Dabasgāzes cenu kāpuma cēlonis ir Krievijas asimetriskā atbilde par "Nord Stream 2" darbības kavēšanu

Šogad Eiropas biržās dabasgāzes cenas palielinājās aptuveni 2,5 reizes. Lai gan tiek izteikti visdažādākie minējumi par iemesliem, sākot no ekonomiskās aktivitātes pieauguma, pārvarot pandēmijas radīto krīzi, noslēdzot ar ekonomiskās aktivitātes pieaugumu Āzijas tirgos, tomēr pašreizējais gāzes cenu kāpums ir jāuzskata par sekām ilgstošajam Krievijas un ES konfliktam enerģētikā. Vispirms ir jāatgādina Krievijas valdības nostāja par transporta pakalpojumu pirkšanu un pārdošanu.
25.10.2021. Juris Paiders
 
“Nord Stream 2” gāzes vada ievietošana Zviedrijas ūdeņos Baltijas jūrā ©Nord Stream 2 / Axel Schmidt

Ir normāli, ka pakalpojumu sniedzējs nosaka cenu par savu pakalpojumu. Tie, kuriem šis pakalpojums ir vajadzīgs, samaksā un saņem pakalpojumu. Ar to attiecības beidzas. Ar transporta pakalpojumiem Krievijas enerģētisko resursu eksportētājiem tā nav. Krievijas valdība uzskata, ka transporta pakalpojumu pirkšana viņiem dod vēl citus labumus - tiesības izvirzīt arī politiskas un ekonomiskas prasības pakalpojumu sniedzējiem. Ja transporta pakalpojuma sniedzējs Krievijas papildu prasības atsakās pildīt, tad Krievijas valdība to ekonomiski soda, atsakoties no transporta pakalpojumiem ar šo valsti vispār. Tieši šādu rīcību Krievijas valdība demonstrēja attiecībā uz Ventspils tranzīta sektoru pēc 2002. gada. Šāda politika jau labu tiek īstenota pret visām Baltijas valstīm, atsakoties izmantot Baltijas valstu ostas Krievijas izcelsmes lejamkravām un beramkravām. Politiskās prasības Krievija izvirzīja arī pret Ukrainu. PSRS laikā cauri Ukrainas teritorijai bija uzbūvēti maģistrālie gāzesvadi, kuri savieno Krievijas dabasgāzes atradnes ar Eiropas dabasgāzes sistēmu. Ienākumi no Krievijas gāzes tranzīta veidoja un joprojām veido būtisku daļu no Ukrainas valūtas ienākumiem. Pēc 2014. gada notikumiem (Krimas aneksija un Krievijas atbalstīts Ukrainas austrumu separātisms) Krievijas un Ukrainas attiecības saasinājās, pietuvojoties bruņota konflikta iespējai. Ukrainas valdība kopš tā laika konsekventi tuvinās ES un NATO. Savukārt Krievijas valdība izlēma Ukrainu “sodīt”, liedzot tai ienākumus par Krievijas dabasgāzes tranzītu. Lai šo mērķi sasniegtu, jau ir uzcelti vairāki gāzes vadi. Tiklīdz ekspluatācijā tiks pieņemts noslēdzošais gāzes vads “Nord Stream 2”, Krievija principā varēs pilnībā pārtraukt savas dabasgāzes tranzītu cauri Ukrainai.

Ukrainas sabiedrotie pēdējos septiņus gadus uzvedās visai savdabīgi. Tā vietā, lai palīdzētu Ukrainai attīstīt nozares, kuras varētu kompensēt iespējamo ienākumu zudumu pēc Krievijas dabasgāzes tranzīta pārtraukšanas, tika īstenota starptautiska kampaņa, traucējot Krievijai novirzīt savas gāzes eksporta plūsmu no Ukrainas virziena uz “Nord Stream 2”.

Cerēt, ka Krievijas prezidents uz šādu politiku nekādi nereaģēs, bija naivi un muļķīgi. Krievija sāka īstenot jaunu stratēģiju. Noslēgtie gāzes piegādes līgumi tika ievēroti līdz to termiņa beigām, bet jaunas saistības, izmantojot Ukrainas cauruļvadu sistēmu, Krievija neuzņēmās. Krievija jaunas saistības uzņēmās tikai tad, ja Eiropas partneri piekrita saņemt gāzi no Baltijas un Melnās jūras cauruļvadiem. Sākumā šāda stratēģija nekādas redzamas izmaiņas neatsedza. Tomēr ar katru gadu sāka uzkrāties starpība, kura atsedzās brīdī, kad negaidīti 2021. gadā Eiropā pieauga pieprasījums pēc dabasgāzes un ES izjuta nelielu gāzes deficītu. Krievija atteicās būtiski palielināt gāzes piegādi ES valstīm, un cenas Eiropas biržās pieauga divarpus reizes, radot nozīmīgas problēmas daudziem ES patērētājiem, vienlaikus nodrošinot papildu ienākumus Krievijai. Gāzes “šantāžas” uzdevums ir piespiest ES netraucēt Krievijas gāzes tranzīta politiku. To apstiprināja arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina 21. oktobra paziņojums, ka Krievija ir gatava 24 stundu laikā sākt ievērojama apjoma gāzes (55 miljardi kubikmetru gadā) piegādes Eiropas Savienībai pa gāzesvadu “Nord Stream 2”, bet tikai no brīža, kad “Nord Stream 2” nodošanu ekspluatācijā būs apstiprinājis Vācijas regulators.

Pašreizējos apstākļos ES ir grūti veidot tādu pretdarbību Krievijas enerģētiskajai politikai, no kuras neciestu Eiropas Savienības patērētāji, Eiropas ražotāji un arī Eiropas Savienības enerģētiskā drošība. Līdz ar to, visticamāk, Eiropas Savienības līderiem būs vai nu jāatrod nestandarta risinājums, vai arī jāmeklē izlīgums ar Krieviju. Šī gada nogalē daudziem ES iedzīvotajiem ievērojami pieaugs maksa par apkuri un dabasgāzi, turklāt ar augstiem enerģētiskās drošības apdraudējuma riskiem. Līdz ar to ES līderiem būs jāatbild, vai šādu problēmu dēļ ir vērts atbalstīt Ukrainu, lai tā turpinātu saņemt samaksu par Krievijas gāzes tranzītu.