Larisa Ķirse: Tā bija šausminoša nakts

Tolaik - „ātrās palīdzības” reanimācijas brigādes ārste Dzintra Jakubaņeca, tagad - NMPD medicīniskās kvalitātes centra vadītāja: „Vedām uz Rīgas 1. slimnīcu ievainoto kinooperatoru Gvido Zvaigzni. Vedām ar cerībām, ar domu - jo ātrāk, jo labāk. Viņam steigšus vajadzēja nonākt uz operāciju galda. Protams, mums bija arī mazliet bail, jo apšaude Bastejkalnā turpinājās. Bet mēs domājām tikai par to, ka mums jāizdara savs darbs.

Gvido trauma uz ārpusi neizskatījās smaga, taču... Pēc tam izrādījās, ka ir daudzu orgānu bojājumi.”

Kad 13. janvārī Vecrīgā sāka būvēt barikādes, ārsti pieteicās dežurēt, un Dzintra regulāri atradās „ātrās palīdzības” mašīnā pie Radiomājas. „Nav aprakstāms, kāda bija cilvēku saliedētība, attieksme citam pret citu, to šodien grūti iedomāties,” viņa turpina, „jo mēs cerējām uz labāku nākotni, mēs mīlējām Latviju kā vēl nekad. Arī tagad mīlam tikpat stipri, jo pēc 32 gadiem esam nonākuši draudīgā situācijā. Krievijas karš Ukrainā - tas liek atcerēties un domāt par to, cik trausla ir mūsu neatkarība. Pirms 32 gadiem šķita, ka mūsu esamība Padomju Savienībā nekad nebeigsies, bet barikādēs sapratām, ka mēs visi stāvam un stāvēsim par Latviju.”

„Mēs toreiz bijām tik jauni, spēka mums bija - cik tik nevajag,” barikāžu laiku atceras Rudīte Dauškane, Uroloģijas nodaļas virsmāsa, kura 1. slimnīcā nostrādājusi 47 gadus. „Pēc darba slimnīcā mēs devāmies uz Doma baznīcu - uz dežūrām. Tā bija ļoti liela atbildība.” Rudīte Dauškane ir saņēmusi 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Ķirurgs Arnolds Ervīns Ķirsis arī atcerējās, ka pēc darba slimnīcā daudzi ārsti un māsas devās uz dežūrām Doma baznīcā. „Tur atradās medicīniskais dienests, kura rīcībā bija viss nepieciešamais pirmās palīdzības sniegšanai. Kad 20. janvārī sākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas, cietušie tika nogādāti 1.slimnīcā,” stāsta dakteris Ķirsis.

Ārste kardioloģe, ehokardiogrāfijas speciāliste Silvija Hansone: „Tas bija pirmdienā. Mums notika „piecminūte”, un tika uzdots jautājums: kurš varētu pieteikties uz dežūrām Doma baznīcā? Tā kā man vēl nebija iedalīti pacienti, es uzreiz nodomāju: kurš gan cits, ja ne es? Pacēlu roku, mani ierakstīja dežūru grafikā. 20. janvārī man beidzās dežūra Doma baznīcā, es vēl nezināju, kas notiek, un devos mājās. Pa ceļam bija Bruņinieku iela, kur ir mūsu slimnīca... Uzzināju par notikumiem Bastejkalnā un pie Iekšlietu ministrijas. Sapratu, ka būs vajadzīga palīdzība. Un iegāju slimnīcā.”

Anesteziologs reanimatologs Viktors Trendeckis: „Atceros Gvido Zvaigzni. Viņu operēja docents Anatolijs Ņikitins un docents Ojārs Aleksis. Zvaigznem bija ļoti smags ievainojums. Rotējošā lode bija sadragājusi aknas. Plus vēl traumatiskais šoks. Mēs izdarījām visu... Diemžēl pazaudējām pacientu. 5. februārī Gvido Zvaigzne nomira.” Uz viņsauli šogad devušies arī abi ķirurgi, kuri operēja Gvido Zvaigzni: Ņikitins un Aleksis.

Anestēzijas māsa Anita Zviedre-Zvilna atceras, ka uz slimnīcu tika atvests Roberts Mūrnieks, kurš bija ievainots galvā. „Bet tur vairs neko nevarēja darīt,” viņa teic, „viņš nomira. Tas notika 16. janvārī.”

Ķirurģei Larisai Ķirsei 20. janvārī darbā nevajadzēja būt, tomēr viņa saprata, ka būs nepieciešama palīdzība. „Es dzīvoju Elizabetes, tolaik - Kirova ielā. Devos uz slimnīcu, bet vajadzēja saprast, kā tur nokļūt... Skolas iela bija pilna ar zaldātiem, blakus iela - arī. Kaut kā jau nokļuvu slimnīcā. Mēs bijām pieraduši strādāt kā labi ieeļļots mehānisms - „ātrās palīdzības” darbs kopā ar operējošajiem mediķiem bija perfekts. Nebija neviena, kurš minstinātos. 20. janvāra naktī operēju vienu ievainoto - man trāpījās Bauskas milicis Aļģis Simanavičs. Ļoti smags ievainojums bija: cauršauta femorālā artērija. Netiku ar šo operāciju galā, jo šautie ievainojumi mūsu slimnīcā nebija operēti... Docents Ņikitins nāca palīgā. Pacients izdzīvoja. Bet tā nakts bija šausminoša.”

Renārs Zaļais, tagad - Barikāžu muzeja direktors, toreiz Bauskas milicis, kurš aizstāvēja Iekšlietu ministrijas ēku: „Mans ievainojums bija viegls, brūci aizšuva, bet lode palika džemperī. Es to esmu saglabājis. Vai mums nebija bail? Protams, ka bija. Esmu izrunājies ar visiem astoņiem Bauskas milicijas darbiniekiem, kuri 20. janvārī atradās Rīgā pie Iekšlietu ministrijas, un mēs visi bijām pārliecināti, ka tā ir mūsu pēdējā dzīves diena. Toties tagad 20. janvāris ir mūsu otrā dzimšanas diena, kad mēs visi tiekamies. Aizejam uz kapiem, pieminam kritušos... Aļģi Simanaviču apglabājām pirms pusotra gada - ar visu lodi, ko viņš šos gadus nēsāja savā gurnā.”

Divas nedēļas, kamēr 1. slimnīcā notika cīņa par Gvido Zvaigznes dzīvību, gaiteņa galā stāvēja kāda ēna: Gvido dzīvesbiedre Daiga. Ir pagājuši jau gandrīz 32 gadi kopš Gvido aiziešanas. Ko dzēš laiks? „Laiks neko nevar izdzēst,” teic Daiga, „viss var kļūt klusāks, pēdas var aizputināt sniegs, viss taustāmais pārvēršas citās matērijās, bet nekas nepazūd. Mūsu ģimenē vienmēr paliks divi datumi: 20. janvāris un 5. februāris. Rīgas 1. slimnīca 1991. gadā man uzdāvināja divas cerību nedēļas. 4. februārī man tika atļauts ieiet palātā pie vīra un... atvadīties. Es sapratu, ka atvados. Bet tagad es pateicos visiem dakteriem, kuri man deva cerības. Saku paldies par to darbu, ko ārsti joprojām dara. Jā, laiks neko neizdzēš, viss paliek, tikai kļūst citāds.”

Lai Dievs dod, ka šīs atmiņas paliek. Caur asarām un smaidiem - lai paliek kā mūžīgās Latvijas pieminējums. Tās Latvijas, par kuras brīvību visi kopā cīnījāmies.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā