Latvijas sabiedrība vairāk uzticas Valsts policijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nekā baznīcai

20. gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā baznīca bija institūcija ar vienu no visaugstākajiem sabiedrības uzticības reitingiem.
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Kā liecina SKDS aptauju vēsturiskie dati, 2000. gadā baznīcas reitings (starpība starp tiem, kuri uzticas un kuri neuzticas) bija plus 58 procentpunkti. Divdesmit pirmajā gadsimtā tikai izglītības iestādes (skolas, universitātes u.c.) spēja iegūt augstāku sabiedrības uzticību (no 2013. līdz 2016. g. izglītības iestāžu reitings bija virs 60 procentpunktiem). Savukārt baznīcas kā institūcijas uzticamība pēdējo divdesmit gadu laikā lai gan periodiski svārstījās, tomēr būtiski samazinājās, sasniedzot vēsturisko minimumu 2019. gada nogalē - mīnus 22,3 procentpunkti.

Viens no iemesliem, kāpēc baznīca zaudēja savu autoritāti, bija lielāko konfesiju vadītāju izdabāšana valsts varai, pretī saņemot gan nodokļu atvieglojumus baznīcu īpašumiem, gan finansējumu konkrētiem pasākumiem utt. Lūk, kā 2017. gadā intervijā Neatkarīgajai šo procesu komentēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne profesore Dace Balode: “Lielāko konfesiju un valsts attiecības tiek kārtotas ar konkrētiem ministriem, deputātiem vai ietekmīgiem politiķiem. Attiecības neveidojas demokrātiski, bet, ja tā var teikt, tās ir deputātu kvotu līmenī. Politiķi, kas vēlas izpirkt savus grēkus, metafizisku baiļu vadīti, palīdz īstenot to, ko baznīcas līderi palūdz, gan saistībā ar īpašumiem, gan saistībā ar finansiālu atbalstu noteiktiem pasākumiem. Manuprāt, tas ir nožēlojami. Tas nav pareizais veids, kā reliģiskām organizācijām būtu jāveido attiecības ar valsti. Ja kāda baznīca regulāri iesaistās šādos darījumos, tad tās līderiem ir jāklusē par šo politiķu rīcību, tās atturas vērtēt politisko līderu darbību un to īstenoto politisko virzienu. Sadarbība balstās uz racionālu izdevīgumu, un tas padara baznīcas politikas veidotājus visai līdzīgus senākās profesijas pārstāvēm.”

Sākoties globālajai pandēmijai, kā jau tas ir normāli brīžos, kad parādās lielas briesmas, kad nav drošības par nākotni, tad rodas lielāka vajadzība paļauties uz kādu augstāku varu. Pandēmijas pirmajā gadā uzticība baznīcai pieauga līdz pat 35,4 procentpunktiem, tomēr, kā liecina visjaunākā SKDS aptauja, 2021. gada decembrī uzticība baznīcai atkal ir pietuvojusies vēsturiskajam minimumam, sasniedzot plus 24,2 procentpunktu līmeni (Pētījums: “Uzticēšanās valsts un sabiedriskajām institūcijām un politiķu un valsts amatpersonu darbības vērtējums”. Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultāti, SKDS, 2021. gada decembris). Paradoksāli, bet, atbilstoši 2021. gada decembra aptaujai,

Latvijas sabiedrība vairāk uzticas Valsts policijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nekā baznīcai.

Manuprāt, iemesls uzticības sarukumam baznīcai pandēmijas otrā gada nogalē ir saistīts ne tikai ar to, ka par kovida izplatību vairs nav tik lielu baiļu, bažu un nedrošības kā 2020. gada vidū, bet arī ar to, ka Latvijas lielās konfesijas pakalpīgi izpildīja visas varas prasības un klusēja par varas īstenotajām nejēdzībām, represijām pret citādi domājošajiem. Tie, kuri zaudēja darbu un daudzas ikdienas ērtības savas pārliecības dēļ, daudziem patiesi ticīgajiem šķiet vairāk uzticami nekā tās baznīcas, kuras dievnamos gatavas pieņemt tikai ticīgos ar kovidsertifikātiem. Lielāko konfesiju vadība klusēja arī par varas aizsāktajām represijām un pazemojumiem pret tūkstošiem ticīgo. Jo konfesijas, kuras vadība atļāvās atkāpes no varas noteiktajiem ierobežojumiem par dievkalpojumu norisi, tika nekavējoties sodītas. Pagājušā gada 10. novembrī ģenerālprokurors Juris Stukāns tiesā iesniedza pieteikumu izbeigt reliģiskās organizācijas “Jaunā paaudze” darbību, kā arī lūdza piemērot pagaidu aizsardzības līdzekli - aizliegt reliģiskajām organizācijām “veikt jebkādus publiskus pasākumus klātienē, tajā skaitā dievkalpojumus, neatkarīgi no pasākuma norises vietas”.

Publiskajā telpā citu konfesiju garīgie līderi klusēja, kad notika izrēķināšanās ar vienu no Latvijas reliģiskajām organizācijām. Ticības aizstāvībā no varas patvaļas iesaistījās tiesa. Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa decembra sākumā noraidīja Ģenerālprokuratūras pieteikumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu pret draudzi “Jaunā paaudze” līdz laikam, kad tiesa izskatīs Ģenerālprokuratūras pieteikumu pēc būtības.

Lielo konfesiju klusēšana par to ļaunumu, kuru īsteno laicīgā vara, grauj uzticību baznīcas institūcijai. Vēlreiz ir vērts izlasīt teoloģes Daces Balodes teikto 2017. gadā: “Ik pa laikam ir jāatgādina, ka baznīcai ir jāpilda Vecās derības praviešu funkcijas. Vecās derības pravieši nesludināja par nākotni, bet pauda vērtējumus un analīzi par šodienas procesiem. Vecās derības pravieši bija sirdsapziņas balss, kas pildīja baznīcas svarīgu uzdevumu - aizstāvēt garīgās vērtības ikdienas laicībā.”