Vai latvieši patiesībā ir neandertālieši ar izdomātiem kultūras sasniegumiem?

Tā uzskata kāda Jevgenija Šafraneka, kas publiskajā telpā parādās kā TV seja un blogere. Nezinu par sejām un blogerēšanu, taču tādu uzskatu paudēju un šo uzskatu līdzskrējēju diemžēl ir daudz. Pārāk daudz.

Murgainu tekstu autoru publicitāte iespējama, izmantojot sociālos tīklus, kas tagad ir ietekmīgāki par jebkuru valdības apmaksātu PR kantori. Bet ne par to mūsu dziesma. Biedrene Šafraneka būtībā izklāsta civilokupantu attieksmi pret valstsnāciju, kura, protams, arī nav nekāda vispareizākā, bet tā ir mūsu pašu darīšana, un šafranekām gar to nav nekādas daļas.

Runa joprojām ir par Latvijas ielu pārdēvēšanu: daudzas no tām „nes” tādu cilvēku vārdus, kuriem vai nu nav nekāda sakara ar Latviju, vai arī sakars ir - taču pilnīgi nelāgs. Lai būtu pavisam skaidrs: uzskatu, ka nedz Rīga, nedz Latvija kopumā nav jāpārvērš par „mazo krieviju”, kurā katram kaut cik zināmam krievam jābūt savai ielai, kvartālam vai vismaz autobusa pieturai. Pareizāk būtu pieminēt dižkrievus savā etniskajā dzimtenē, to no sirds varam novēlēt Šafranekai un pārējiem krievkultūras mīlniekiem. Savukārt mēs izlemsim, ko šeit, Latvijā, lasīt vai klausīties, proti, ko izvēlēties baudīt no krievu kultūras, ja tāda vēl ir saglabājusies pēc zemcilvēku fašistiskā iebrukuma Ukrainā.

„[Latviešiem] nav savas kultūras, tāpēc viņi iznīcina citas nacionālās vērtības,” pārliecināti pauž Šafraneka. Domāju, ka ne jau šai personai būs jelkādas balsstiesības, lai vērtētu latviešu kultūru, par ko viņa, šķiet, nezina neko. Bet arī tas nav svarīgi. Pievērsīsimies konkrētībām. Blogere Šafraneka pārmet „nožēlojamajiem šarikoviem” to, ka tiek pieprasīts likvidēt Sergeja Eizenšteina ielu Rīgā, kaut gan viņš ir „samij izvestnij urožeņec Rigi” (pats zināmākais Rīgas iedzimtais - krievu val.).

Blogere gan nav painteresējusies, kā tad īsti ir ar to Eizenšteinu. Mūsu kinofestivāla „Arsenāls” radītājs Augusts Sukuts, kurš nu skatās filmas Debesu kinoteātros, ir izveidojis unikālu vietu: Sergeja Eizenšteina komunikāciju centru Ķeipenē - kinostaciju. Tā ir pasaulē vienīgā pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta kino dižgaram Sergejam Eizenšteinam. Bet ko gan šarikovi var saprast no dižgariem...

Šafraneka savā dvēseles kliedzienā nepiemin citus krievu kultūras darbiniekus, kuru vārdi jānoņem no ielu nosaukum plāksnītēm. Taču pieminēt varam mēs.

Latvijā - kā izpētīja vēsturnieks Kārlis Kangeris kopā ar Publiskās atmiņas centra kolēģiem - ir 93 vietvārdi, kas ir nomaināmi. Latvijā joprojām ir revolucionāru un komunistu Jāņa Rudzutaka, Friča Roziņa, Leona Paegles un Linarda Laicena ielas, ir Tereškovas un Gagarina ielas (kāds gan viņiem sakars ar Latviju?), ir Staļina kodolbumbas izgudrotāja Mstislava Keldiša iela, ir PSRS propagandistu Annas Sakses iela un Valentīna Pikuļa aleja, ir kolaboranta Paula Lejiņa iela, padomju kaujinieka Otomāra Oškalna iela, ir Pionieru un Oktobra ielas, ir vesels lērums ar Puškina, Ļermontova un Mičurina ielām, un šie uzvārdi nekādā veidā nav reāli piesaistīti konkrētajām vietām.

Ir arī vietvārdi, kas transliterēti ar latīņu burtiem, piemēram, Tihaja Pristaņ, Holodnije Ručji un citi. Vietvaras nezināmu iemeslu dēļ nav pieķērušās šiem lingvistiskajiem anahronismiem.

Bet ir cerība, ka pienāks laiks un vietvara saņemsies uz varoņdarbiem. Tostarp arī Rīgas vietvara. Savukārt dažādām blogerēm, kuru uzdevums ir - nīst visu latvisko, jānorāda virziens, kurā viņām jādodas, proti, tupat, kur aizdevās krievu karakuģis. Jo citu valodu un virzienu krievu propagandoni nesaprot.

„Viss, ar ko viņi (latvieši - E.V) atšķiras no alu cilvēkiem - ir tas, ka zīmējumus uz klintīm ir nomainījusi infografika ar izdomātiem kultūras sasniegumiem,” Šafraneka ir maksimāli atklāta, novērtējot mūs. Jāpiebilst tikai tas, ka, pielīdzinot latviešu nāciju neandertāliešiem, drosmīgā blogere dehumanizē veselu etnosu, burtiski norādot, ka mēs esam cita suga. Proti, zemāka suga. Un atcerēsimies, ka holokausta traģēdija savulaik sākās un balstījās vienas konkrētas tautas - ebreju - dehumanizācijā.

• Filmas „Suņa sirds” (pēc Mihaila Bulgakova garstāsta motīviem) galvenais varonis ir Šarikovs, proti, suns Šariks: izmantojot kāda sociāli degradēta dzērāja orgānus, profesors Preobraženskis vairāku operāciju gaitā pārveido Šariku par cilvēku. Taču laika gaitā nāk sapratne, ka nav iespējams no sociālā degradanta izveidot kulturālu būtni. Profesors ir spiests veikt vēl vienu oprāciju, pārveidojot Šarikovu atpakaļ viņa iepriekšējā veidolā - Šarikovs pārtop par Šariku...

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā