Izcila Kristapa Lamstera grāmata par pasaules ledājiem un Latvijas zinātnieku ekspedīcijām

Vispirms atbildēsim uz jautājumu, kāpēc Latvijas ģeologiem un ģeogrāfiem būtu jāpēta ledāji visā pasaulē? Atbilde tieši attiecas uz Latvijas ģeoloģiju un zemes virsmu. Latvijas zemes virsējo slāni, kas ir izveidojies pēdējo pat 10 tukšošu gadu laikā, nosaka ledāja un ledāja kušanas ūdeņu darbība. Saprotot ledāja darbību citās zemēs, kurās ledājus var novērot arī mūsdienās, mēs iegūstam zināšanas par tiem procesiem, kas noritēja uz Latvijas zemes daudzu apledojumu laikā un izveidoja Latvijas reljefa formas.

Lai gan grāmata ir veltīta ledājiem un to izpētei, taču ledāju veidošanos nosaka klimatiskās izmaiņas, kuras notika pirms miljoniem un tūkstošiem gadu. Lai kādas kampaņas organizētu Grētas Tūnbergas reliģiskās sektas aktīvisti, taču ģeoloģijas zinātnes secinājumi ir viennozīmīgi - mūsdienās, pat 21. gadsimtā, klimats ir daudz vēsāks par tiem klimatiskajiem apstākļiem, kādi uz Zemes bija kādreiz, kad nedz cilvēka, nedz cilvēkveidīgu pērtiķu nemaz nebija.

Kristaps Lamsters: “Kainozoja ērā, kura sākās pirms 65 miljoniem gadu, klimats uz Zemes bija ļoti silts. Īpaši tas izpaudās paleocēna-eocēna termālajā maksimumā pirms 55,5 miljoniem gadu, kad zemeslodes vidējā gaisa temperatūra bija aptuveni 30 °C (tas ir divreiz vairāk nekā mūsdienās).” (51. lpp.)

Mūsdienu ģeoloģija balstās uz atziņām, ka periodiski siltāku klimatu nomainīja ļoti auksta klimata laika posmi, kad apledojums veidojās lielā daļā no Ziemeļu puslodes kalnu masīviem. Kristaps Lamsters: “Galvenie leduslaikmetu cēloņi ir trīs orbitālie faktori - Zemes orbītas ekscentritāte, Zemes rotācijas ass sašķiebums un precesija.” (55. lpp.)

Līdz ar to “Zemes orbītas ekscentritātes izmaiņas svārstās no 0 līdz 5%. Ekscentritātei raksturīgi arī salikti 405 000 gadu cikli, kuru ietekme uz Zemes klimatu ir pierādīta 59 miljonus gadu senā pagātnē un pat pirms 215 miljoniem gadu. Žurnālā “Science” publicētā rakstā 2019. gadā (Zeebe & Lourens, 2019) prezentēta absolūtā astrohronoloģija līdz 58 miljonus gadu senai pagātnei un parādīts, ka paleocēna-eocēna termālais maksimums, kad globālā temperatūra pārsniedza 30 C°, sakrīt ar 405 000 gadu cikla ekscentritātes maksimumu” (56. lpp.).

Zināma nozīme ir Zemes rotācijas ass leņķim pret Zemes orbītas plakni apriņķojot Sauli:

“Zemes sašķiebums ir Zemes rotācijas ass sašķiebuma leņķis pret tās orbītas plakni, un tas mainās no aptuveni 22° līdz 24,5°. Mūsdienās tas ir aptuveni 23,4° un turpina samazināties. Sašķiebuma izmaiņu pilns periods ilgst 41 000 gadu.” (56. lpp.)

Kad samazinās Zemes rotācijas ass slīpums pret Zemes orbītas plakni, apriņķojot Sauli, tad tas “samazina Saules radiācijas daudzumu lielajos platuma grādos, kur veidojas segledāji, un palielina to zemajos platuma grādos (tuvāk ekvatoram). Šo efektu pierāda arī daži mūsdienu modeļi, kur zems sašķiebums kopumā pazemina Zemes vidējo temperatūru par 0,5 līdz 1 °C, neskatoties uz to, ka kopējais Saules radiācijas daudzums uz Zemes nemainās” (56. lpp.).

Savukārt precesijas dēļ (cikls ilgst 25,7 tūkstošus gadu) mainās laiks, kad Zeme atrodas orbītas tuvākajā un tālākajā punktā no Saules: “Precesijas efekts pretēji Zemes ass sašķiebuma efektam īpaši izpaužas tropos. Kad ekscentritāte sasniedz maksimumu, Ziemeļu puslodē iestājas labvēlīgi apstākļi apledojuma attīstībai, ja Ziemeļu puslodes vasarā Zeme atrodas afēlijā. Tādējādi Arktikā vasaras laikā ir pietiekami auksts, lai saglabātos sniegs.” (57. lpp.)

Arī visai nesenā pagātnē klimats bija daudz siltāks nekā mūsdienās. Pirms 7000 gadiem pilnībā bija izkusis grāmatas autora pētītais Islandes ledājs. Siltais klimats turpinājās gandrīz 1700 gadus, un tikai pirms 5300 gadiem klimats kļuva tik auksts, ka attiecīgais Islandes ledājs atjaunojās (84. lpp.).

Tos, kas ceļ histēriju, ka jau dažu gadu laikā klimata pārmaiņu rezultātā Antarktīdas ledājs izkusīs un ūdens līmenis pasaules okeānā pacelsies par 60 metriem. varam nomierināt. Izlasiet Kristapa Lamstera atziņas par Antarktīdu: “Antarktīdas pussalas ledus vairogs ir vismazākais un jutīgākais pret klimata pārmaiņām. Kopš 20. gadsimta vidus Antarktīdas pussalas temperatūra vietām, piemēram, Vernadska polārstacijas apkārtnē, ir paaugstinājusies par 2,5 °C (Turner et al., 2005). Tomēr jāņem vērā, ka šis reģions nereprezentē visu Antarktīdu. Citās polārstacijās, piemēram, Amundsenskota-Sautpola polārstacijā Dienvidpolā, gaisa temperatūra ir kļuvusi zemāka, bet daudzviet gadu no gada ir raksturīgas temperatūras fluktuācijas.” (117. lpp.)

Diemžēl mūsdienu zinātniekiem, ja tie nevēlas tikt izraidīti no zinātnes finansējuma plūsmas, ir jāievēro spēle noteikumi. Tiklīdz kāda no pētnieka atziņām nonāk pretrunā ar ideoloģisko klimata sasilšanas doktrīnu, to vajag nekavējoties līdzsvarot ar apgalvojumu, kas apliecina klimata pārmaiņu sildošo ietekmi. Tā ir arī ar Kristapa Lamstera grāmatu. Tikai tas nav pārmetums autoram. Diemžēl tas ir vienīgais veids, kā Latvijas apstākļos nodarboties ar zinātni, jo ES un Latvijas finansēti pētījumi nedrīkst atkāpties no cenzūrai līdzīgā - ideoloģiskā “klimata pārmaiņu” doktrīnas ietvara. Tāpēc uzreiz pēc atziņas par to, ka Antarktīdas ledus vairogs ir stabils, Kristaps Lamsters šādu ķecerību nekavējoties līdzsvaro ar teikumu: “Temperatūras paaugstināšanās dēļ vairāki Antarktīdas pussalas ledāji ir izzuduši. Galvenokārt šādas katastrofiskas izmaiņas ir piemeklējušas šelfa ledājus. To lielākā daļa atrodas uz ūdens, tādējādi tie krasi reaģē gan uz okeāna ūdens, gan gaisa temperatūras paaugstināšanos.” (117. lpp.)

Pēc tam gan vēl piebilstot: “Mūsdienās Austrumantarktikas ledus vairoga iekšējos apgabalos virsmas kušana praktiski nenotiek, jo gaisa temperatūra vienmēr ir negatīva. Tur masa tiek zaudēta vienīgi sniega aizpūšanas un tiešas sublimācijas procesā, kad norisinās ledus iztvaikošana.” (127. lpp.) Kaut kur tas atgādina leģendu, ka pēc tam, kad inkvizīcija piespieda Galileo Galileju (1564-1642) parakstīties, ka viņš piekrīt, ka Zeme negriežas ap savu asi, bet Saule griežas ap Zemi, Galileo Galilejs esot nočukstējis: “Bet tomēr viņa griežas!”

Līdzīgi ir ar ekspedīcijas rezultātiem uz Svalbāru. Vispirms Kristaps Lamsters raksta, ka “pēc vairākus desmitus gadu vai līdz pat 150 gadu ilga perioda Svalbāras pulsējošie ledāji sāk uzvirzīties ar ātrumu, kurš var sasniegt vairākus desmitus metru dienā” (231., 232. lpp.). Taču tūdaļ pat līdzsvaro šo atziņu ar paziņojumu, ka “lielākā daļa ledāju mūsdienās atkāpjas klimata pārmaiņu ietekmē” (232. lpp.), paskaidrojot to kā vēl līdz galam neizprastu fenomenu - “Pulsējoši ledāji joprojām ir pilnībā neizskaidrots dabas fenomens.” (232. lpp.)

Grāmatas noslēdzošajā nodaļa ir veltīta LU ģeologu polāro ekspedīciju apskatam. No 2014. līdz 2019. gadam notika četras LU ģeologu ekspedīcijas uz Islandes ledājiem, kā arī ekspedīcijas uz Grenlandi, Svalbāru (Špicbergenu) un Antarktīdu. Kristaps Lamsters piedalījās pirmajā un pagaidām vienīgajā Latvijas zinātnieku ekspedīcijā uz Antarktīdu.

“Mūsdienu ledāji” nav sauss zinātnisks apcerējums, tā ir uzrakstīta plašam lasītāju lokam pieejamā valodā, saistoši un interesanti. Manuprāt, pašas interesantāks grāmatas daļas vairumam lasītāju būs par zemēm, kurās Latvijas ceļotāji nokļūst ļoti, ļoti reti un kurās ir pabijuši tikai nedaudzi, īpaši jau par Grenlandi (180.-192. lpp.) un Antarktīdu (198.-223. lpp.)

Grāmatas elektroniskais izdevums ir brīvi pieejams visiem interesentiem LU e-resursu repozitorijā vietnē.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā