Rinkēvičs Saeimai var izrādīties tīkamāks nekā Pīlēns vai Pinto

Tikmēr avoti "Neatkarīgajai" ziņo, ka balsot par Edgaru Rinkēviču kā Valsts prezidentu varētu būt pierunāta ZZS, pretim solot, piemēram, iekļūšanu koalīcijā. Visam ir sava cena, kā mēdz teikt politiķi.

Apkalpoja citu koalīciju

“Preses relīze”, protams, ir garāka, un to pilnībā var izlasīt šeit.

Taču ir dažas pērles, kas varētu derēt kā pamācība nākamajam Valsts prezidentam: ko nekad nevajag darīt, kaut arī ūdens smeļas ausīs, bet palīdzīgu makšķerkātu neviens nesniedz.

Jau sen bija skaidrs, ka Egila Levita pārvēlēšanai balsu nepietiek, par to rakstījām jau janvārī. Kāpēc nepietiek - tas ir atsevišķa pētījuma temats, taču galvenais iemesls ir: Levits nebija pamanījis kādu būtisku apstākli - viņš trīsarpus gadus apkalpoja citu koalīciju, ne to, kas tika izveidota pēc 14. Saeimas vēlēšanām. Tas nozīmē, ka pārāk pacilāta kalpošana tiem, kuri tevi ievēlējuši valsts augstākajā amatā, ne vienmēr ir veselīga, un šo neveselīgo acu mirdzumu diemžēl pamanīja arī tauta, kas izveidoja tādu zemgrīdas reitingu, kādā nebija iekritis neviens iepriekšējais prezidents.

Ja Valsts prezidenta kancelejā būtu atradies kāds padomnieks, kurš Egilam Levitam vēl labu, tad šis darbinieks viņam būtu ieteicis jau pērnā gada rudenī sabiedrībai darīt zināmu, ka nekandidēs uz atkārtotu ievēlēšanu prezidenta amatā. Tas būtu godīgi un vīrišķīgi. Tā vietā visi klusēja vai - tieši otrādi - drošināja prezidentu tomēr iet uz otro termiņu. Bet padomnieku Valsts prezidenta kancelejā - dzejnieka vārdiem runājot - bija vesels bars, kuru, starp citu, mēs apmaksājām ar saviem nodokļiem - tāpat kā sabiedrisko attiecību speciālistus.

Kas iedzēla pašmīlai?

Visām pērlēm pērle ir prezidenta izteiciens par “briestošo “de facto” koalīciju ar prokremliski noskaņotiem un ar oligarhiem saistītiem politiskiem spēkiem”. Pirmkārt, nezināju, ka mums ir oligarhi, tas ir - cilvēki, kuriem vienlaikus ir vara politikā un ekonomikā, kā arī - kuriem pieder plašsaziņas līdzekļi. Tā ir klasiskā oligarhu definīcija, bet Latvijā tai neatbilst neviens cilvēks.

Otrkārt, ko nozīmē - prokremliski noskaņoti? Vai visa opozīcija dēvējama par prokremliski noskaņotu? Vai tie nav pliki apgalvojumi, kas skar ne tikai konkrētus politiskos spēkus, bet arī aizvaino pietiekami lielu sabiedrības daļu, kas par tiem balsoja 14. Saeimas vēlēšanās?

Treškārt, uz kāda pamata Levits aicina “arī otru koalīcijas partnera atbalstīto kandidātu rīkoties līdzīgi”? Sak, man nepietika naudiņas, lai nopirktu porciju skābeņu zupas, tu, Pīlēn, arī nepērc, badosimies kopā! Tas jau izklausās pēc solidaritātes parodijas.

Ceturtkārt, ja tiešām Levita kungs saprata, ka briest “prokremliska un oligarhiska koalīcija”, tad vajadzēja sameklēt cīņas krāsas un tērpus, vairogus un zobenus, lai mestos aizstāvēt “latvisko un rietumniecisko Latviju”.

Bet nē - tas nenotika, jo prezidentam labpatikās kā aizvainotai pusaudzei piecirst kājiņu un noiet maliņā: ja jūs mani nemīlat, es jums visiem parādīšu! Vai nebūtu bijis vīrišķīgāk atzīt, ka, raugi, esmu kļūdījies sevis novērtējumā, balsu man nepietiks, tāpēc - atsakos no kandidēšanas.

Bet varbūt pašmīlai liktenīgi iedzēla runas par to, ka “Jaunā Vienotība” tomēr vēlas redzēt citu prezidenta amata kandidātu - Edgaru Rinkēviču? Un tā arī izrādījās: neveiklais klusums tika pārtraukts, un “Jaunā Vienotība” izvirzīja savu īsto kandidātu: Rinkēviču. Par to, ka tas, visticamāk, tieši tā arī notiks, rakstījām jau 19. aprīlī.

“Es tomēr startēšu...”

Egils Levits Valsts prezidenta amatā tika ievēlēts tikai un vienīgi ar koalīcijas balsīm. Nezinu, tā bija neapzināta pateicība koalīcijai vai konkrētas norunas, taču prezidents apkalpoja koalīciju visai cītīgi. Bet vajadzēja pārstāvēt visu sabiedrību, vismaz mēģināt būt visas tautas prezidentam. Tas nenotika, rezultāts - zemi reitingi, sabiedrības neuzticēšanās.

Kā krizdole uz tortes - augšminētais prezidenta paziņojums. Visticamāk, to uzcepa “padomnieku korpuss”, kura vadībā ir Sarmīte Ēlerte. Var tikai iedomāties, cik dziļš ir “padomnieku korpusa” vadones nicinājums pret prezidentu, lai noorganizētu šādu publisku klupienu. Ticu, ka Egils Levits patiesībā ir labestīgs cilvēks, kurš mīl dzīvniekus un iestājas par bāreņiem, bet viņam par maz pieredzes kontaktos ar slīpiem un pieredzējušiem politiskās putras vārītājiem.

Kad runājam par prezidenta komunikāciju, kam tradicionāli tiek pievērsta liela uzmanība, turklāt Valsts prezidenta kancelejā šim mērķim ir pietiekami daudz amata vietu, pamanām, ka pašam prezidentam komunikācija bija pabērna lomā. Izrādās, “es komunikācijai neesmu pievērsis pietiekamu uzmanību, jo populismu es nevaru atbalstīt” (žurnāls “IR”). Ne reizi vien Levits ir uzsvēris, ka paša reitingi viņu maz skar, sak, mani neinteresē, ko jūs par mani domājat, - tas liek sabiedrībai secināt: viņam par mums ir maza interese. Ja prezidents uzskata, ka komunikācija ar sabiedrību ir populisms, ko gan tur vairs piebilst...

Lai veicas bijušajam Valsts prezidentam turpmākajā dzīvē - kā politikas vērotājam un analizētājam. Taču nebrīnītos, ja pēc pirmās vēlēšanu kārtas, kurā neviens netiktu ievēlēts, mūsu Egils Levits pateiktu: “Oi, pārdomāju. Es tomēr startēšu prezidenta vēlēšanās. Otrajā kārtā.”

Tomēr - pēc Edgara Rinkēviča izvirzīšanas Valsts prezidenta amatam šāda situācija, domāju, neiestāsies: visticamāk, “Jaunā Vienotība” jau ir apzinājusi tos politiskos spēkus, kas pilnīgi droši balsos par Rinkēviču. Ar viņu neviens no JV nevēlētos riskēt, vienkārši tāpat vien izvirzot viņa kandidatūru, sak, ja ievēlēs - nu, labi, ja neievēlēs - arī nekas.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā