Kā Aleksejs Navaļnijs centās pieslieties komunistu panākumiem Krievijas Valsts domes vēlēšanās

Pagājušajā nedēļā noslēdzās Krievijas Valsts domes vēlēšanas, kurās prognozējamu uzvaru guva valdošā partija “Vienotā Krievija”.
21.09.2021. Juris Paiders
 
©Scanpix

Kopumā vēlēšanu rezultāti iezīmēja ļoti plašu un sadrumstalotu gan valdošās partijas satelītu, gan opozicionāru partiju spektru. Valdošais Krievijas politiskas spēks ieguva vairākumu vienmandāta apgabalos, bet nespēja gūt pārliecinošus panākumus balsojumā pēc partiju sarakstiem. Kā liecina vēlēšanu provizoriskie rezultāti, balsošanā pēc partiju sarakstiem “Vienotā Krievija” ir saņēmusi mazāk par pusi no vēlētāju balsīm, bet ievērojamus panākumus guva Krievijas Federācijas Komunistiskā partija, kuru atbalstīja aptuveni piektā daļa no visiem Krievijas vēlētājiem. Komunistu panākumi izskaidro to, kāpēc aizvadītajā nedēļā (15. septembrī) ieslodzījumā esošais Krievijas politiķis Aleksejs Navaļnijs saviem vēlētājiem izteica aicinājumu Krievijas Valsts domes vēlēšanās balsot par Krievijas Federācijas Komunistisko partiju. Tagad Navaļnijs varēs demagoģiski apgalvot, ka Krievijas komunistu augstais rezultāts balsojumā pēc partiju sarakstiem ir viņa nopelns un ka tie, kas balso par komunistiem, patiesībā ir Navaļnija pielūdzēji, kuru mājokļos ikonu vietā ir Navaļnija portreti.

Jāsaka, ka Navaļnija atbalsts komunistiem patiesi šokēja ļoti daudzus Latvijas ļaudis, kuri seko līdzi notikumiem Krievijā. Navaļnijs savu aicinājumu atbalstīt komunistus pamatoja ar apgalvojumu, ka komunisti ir opozīcijā Krievijā valdošajai partijai “Vienotā Krievija”, tāpēc balsojums par jebkuru no opozīcijas būšot solis, lai atbīdītu no varas korupcijas cauraustos Putina atbalstītājus. Balsojot par komunistiem, varot sagraut Kremļa režīmu!

Navļanija atbalstītāji Latvijā bija šokēti tāpēc, ka globālie un vietējie masu informācijas līdzekļi ir izveidojuši pilnīgi greizu Alekseja Navaļnija tēlu, attēlojot šo politiķi kā baltu un pūkainu liberālās demokrātijas atbalstītāju, kā pēdējo Rietumu cerību, kā vienīgo, kurš spēs pagriezt Krieviju no agresīvās ārpolitikas un iekšpolitiskā autoritārisma uz civilizētu attīstības ceļu.

Savukārt pret komunistiem daudziem Latvijā vēl ir ļoti lielas pretenzijas un no pagājušā gadsimta laika nenokārtoti rēķini.

Vispirms ir jāatzīmē, ka Alekseja Navaļnija uzskati ir ļoti, ļoti tālu no liberālas demokrātijas paraugzēnu frāžainības. Aleksejam Navaļnijam ir izteikti impēriskas noslieces. Kamēr viņš koķetē ar Rietumu naudas donoriem, viņš dūdos to dziesmu, kas gādās dāsnāko naudas plūsmu. Ticis pie varas, viņš, visticamāk, īstenos politiku, kas atbilst viņa izpratnei par Krievijas lomu pasaulē.

Navaļnijs ir politiķis, un viņa aicinājums uz sadarbību ar komunistiem ir normāls taktisks solis, lai mēģinātu pievārēt tik spēcīgus pretiniekus, kāda ir Putina izveidotā varas piramīda. Vienīgas, kas šo taktisko soli padara smieklīgu, ir Navaļnija grupas apgalvojumi, ka komunisti ir reāla opozīcija Kremļa līnijai.

Krievijas Federācijas Komunistiskā partija nav jāuzskata par opozīciju Vladimiram Putinam. Tieši pretēji. 2020. gadā, kad tika veiktas izmaiņas Krievijas konstitūcijā, atļaujot Vladimiram Putinam kandidēt uz prezidenta posteni vēl vairākus termiņus, komunistu deputāti to atbalstīja. Krievijas komunistu līderi Ukrainas valdību dēvē par Kijevas huntu. Komunisti pauda pilnīgu atbalstu Krimas aneksijai. Komunisti aicināja uz Doņeckas un Luhanskas fronti nosūtīt “internacionālās vienības”. Komunisti pilnībā atbalstīja un atbalsta Krievijas bruņoto spēku intervenci Sīrijā utt.

PSRS laikā kompartija bija vismaz formāli internacionāla un ateistiska, bet Krievijas Federācijas Komunistiskā partija ir izteikti nacionālistiska un sadarbojas ar Krievijas pareizticīgo baznīcu. Ticīgie drīkst būt kompartijas biedri, bet komunisti bija Krievijas pareizticīgo baznīcas lielākas sabiedrotais, kad tika lobēti likumi, lai ierobežotu citu reliģisko virzienu darbību (pret sektantiem vērstie likumi) Krievijas teritorijā.

Komunistu saspēle ar Putinu skaisti atklājās 2013. un 2014. gadā. 2013. gada nogalē komunisti ierosināja noteikt kriminālatbildību par publiskiem aicinājumiem graut Krievijas federācijas teritoriālo vienotību. Tobrīd šādas likumdošanas izmaiņas nešķita demokrātiju īpaši apdraudošs, un 2013. gada 25. decembrī Krievijas Valsts dome likumu pieņēma, bet Putins to parakstīja 28. decembrī. Bija viena nianse. Likums stājās spēkā tikai 2014. gada 9. maijā. Krievijas federācijas krimināllikumā tika iekļauts 280.1. pants, kas par publiskiem aicinājumiem graut Krievijas federācijas teritoriālo vienotību jebkurā interneta platformā noteica piecus gadus ilgu cietumsodu. Starplaikā starp likuma pieņemšanu un tā spēkā stāšanās laiku Krievija anketēja Krimu. Jau no 2014. gada maija sākuma Krievijā ikvienam, kurš jebkurā interneta platformā apšaubīja Krimas aneksiju, draudēja un draud piecu gadu cietumsods. Krimas aneksija bija plānota jau iepriekš, un kriminālsodi par tās apšaubīšanu ar komunistu līdzdalību tika noteikti īsi pirms Krimas aneksijas.

Krievijas Valsts domes vēlēšanu rezultāti iezīmēja tik ļoti sadrumstalotu opozīcijas partiju spektru, ka dēvēt Navaļniju par Krievijas opozīcijas līderi turpmāk var tikai cilvēki ar ļoti bagātu fantāziju vai tie, kuri dzīvo pilnīgi citā - vēlmju un iedomu pasaulē.