Okupantu mentalitāte nemainās. Kāda tā bija 1941. gadā Latvijā, tāda pati šodien Ukrainā

„Es iedomājos par mazo bērniņu blakus vagonā. Tas laikam bija pirmais, kas nomira badā, visiem noskatoties, jo līdzēt neviens nevarēja.” Tās ir rindas no atmiņām, kas sāpīgiem, dziļiem burtiem iekaltas grāmatā, kas saucas „Mātes Sibīrijā”. Grāmata nule izdota, to izveidojusi Dzintra Geka, uz Sibīriju izsūtīto cilvēku skarbā un vienlaikus tik sargājošā sirdsapziņa.
©Grāmatas vāks

1941. gada 14. jūnijā padomju okupanti deportēja 15 424 cilvēkus - uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu, Kazahstānu un citur. Vīrus un tēvus atdalīja no ģimenēm, apsolot, ka galā visi satiksies. Bet nekas tāds nenotika. Vīrieši nokļuva Krievijas nāves nometnēs, un izdzīvoja vien retais...

Rūpes par bērniem, par dzīvības saglabāšanu uzņēmās sievietes. Šajā izsūtījuma smagumā bija viss kopā: gan fiziskā izdzīvošana, gan morālās ciešanas par vīra, nereti arī par bērna zaudējumu. Un sāpes par zudušo dzimteni - kas zina, varbūt uz mūžiem...

Dzintra Geka grāmatas ievadā raksta: „1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē.”

Sibīrijas bērnu stāstu vākšana sākās 2000. gadā, un tolaik, kā teica Dzintra Geka, „dažas mātes vēl satikām”. „Pagājuši jau vairāk nekā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien, un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst,” teic Dzintra. „Un tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Tāpēc ir vajadzīga šī grāmata. Lai mēs nekad neaizmirstu... Mūžīga piemiņa latviešu Mātēm.”

Jā, nekas nemainās barbaru un nacistu pārvaldītajā kaimiņvalstī. Pērn oktobrī uzzinājām, ka krievu okupanti deportējuši no Ukrainas vismaz 11 000 bērnu. Ukrainas koordinācijas padomes bērnu aizsardzības un drošības jautājumos sēdē, ko vadīja ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterešs un Ukrainas prezidenta biroja vadītājs Andrijs Jermaks, šo faktu paziņoja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Tāpat oktobrī Zelenskis pavēstīja, ka „vairāk nekā 1,6 miljoni ukraiņu piespiedu kārtā ir deportēti uz Krieviju; viņi ir izkaisīti pa šīs valsts teritoriju, izmētāti dažādos Krievijas reģionos; daudziem no viņiem ir atņemti dokumenti, daudzi no viņiem ir izgājuši baisas okupantu filtrācijas nometnes, kur par viņiem ņirgājās un iebiedēja, tie ir cilvēki; taču Krievijai tas ir arī resurss”. Jautājums patlaban ir tikai par to, cik daudz ukraiņu paspēs nogalināt un nolaupīt Krievija, pirms atzīt savu zaudējumu šajā bezjēdzīgajā, kara noziedznieka Putina izraisītajā slaktiņā.

...„Atceros Jāņu vakaru. Vilciens bija apstājies, bija zaļš mežs un pļaviņa. Līnijas malā ziedēja madariņas. Uz vaļējām platformām bija zaldātiņi ar automātiem. Mamma palūdza, lai zaldātiņš saplēš madaras, un zaldātiņš atnesa klēpi. Vagonā līgoja, šur tur skanēja līgo dziesmas, un katram tika zariņš madariņu. Tā ir vienīgā labā atmiņa no tā ceļa,” grāmatā stāsta Malda Feldmane (Ratke), dzimusi 1932. gadā.

Cerības vieš tas, ka, iespējams, vismaz dažos ir palikusi kāda cilvēcības dzirksts. Arī tajos, kam ieroči rokās. Kaut gan... Šodienas krievu okupanti ir daudz nežēlīgāki par tiem, kas apsargāja lopu vagonus, kuros deportētos latviešus veda uz „labāku dzīvi”. Gan cilvēcības, gan piemiņas dēļ izdota šī smagā, sāpju un cerību pilnā grāmata - „Mātes Sibīrijā”. Un atgādinājumam tā izdota: okupantu mentalitāte nekad nerimstas, tā pārveidojas un attīstās, kļūdama aizvien izsmalcinātāka. Tas ir brīdinājums visiem. Ne tikai Latvijai vien. Visai pasaulei.