Stukānam traģēdijas cēlonis rokā: vainīgs cietums
Nu jau trešo nedēļu nerimst sabiedrības sašutums par varas bezdarbību, vistiešākajā veidā ļaujot Leonam Rusiņam ilgstoši vajāt un pēc tam nogalināt bijušo dzīvesbiedri. Slepkavība notika 16. aprīlī. Bet jau pērnā gada septembrī sieviete rakstīja iesniegumu ģenerālprokuroram Stukānam, ko sāka ar šādiem vārdiem: “Lūdzu, ģenerālprokurora kungs, steidzamu un neatliekamu palīdzību un aizsardzību pret dzīvības un veselības apdraudējuma draudiem!”
Sieviete rakstīja iesniegumus visiem: policijai, tiesībsargam, prokuroram, dažādām iestādēm. Visi atvairījās ar atrunām, lielākoties - formālām. Tas, ka lielākajai daļai uzrunāto šīs sievietes liktenis bija tikai “viens no gadījumiem”, tapa skaidrs uzreiz. Kad sazvanīju Jēkabpils policiju, telefona klausules pacēlēja, uzvārdā Fjodorova, attapa vien pavaicāt, vai es rakstīšot par šo gadījumu. Tāda - nekāda - ir lielākās šajā baisajā traģēdijā iesaistīto amatpersonu daļas attieksme.
Ģenerālprokurors gan uzskata, ka sabiedrības diskusija par Jēkabpils traģēdiju iegājusi galīgi nepareizās sliedēs: “Latvijai ir pienācis laiks padomāt, ko mēs izdarījām, lai tas nenotiktu. Kāpēc Rusiņš izdarīja to, ko viņš izdarīja? Kāpēc citi vēršas pret sievietēm, sit regulāri un ilgstoši, un nekas nemainās? (..) Visai sabiedrībai jāuzdod šie jautājumi sev. Un jāsāk ar to, ka mums ir jāveido mehānisms, ka sievietei ir iespējas saņemt kaut kāda veida palīdzību, lai tas vispār nenotiktu.”
Jā, viss pareizi. Bet atkal - to saka kāds nevienam nezināms onkulītis vai ģenerālprokurors? Kad viņam uzdeva jautājumu par to, kas būtu jādara, lai tādi noziegumi nenotiktu, Stukāns izvairīgi paskaidro, ka viņš jau nav politiķis vai tiesībsargs, bet prokurors, tālab viņa pienākums ir nodrošināt jau notikušu noziegumu izmeklēšanu, nevis preventīva mehānisma izveidošanu.
Nu, protams, balta patiesība, nekur nepieķersies! Bet kā tad ar paša tekstu “mums ir jāveido mehānisms”? Kam - mums? Sabiedrībai? Varbūt tomēr deputātiem, kurus mēdz dēvēt par tautas priekšstāvjiem, roku rokā ar prokuroriem, policistiem un citiem tiesībsargiem? Varbūt tomēr nevainot sabiedrību savā bezdarbībā un - beigu beigās - arī nekompetencē? Tad nevajadzēs deklarēt, ka “Latvijai ir pienācis laiks padomāt, ko mēs izdarījām, lai tas nenotiktu”. Gan jau Latvija par to padomās, bet vainot visu sabiedrību, ka tā esot toleranta pret vardarbību: tas ir vismaz nekaunīgi, lai neteiktu - melīgi.
Varas neprasme (vai nevēlēšanās) pasargāt sabiedrību no varmākām izpaudās ne tikai bezdarbībā, bet arī pastulbā augstprātībā. Lūk, daļa no atbildes, ko vajātajai sievietei rakstīja Valsts policijas Austrumzemgales iecirkņa galvenais inspektors Oļegs Belovs: “Vienlaicīgi informējam, ka arī Jums ir pienākums veikt darbības, kas novērstu jaunu administratīvā un kriminālā pārkāpuma izdarīšanu, par ko Jūs jau iepriekš vairākkārtīgi tikāt informēta. Proti, nomainīt gan savu, gan bērnu un citu tuvinieku telefonu numurus, izvairīties no L. Rusiņa pretlikumīgajam darbībām, proti, neatbildēt uz īsziņām un viņa telefona zvaniem, neatbildēt uz nepazīstamiem numuriem, ja ir aizdomas, ka zvanītājs ir L. Rusiņš, neinformēt viņu par savām ikdienas gaitām, kā arī darba vietas maiņu u.c.”
Varbūt vajadzēja vēl arī piebilst: sieviete pati vainīga, ka sapinusies ar potenciālu slepkavu? Gluži kā tīmeklī klejojošais policijas protokola izraksts: “Vīrs dauzīja sievas galvu pret grīdu, viņa kliedza. Sastādījām protokolu par to, ka sieviete ar kliegšanu emocionāli traumēja savus bērnus.” Sarkastiska pasaciņa vai patiesība - kas to lai zina...
Ar savādību pārsteidza arī raksta sākumā citētā ģenerālprokurora izteika par Rusiņu, kurš “pasēdēja divdesmit cik tur dienas” un pēc cietuma kļuva vēl vardarbīgāks. Ja pareizi saprotu: Rusiņu tajā divdesmit dienu cietumā nevajadzēja likt, tā vietā vajadzēja viņu apbalvot ar kādu medāli, paplikšķināt pa plecu, un - skat, puisis no vardarbnieka un potenciālā slepkavas pārvērstos par labās vēsts nesēju un bāreņu aizgādni!
Šis ģenerālprokurora atzinums faktiski būs izsvītrojis visas iespējas būvēt Latvijā jaunus cietumus. Tie vairs nebūs vajadzīgi, jo noziedzniekus uzreiz reabilitēs, viņi visu sapratīs un strauji labosies. Bet tad arī prokurorus vairs nevajadzēs, sevišķi jau ģenerālprokurorus! Mums būs iestājusies īsta laimības zeme.
Bet kamēr tā vēl nav iestājusies, der aplūkot paša ģenerālprokurora darbības (bezdarbību). Aplūkošanai noderēs gan Jēkabpils traģēdija, gan ģenerālprokurora “favorīta” Ulda Cinkmaņa nesmukā sāga, viņa bakalaura darbā konstatējot plaģiātu, līdz ar to anulējot augstskolas diplomu - Jurim Stukānam tas nešķita nekas īpašs, un Cinkmanis no darba prokuratūrā netika atlaists. Ir vēl arī lietas par Ventspilī baseinā noslīkušo zēnu, par Viļānu “kaņepju sievu”, par puisi ar Ukrainas karogu uz pleciem, kuram uzbruka kāds vatenieks utt.
Ģenerālprokuroram ir arī īpatnēji izteikumi par tiesājamo personu nevainīguma prezumpciju, jo, raugi, patiesībā ir tikai vainīguma prezumpcija: ja prokurors lēmis kādu atzīt par vainīgu, tātad viņš ir vainīgs, un tiesai šo prokurora pieņēmumu atliek vien nostiprināt savā lēmumā.
Visos šajos gadījumos prokuratūra un arī ģenerālprokurors parādījās ne tajā cēlākajā gaismā. Kāpēc par to netiek runāts? Tāpēc, ka ģenerālprokurora nekļūdīguma prezumpciju uztur vēl augstākas amatpersonas?
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
