Putni savās izdarībās var pārspēt visnežēlīgākos cilvēkus

Aprīļa vidū man radās iespaids, ka ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji ir pārstājuši dzīvot savu dzīvi un sākuši dzīvot jūras ērgļu dzīvi, nemitīgi sekojot putnu partneru maiņām, olu dēšanai, pārtikas sagādei utt. Tas kaut kur sāka atgādināt to, kā daudzi vecāki kādā dzīves brīdī pārstāj dzīvot savu dzīvi un sāk dzīvot savu bērnu dzīvi, vai vēl trakāk, ka savas dzīves vietā iegrimst ziepju operu seriālu varoņu dzīvē.
01.05.2021. Juris Paiders
 
26. aprīļa rīts. Jūras ērgļu ligzda pie Durbes. Milda apēd abus izšķīlušos putnēnus. ©Ekrānšāviņš

Liels lūzuma brīdis iestājās aprīļa ceturtās nedēļas nogalē, kad, iestājoties aukstākam laikam, aizgāja bojā abi izšķīlušies jūras ērgļu putnēni.(Par šiem notikumiem var izasīt šeit). Tad pēkšņi sociālās vietnes pārpildīja pret jūras ērgļiem vērstas naida runas par to, ka jūras ērgļi ir nežēlīgi briesmoņi un kaut kas tamlīdzīgs.

Tas liecina, ka Latvijā ļoti daudziem vienīgā saskare ar putniem ir bijusi Vecrīgas kanālmalā ar maizes krikumiem barojot pīles un priecīgi vērojot, kā tās labsirdīgi pieņem cilvēku doto barību.

Latvijā ļoti daudziem priekštatus par putniem ietekmējusi māksla un daiļrade. Piemēram, Ē. Ķiģeļa un I. Ulmaņa dziesma “Nešaujiet mājas pievārtē putnus! Svēteli, svēteli nešaujiet! Zaļa un spirgta zem svēteļa spārna Augu vasaru zeme zied” glorificēja stārķus, kuri savās izdarībās neizceļas ar īpašu labsirdību, jo ir daļa no dabas. Padomju informatīvajā telpā dzīvojošie ļoti ietekmējās no Pablo Pikaso (1881-1973) daiļrades. Pablo Pikaso zīmētais balodis 1949. gada aprīlī kļuva par miera kustības un Komunistiskās partijas ideālu simbolu, jo tas tika integrēts Parīzē un Prāgā notikušā Pasaules miera kongresa daudz tiražētajā plakātā. Pēc 1949. gada padomju laika gleznās un plakātos miera balodis tika attēlots kā eņģelim līdzīgs radījums, kas nevienam nedara ļaunumu, bet spēj visus vienot uz harmonisku un mierpilnu dzīvi.

Taču šiem mākslas un ideoloģijas simboliem nav nekā kopīga ar reālo dabu un starpsugu konkurenci. Putni ir daļa no dabas, un putni iesaistās gan cīņā par savu izdzīvošanu, it īpaši, ja ir nepietiekama barības bāze, gan starpsugu konkurencē. Cilvēkiem, kuri putnus vēro ne tikai no putnu vērošanas laukumiem vai Rīgas parkos, bet saskaras ar tiem 24 stundas dienā un visu gadu, nav ilūziju par to, ka putni būtu eņģeļiem līdzīgi radījumi, jo putni savā nežēlībā var pārspēt pat visļaunākos cilvēkus. Kad strādāju Preses namā, varēju novērot, ka zīriņi, kuri bija iekārtojuši savas ligzdas uz Preses nama tipogrāfijas jumta, nogalina ikvienu svešu savas sugas putnēnu, kurš kaut vai nejauši ievēlies citas zīriņu ģimenes teritorijā.

Savukārt mana pieredze ar baložiem izvējoja jebkādas ilūzijas par šo putnu miermīlīgo raksturu. Pirms divdesmit gadiem zem manas mājas jumta dzegas pie ķieģeļu sienas savus mājokļus sāka ierīkot čurkstes. Čurkstu ģints (Delichon), kurā ir trīs sugas, pieder pie bezdelīgu dzimtas. Čurkstes savas ligzdas būvē no dubļiem. 6 metrus augstā manas mājas ķieģeļu siena dienvidu pusē radīja labus siltuma apstākļus, tā pasargāja čurkstu mitekļus no kaķiem, bet jumta dzega no lidojošiem plēsoņām. Man čurkstes netraucēja, tāpēc tās daudzu gadu garumā pie manas mājas sienas izveidoja savu koloniju. Taču kādā brīdī baloži atklāja, ka starp jumtu un jumta dzegu ir izveidojusies sprauga, kurā viņi var ielīst un zem jumta izveidot savus perēkļus. Tā bija ļoti droša vieta, un baložu kolonija ar katru gadu vairojās. Līdz vienu gadu baložu bija tik daudz, ka viņiem sāka aptrūkt barības. Baloži sāka ar kautiņiem patriekt no pagalmiem visus zvirbuļus, neļaujot tiem uzlasīt suņu barības pārpalikumus. Bet ar to vēl bija par maz, un tad baloži kādā brīdī izlēma padzīt no savas apkārtnes arī citu sugu putnus. Čurkstes, kas nepretendēja uz pagalmu un ielas drupačām, gaisa kaujās, lai gan ir mazākas, bija veiklākas par baložiem. Tad baloži sāka iznīcināt čurkstu putnēnus. Sagaidījuši brīdi, kad čurkstēm izšķiļas mazuļi, baloži, izslejot knābjus kā bultu uzgaļus, triecās pret čurkstu ligzdām. Tās bija no dubļiem un no baložu triecieniem izjuka, bet jau izšķīlušies putnēni krita lejup no sešu metru augstuma. Tos, kurus nepaguva apēst vietējie ciemata kaķi, es noraku zemē. Baložu terors pret čurkstu mazuļiem turpinājās vairākus gadus, līdz es noīrēju pacēlāju un ar dēli aiznagloju spraugu starp jumtu un jumta dzegu. Baložiem vairs nebija, kur veidot savus perēkļus, bet diemžēl čurkstes nedz nākamajā gadā, nedz vēlāk tā arī neatgriezās…Toties dārza kokos savas ligzdas ir iekārtojušas zīlītes un pat pupuķi.

Kāda ir morāle šim stāstam?

Cilvēka īpašību piedēvēšana putniem un zvēriem ir personifikācija. Tā ir mākslinieciska metode. Tai nav lielas saistības ar dabas procesiem. Gan baloži, gan čurkstes, gan jūras ērgļi ir dzīvnieki, kuru uzvedību nosaka dabas likumi un instinkti.

Jā! Tagad, daudzo ierobežojumu un valdības nejēdzīgo lēmumu laikā ir ļoti ērti sākt dzīvot svešu, seriālu varoņu vai jūras ērgļu dzīvi. Varbūt pietiek. Sākam dzīvot savu dzīvi, uzņemamies atbildību par to, kas notiek mums apkārt, kaut vai iebilstot pret tām nejēdzībām, kuras īsteno tie, kas nav cienīgi būt par Latvijas zemes un latvju novadu vadītājiem.