt cilvēkus ir viņa aicinājums. Daudzi arī tiek izglābti, tomēr karš, ko uzsāka krievi jau 2014. gadā, prasa upurus. Redzam, kā iet bojā žurnālists, redzam jaunus cilvēkus ar briesmīgiem ievainojumiem.

„Saprotiet, to - 2014. gada karu - nevar salīdzināt ar to, kas notiek tagad,” teic Jevhens, „šodienas karš ir daudzkārt nežēlīgāks.” Un ir grūti saprast - vai tas kļuvis nežēlīgāks tāpēc, ka kara tehnika ir progresējusi (cik nu par kara tehniku var teikt, ka tā progresē...), vai tāpēc, ka krievi ir līdz slimīgam ārprātam saindēti ar asiņainu propagandu. Jo normāli, galvā veseli cilvēki nevarētu runāt un darīt to, ko runā un dara krievi attiecībā uz Ukrainu.

Jevhenam ir 33 gadi, viņš ir dzimis Odesā. Jevhens ieguvis bakalaura grādu filmu režisūrā. Pirms Krimas okupācijas viņam bija pašam sava kinokompānija, kā arī kinoskola Jaltā. Nākamajā dienā pēc Krimas aneksijas viņš devās uz Kijevu, visu iepriekšējo dzīvi atstādams okupētajā Krimā. Pēc tam bija divu nedēļu filmēšana Austrumukrainā, tad - iestāšanās brīvprātīgajā medicīnas bataljonā „Hospitallers”.

Jevhens atceras, ka filmēšanas laikā viņš zaudējis vairākas kinokameras, bet laptopu pa gaisu aiznesa sprādziena vilnis. Un tomēr viņš paspēja nofilmēt 120 stundas, lai vēlāk izveidotu savu darbu „War for Peace”. Mērķis tolaik bija skaidrs: parādīt patiesību par krievu iebrukumu Ukrainā. Un Jevhens to arī izdarīja - caur brīvprātīgā paramediķa skatījuma prizmu. Filma sanāca tik spēcīga, ka Krievijas prokuratūra ierosināja lietu pret Jevhenu Titarenko - par Krievijas apmelošanu. Nu, veca dziesma. Krievija taču nekad neatzīs savu nelietību un agresivitāti, bet apmelot citus - tos, kuri parāda patiesību, - uz to šī kaimiņvalsts ir naska.

Šī filma ļauj vairāk saprast šodienas traģiskos notikumus Ukrainā. Filma īpaši paredzēta rietumniekiem - lai viņi caur kara pārņemtās ikdienas notikumiem izprastu patiesību. Lai izjustu briesmas, kādas izjūt tie paramediķi, kuri zem ienaidnieka uguns pārved ievainotos. Lai izjustu mazos ikdienas priekus, kas nav sveši jebkuram cilvēkam - karā un mierā. Lai saprastu, kāpēc Krievija šajā karā nedrīkst uzvarēt. Filma ir par cilvēkiem, kuri, nedomādami par sevi, ir kļuvuši par varoņiem.

...„Esmu Latvijā jau vairākas dienas. Tik skaista jūsu zeme. Bet mani māc nemiers: mums jābrauc atpakaļ uz Ukrainu,” saka Jevhens. Svētdien viņš kopā ar kolēģiem devās uz Ukrainu: palīdzēt, glābt, filmēt. Savā valstī. Kādam ir jāpaliek arī tur. Jo tā ir viņa valsts, viņa dzimtene. Bez tādiem cilvēkiem nav ne valsts, ne dzimtenes.

Filmu „War for Peace” var noskatīties šeit: