Kārtējā "Jaunās vienotības" valdība. Vai Latvijai ir cerība?

Valdību veidojošie spēki uzsver koleģialitāti, kādā norit gatavošanās darbam valdībā, un noliedz domstarpības šajā procesā, – ziņo sabiedriskie mediji, un mēs tam saldi ticam. Jo citādi nemaz nevar būt: trīs gandrīz vienādi domājoši politiskie pulciņi, sanākot kopā, var dūdot tikai vienā toņkārtā. Sevišķi tad, ja vajag sadalīt krēslus. Premjera amata kandidāte Evika Siliņa (JV) par krēsliem sola skaidrību jau pavisam drīz. Bet mēs palūkosimies uz eventuālajiem sēdētājiem.
©Neatkarīgā

Melnie zirdziņi un universālis

Nerunāšu par “vecajiem vēžiem”, kuri joprojām aizņems sēdvietas, tie jau ir izsēdējuši caurumus krēslu mīkstajās frakcijās, taču jēgas kā nav, tā nav. Ir tikai likvidētas skolas, turpinās haoss ar “kompetenču izglītību”, izskan draudi par nodokļu paaugstināšanu, klimats nav sakārtots joprojām, Ārlietu ministrijas galvgalis gatavojas Eiroparlamentam, bet visādi citādi viss ir pa vecam un kārtībā.

Toties ir daži interesantumi attiecībā uz jaunumiem. Diezgan izteikts “melnais zirdziņš” ir Jānis Patmalnieks - jurists, bijušā ekonomikas ministra Kariņa padomnieks, padomnieks Saeimā un palīgs Briselē, Kariņa biroja vadītājs (2019.-2022.) un parlamentārais sekretārs (līdz Kariņa demisijai).

Viņš ir iespējamais ekonomikas ministrs tāpat kā Kaspars Melnis, kurš pārstāv ZZS, ir Saeimas deputāts, dzimis 1989. gadā, 2013. gadā studēja Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē un ieguvis transportbūvju speciālista kvalifikāciju. Melnis minēts arī kā iespējamais kultūras ministrs. Jā, mašīnbūve un kultūra ir visai tuvas jomas.

Tāpat mazzināmi ir fakti par iespējamo vides un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu (JV): Saeimas deputāte, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja, Kariņa ārštata padomniece reģionālajos jautājumos.

Par universālo veterānu var nosaukt Uldi Auguli (ZZS), kurš vienlīdz veiksmīgi peld labklājības, satiksmes, pašvaldību un zemkopības jautājumu jūrās. Peldēt jau peld, taču zibošas panākumu šļakatas attiecīgajās nozarēs nav uzmetis. Varbūt vēl nav paspējis.

Jaunās “vecās” sejas

Par iekšlietu ministru JV virza savu vecbiedru Rihardu Kozlovski, kurš savulaik spilgti iezīmēja stagnācijas periodu iekšlietu sistēmā. Kaut gan, taisnību sakot, arī pārējie ministri kaut kā nav centušies izrauties no šī stagnācijas tīkla.

Toties Kozlovskis izcēlās ar notikumiem 2013. gada 16. martā, kad notika tradicionālais latviešu leģionāru gājiens līdz Brīvības piemineklim, kaut kādi krieviski bļaujoši indivīdi, atbalstīti ar skaņas pastiprināšanas ierīcēm, izkliedza melīgus zaimus par leģionāriem. Leģionāru kolonnā ejošie Dombrava, Iesalnieks, Parādnieks un citi, protestējot pret klaigātājiem, mēģināja noraut viņu plakātus un skaņu ierīces. Policija Dombravu jau sataisījās aizturēt, taču latviešu demonstranti to neļāva.

NA pēc incidenta pieprasīja Kozlovska demisiju. Vajadzēja nokušināt skandālu un saglābt Kozlovski, tāpēc ministra un NA deputātu konfliktā iesaistījās parlamentārā sekretāre Evika Siliņa (toreiz no Zatlera Reformu partijas), jo viņa prata “sarunāt”. Rezultāts: “Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis atvainojas tiem, kuriem troksnis 16. marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa traucēja īstenot tos mērķus, kāpēc viņi bija ieradušies pie pieminekļa, un kurus šis troksnis aizvainoja.”

Par kultūras ministra amata kandidātiem izvirzījušies divi pretendenti: Ojārs Spārītis (mākslas zinātnieks, bijušais ZA prezidents, bijušais kultūras ministrs) un Gunārs Kūtris (ZZS, jurists, tiesnesis, virsprokurors). Par pirmo - skaidrs, globālu jautājumu nav, ir tikai neizpratne: vai tiešām Ojārs Spārītis būtu gatavs iesaistīties šajā, pieklājīgi izsakoties, leļļu valdībā?

Par otro: Kūtra kungs kultūras jomu vadītu kā tiesnesis vai kā virsprokurors? Kaut ko vēl vairāk neatbilstošu grūti iedomāties. Taču iespējams arī, ka jurista zināšanas noderētu, prasmīgi veidojot apvienoto sabiedrisko mediju, kas būtu kā ērts tramplīns pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām…

Taču parādās aizvien jaunas variācijas: Kūtris varētu būt Saeimas priekšsēdētājs, bet tāds varētu būt arī Viktors Valainis (ZZS). Un kāpēc gan ne Armands Krauze (ZZS)? Bet tikpat labi - ņemot vērā “valdības veidošanas sarunu” nopietnību - spīkers (spīkere) varētu būt arī Vinnijs Pūks, Baba Jaga vai Sniegbaltīte un septiņi rūķīši.

Zelderis un “Molotova kokteilis”

Viskrāšņāk valdības veidošanas maratonā tomēr izpaužas “progresīvisti”. Gluži nesen par iekšlietu ministra amata kandidātu tika nosaukts Edgars Zelderis (advokāts, bijušais Talsu novada domes priekšsēdētājs, tagad Saeimas deputāts, ievēlēts no PRO saraksta).

Savulaik, Talsu domē izskatot jautājumu par Ilgtspējīgas vides attīstības komisijas izveidi, partijas “Mēs - Talsiem un novadam” deputāts Edgars Zelderis, piedaloties attālināti, izteica pat draudus: “Molotova kokteili vajadzētu iemest Sandrai klēpī. Tad no viņas būtu kaut kas labāks.” Sandra Pētersone (NA) tobrīd bija Talsu novada domes priekšsēdētāja.

Skandāls bija skaļš un ilgs, šķiet, beidzās ne ar ko, taču “Molotova kokteiļa” mešanas iespējamais čempions kļuva tik populārs, ka ietapa Saeimā. Vēlētāju simpātijas (vai antipātijas) ir tik neprognozējama lieta, ka Saeimā var tikt ievēlēti ne tikai fiziskas izrēķināšanās tīkotāji, bet arī meļi, krāpnieki, bijušās prostitūtas utt. Vajag tikai visus savus nopelnus salikt pa pareizajiem plauktiņiem.

Ko tieši aizsargās Sprūds?

“Progresīvistu” kandidāts uz aizsardzības ministra amatu ir Andris Sprūds (politologs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Saeimas deputāts, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors). Nešaubīgi,

Andris Sprūds ir intelektuālis, tāpēc viena otra politikas vērotāja izbrīns par to, ka Sprūds ir iesaistījies “progresīvistos”, nevis “Jaunajā vienotībā”, nav pamatots: esot JV, būtu grūti izcelties, toties politpulciņā ar nosaukumu PRO tas ir izdarāms elementāri - tur gana daudz meža dīvainīšu.

Turklāt “progresīvisti” jau kopš dzimšanas ir prokremliski noskaņoti, un šajā dziesmā Sprūds ar viņiem jodelē unisonā. Kādā krievvalodīgā raidījumā viņš prātuļoja: “Kaut kādā mērā atkal piekritīšu Putinam, ka Krievija - tas ir liktenis, bet Ukraina ir projekts. Ukraina vienmēr politiskajai elitei ir bijis projekts.” Turpinājumā: “Ceru, ka reiz politiskā [temperatūra] kritīsies. Mazinoties apdraudējuma sajūtai, sankcijas nebūs nepieciešamas, atkal varēsim vest sarunas [ar Krieviju].” Tālāk: “Eiropa un Krievija sader tikpat labi kā ikri un vodka. Esam liktenīgi saistīti.” Vēl: “Krievija nedomā Krimu atgriezt. Krima “de facto” paliks Krievijas sastāvā. Jā, ukraiņu politiķi turpinās uzstāt, ka Krima “de iure” pieder Ukrainai - citādi jau viņi nebūtu Ukrainas politiķi.”

Portāls “pietiek.com” rakstīja, ka 2017. gadā Sprūds organizējis pasākumu ciklu, kas saucās “Krievija un Rietumi: vai laiks atjaunot sakarus?” Un tas notika trīs gadus pēc Krimas aneksijas. Pasākums tika pieteikts šādi: “Pēdējos gados attiecības starp Krieviju un Rietumiem ir pasliktinājušās, uzticēšanās ir praktiski izzudusi, un sadarbība daudzās jomās ir apstājusies. Tai pat laikā izskan aicinājumi atjaunot sakarus starp abām pusēm politiskā, kā arī praktiskā līmenī. Šis diskusijas mērķis būs pragmatiski palūkoties uz Krievijas un Rietumu attiecībām un iespējām tās tālāk attīstīt.” Vai jaunās dižvaldības vadītāja Evika Siliņa to zina?

Acīmredzamas ir Sprūda simpātijas pret Krieviju un Putinu, toties visai neskaidra ir Sprūda attieksme pret Valsts aizsardzības dienestu, kas patlaban ir viena no valsts aizsardzības jomas prioritātēm. Turklāt Sprūds arī apšauba LR valstiskās nepārtrauktības principus. Vai mums vajadzīgs šāds aizsardzības ministrs? Ko tieši viņš grasās aizsargāt?

Vienam Atzinības krusts, citam - tiesvedība

Edgaru Labsvīru “progresisti” ir nosaukuši kā iespējamo veselības ministru. Viņš savulaik bija Nacionālā veselības dienesta vadītājs. 2021. gadā Labsvīrs no Valsts prezidenta Levita saņēma Atzinības krustu “par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, augsti profesionāli, īpaši pašaizliedzīgi un drosmīgi veicot amata pienākumus, kā arī operatīvi un efektīvi pieņemot lēmumus līdz šim nebijušas sarežģītības epidemioloģiskajā un sabiedrības veselības apdraudējuma situācijā saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību”. To viņš saņēma par spīti iespējamajai iesaistei Latvijas veselības aprūpes jomā, šķiet, lielākajā afērā - kā tika apgalvots, nederīgu masku iepirkumā. Labsvīrs gan noliedza apgalvojumus, ka maskas ir nederīgas.

2020. gada agrā pavasarī Latvijai steidzami bija jāiepērk aizsarglīdzekļi. Veselības ministriju vadīja Ilze Viņķele, kas deva rīkojumus padotības iestādei NVD. Tolaik iestādi vadīja Edgars Labsvīrs. Atzinības krusta pasniegšana notika pēc Labsvīra atkāpšanās no amata masku iepirkuma skandāla dēļ. Viņķele nopelnīja tiesvedību par bezdarbību, bet Labsvīrs - Atzinības krustu par aktivitāti.

Tā kā Labsvīrs cauri skandālam izspruka faktiski sveikā, “progresisti” nolēma, ka viņš būs gana labs veselības ministrs. Kaut arī, pametot NVD vadītāja amatu, viņš izteicās, ka neredzot vairs “sevi valsts pārvaldē pēc pieciem gadiem”. Nepagāja ne trīs gadi…

Kolorītā televīzijas zvaigzne

Viskolorītākais “progresistu” kandidāts, protams, ir Kaspars Briškens - sabiedriskās TV zvaigzne, visurrunātājs un visurgājējs. Viņu nosauc kā satiksmes ministra amata kandidātu.

2013. gadā toreizējais satiksmes ministrs Aivis Ronis atsauca no nacionālās lidsabiedrības “airBaltic” uzņēmuma padomes Satiksmes ministrijas pārstāvi Kasparu Briškenu, kurš, pēc ministra domām, pienācīgā līmenī nebija kontrolējis uzņēmuma darbu, pieļaujot, ka “airBaltic” ar savu reklāmas kampaņu popularizē PSRS militāros svētkus - Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu. Uz 23. februāra - “vīriešu dienas” - pamata tika pazeminātas arī aviobiļešu cenas.

Taču bija jau pagūts saražot dažādas “iestrādes”. Kā raksta portāls “pietiek.com”, milzīgs skandāls izcēlās 2015. gadā, kad klajā nāca padomes apstiprinātais uzņēmuma plāns piesaistīt ar Krievijas varas struktūrām saistītu investoru un Krievijā bāzēta militārās rūpniecības uzņēmuma ražotās lidmašīnas “Sukhoi”. Tikai valdības iejaukšanās apturēja šo procesu. Savukārt 2016. gadā atklājās, ka uzņēmuma “airBaltic” padome pieļāvusi aviokompānijai iegādātās “Bombardier” lidmašīnas nomāt, pārmaksājot 20 līdz 30% ar apšaubāmu līgumu un starpniekfirmu palīdzību.

Jāpiekrīt: Kaspars Briškens, būdams erudīts un kompetents transporta jomā, būs labs satiksmes ministrs. Tieši tāpat kā visi valdības locīkļi - katrs attiecīgi savā jomā.

Atliek tikai pāris jautājumu: vai Valsts prezidents redz visu šo “valdības” kandidātu sejas, darbus un perspektīvas? Vai tiešām nerodas sajūta, ka šāda “valdība” dzen Latviju arvien dziļākā postā?

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā