Kur ir novelkamas Putina "sarkanās līnijas"?

21. aprīlī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā ikgadējā runā par stāvokli valstī izteica principiālu brīdinājumu ikvienai valstij – atturēties šķērsot “sarkano līniju”, kas ir novilkta, iezīmējot Krievijas intereses: “Dažās valstīs ieviesuši nepiedienīgu paražu – par katru ieganstu, bet drīzāk vispār bez jebkāda iegansta aizskart Krieviju, kaut kāds sports. Jauna veida sports – kurš skaļāk kaut ko pateiks.”
26.04.2021. Juris Paiders
 
©Scanpix

Savukārt Krievija visbiežāk vispār neatbild “ne tikai uz nedraudzīgām akcijām, bet pat atklātu bezkaunību”. Vladimirs Putins: “Taču ja kāds mūsu labos nodomus saprot kā vienaldzību vai vājumu un pats grasās galīgi sadedzināt šos tiltus, tad viņam jāzina, ka Krievijas atbilde būs asimetriska, ātra un stingra.

Krievijai ir savas intereses, ko mēs aizstāvam un turpināsim aizstāvēt starptautisko tiesību ietvaros, tāpat kā to dara citas valstis. Ja kāds nevēlas saprast šo acīmredzamo lietu, nevēlas turpināt dialogu, izvēlas egoistisku un augstprātīgu toni, Krievija vienmēr atradīs veidu, kā aizstāvēt savas pozīcijas.”

Krievijas prezidents norādīja: “Jebkādu provokāciju organizatori, kas apdraudēs mūsu drošības pamatintereses, par to nožēlos tā, kā sen ne par ko nav nožēlojuši.”

Savukārt izsakot cerību, ka “nevienam neienāks prātā attiecībā uz Krieviju pārkāpt tā saukto sarkano līniju, Vladimirs Putins nekonkretizēja, kas ar to ir domāts, bet uzsvēra: “To, kur šī līnija būs novilkta, mēs katrā konkrētā gadījumā noteiksim paši.”

Nepārprotami, ka runas mērķis bija iebiedēt. Tas, ka “sarkanā līnija” netika konkretizēta, nozīmē, ka to valstu valdības, kuras nevēlas iesaistīties lielā konfliktā ar Krieviju, iespējams, atturēsies paust arī vienkārši nedraudzīgu žestu vai rīcību, jo nezinās, vai tā ir “sarkanā līnija” vai nav. Nosaucot, kura rīcība konkrēti izraisīs “asimetrisku, ātru un stingru” Krievijas atbildi, nozīmētu uzņemties noteiktas saistības. Tad Krievija nedrīkstētu nereaģēt.

Tagad “sarkano līniju” Putins var piemērot jebkurā brīdi. Tā var pielāgoties jebkuram Putina domu gājienam vai jebkurai starptautiskās situācijas maiņai.

Tomēr atbilde uz jautājumu, kādu rīcību Putins nepārprotamai uzskatīs par “sarkanās līnijas” pārkāpšanu, ir svarīga, lai, lemjot par individuālo vai kolektīvo pretdarbību Krievijas īstenotajai politikai, nesāktos nevēlama konflikta eskalācija ar neparedzamām sekām.

Apkopojot Kremlim pietuvināto personu izteiktos mājienus par to, kādas darbības nepārprotamai izraisīs “asimetrisku, ātru un stingru” Putina reakciju, var secināt, ka, pirmkārt, Putina novilktā “sarkanā līnija” nepārprotami tiktu pārkāpta gadījumā, ja Ukrainas armija sāktu militārās aktivitātes Doņeckas vai Krimas virzienā. Otrkārt, līnija tiktu pārkāpta, lemjot par Ukrainas uzņemšana NATO, kā arī gadījumā, ja liels skaits ASV vai NATO militāro instruktoru pievienotos Ukrainas armijai. Visticamāk, vēl viena Putina novilktā “sarkanā līnija” attiecas uz iespējamu Kerčas tilta (tilts, kas savieno Krimu ar Krieviju) apdraudējumu. Piemēram, Krievija varētu stingri reaģēt gadījumā, ja Ukrainas vai NATO karakuģi pietuvotos Kerčas tiltam. Iespējams, ka Putina novilktā “sarkanā līnija” nozīmē arī lielāku rietumvalstu iejaukšanos iespējamajā varas nomaiņas procesā Baltkrievijā un Sīrijā.

Tā kā Krievijas prezidenta runas mērķis nepārprotami bija iebiedēt citu valstu vadītājus, tad ES atbildei ir jābūt asimetriskai. Produktīvākas būtu nevis individuālas atsevišķu valstu darbības, bet kolektīva pieeja. Pret vienas vidējas vai nelielas Austrumeiropas valsts individuālo rīcību Krievija var rīkoties “asimetriski, ātri un stingri”. Taču gadījumā, ja par vienotu politiku, nosodot vai nepieņemot Krievijas rīcību, vienosies visas ES dalībvalstis, Krievijas atbilde pret visu ES nevar būt “asimetriska, ātra un stingra”, jo tad Krievijai būs jāvēršas pret pilnīgi visām ES dalībvalstīm, arī pret tām, ar kurām tā vēlas uzturēt ciešas ekonomiskas un politiskas attiecības.

Latvijas interesēs ir nevis iesaistīties individualizētās kampaņās, nosodot vai nepieņemot kādu Krievijas politisko soli, bet pievienoties kopējai ES politikai, lai veicinātu Krievijas atgriešanos pie normālām starpvalstu attiecībām.