Krievija ir vienīgā lielvara, kura patiešām ir izmantojusi ķīmiskos ieročus 21. gadsimtā.

Šonedēļ ASV un Lielbritānijas militārie eksperti izteica nopietnas bažas par to, ka karadarbībā pret Mariupoles cīnītājiem Krievija varētu izmantot ķīmiskos ieročus.
Dubrovkas teātra ķīlnieku krīzes apskats BBC, pieminot traģēdijas desmito gadadienu ©Ekrānšāviņš: https://www.bbc.com/news/world-europe-20067384

Jau 1899. gadā ķīmiskie ieroči starptautiski tika atzīti par nepieņemamiem kara laikā, kad Hāgas konvencija noteica aizliegumu (uz pieciem gadiem) izmantot indīgas vielas kara laikā. Konvenciju parakstīja Krievija, Francija, Lielbritānija, Ķīna, Irāna un ASV. Tomēr ASV kongress neatbalstīja ķīmisko ieroču aizlieguma protokolu. Savukārt jau 1907. gadā Hāgas konvencijas kara paražu līguma 23. pants pilnībā aizliedza ķīmiskos ieročus. Tomēr starptautiska vienošanās nekavēja Hāgas konvenciju ratificējušās valstis tos izmantot jau pēc dažiem gadiem, kad sākās Pirmais pasaules karš.

Vācija ķīmisko ieroču izmantošanu sāka 1915. gada 24. aprīlī, kad kaujā pie Ipras no hlora gāzu uzbrukuma pirmajās minūtēs gāja bojā 90 karavīru, 46 karavīri nomira pēc evakuācijas uz hospitāli, bet 12 karavīri pēc ilgstošām mocībām nomira hospitālī. Pie Ipras 1915. gada aprīlī ar ķīmisko ieroču (hlora balonu gāzes) palīdzību vāciešiem izdevās pārraut fonti 7 km platumā un līdz pat 2 km dziļumā. Līdz 1915. g. maija beigām Ipras kaujās tika saindēti 15 000 Anglijas un Francijas karavīru, no kuriem 5000 nomira. No 1915. gada 25. septembra ķīmiskos ieročus pret Vācijas armiju sāka izmantot arī angļu armija.

Pirmā pasaules kara laikā ķīmiskie ieroči tika plaši izmantoti arī Latvijas teritorijā. 1916. gada 25. septembrī uzbrukumā pie Ikšķiles vācieši īstenoja gāzu (fosgēna) uzbrukumu. Uzbrukuma laikā smagi saindējās 811, bet nomira 272 karavīri. Tā kā no 1916. g. gandrīz visi abu karojošo pušu kareivji tika apgādāti ar gāzmaskām, pēc tam tika izmantoti ķīmiskie artilērijas šāviņu ieroči. 1917. gada 13. jūlijā pie Ipras vācieši pirmo reizi izmantoja ar iprītu pildītus artilērijas šāviņus. Hlors ir vieglāks par gaisu, bet iprīts - smagāks. Iprīts saindējoši iedarbojas, ja saskarsmē ar ādu tā koncentrācija pārsniedz 0,1 mg/cm2. Iprītu neaiztur gumijots audums un gāzmaskas. Saskarsmē letāla deva (50% mirstība) ir 70 mg/kg. Elpojot vienu stundu gaisu, kurā iprīta koncentrācija ir 0,015 mg /l, tiek uzņemta letāla deva. Ja iprīta koncentrācija ir tikai 15 reižu mazāka par letālo devu, tad 30 minūšu laikā sākas acu gļotādas saindēšanās, kura izraisa aklumu. Tā kā iprīts ir smagāks par gaisu, vietas, kurās tika lietots iprīts, palika saindētas vairākus mēnešus. Pret iprītu nav pretindes, līdz ar to saindēšanās ir ārstējama ilgstoši un ļoti smagi. 1917. gada septembrī, kad vācu armija ieņēma Rīgu, frontes līnija tika pārrauta, izmantojot ķīmiskos ieročus - iprīta ķīmiskos artilērijas šāviņus. Vācu artilērija uz vienu šķembu šāviņu izšāva četrus ķīmiskos (ar iprītu pildītus) šāviņus.

Pirmā pasaules kara kaujās izmantojot iprītu, bija relatīvi maz letālu iznākumu, bet bija ļoti daudz smagu, veselībai kaitīgu miesas bojājumu - tūkstošiem aklu karavīru. Pirmā pasaules kara laikā ar ķīmiskiem ieročiem tik saindēti 1,3 miljoni cilvēku, no kuriem 90 000 gāja bojā. 1917. gadā 25% no visiem dzīvā spēka zaudējumiem visās Pirmā pasaules kara frontēs izraisīja ķīmiskie ieroči. Pēc Pirmā pasaules kara tika panākta kopēja vienošanās šādus ieročus aizliegt. Ženēvas konvencija, kura pilnībā aizliedza izmantot karā ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus, tika parakstīta 1925. gadā un stājās spēkā 1928. gadā. Latvija Ženēvas konvenciju ratificēja 1931. gadā. Tomēr šo konvenciju līdz pat 1975. gadam neratificēja ASV.

Aizliegums nenovērsa jaunu ķīmisko ieroču radīšanu. Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu beigās vācu ķīmiķi sintezēja pirmās nervu paralītiskās gāzes, kurām bija ārkārtīgi augsts letāls iznākums ar ļoti zemu gāzes koncentrāciju gaisā (tabūna un zarīna letālā deva cilvēkam ir tikai 0,55 mg/kg). 1944. g. vācu ķīmiķi sintezēja zomānu, kuram 50% letalitāte ir pat tad, ja zomāna koncentrācijas gaisā ir tikai 70 mg/m3.

Visu Otrā pasaules kara laiku notika ķīmisko ieroču attīstība un ražošana, bet tie netika izmantoti karā starp sabiedrotajiem (ASV, PSRS un Lielbritāniju) un Vāciju (Japānu).

Pēc Otrā pasaules kara PSRS ieguva vācu ķīmisko ieroču ražošanas tehnisko dokumentāciju un pārveda uz PSRS nervu paralītisko gāzu ražotnes.

Viena no visindīgākajām nervu paralītiskajām vielām (C11H26NO2PS) jeb VX tika atklāta laikā starp 1952. un 1955. gadu. VX letālā deva (50% mirstība) ir tikai 2 mg, nonākot kontaktā ar ādu, vai 30 mg*min/m3 koncentrācija gaisā. ASV savā ķīmisko ieroču arsenālā VX iekļāva un sāka to ražot 1961. gadā, bet ASV visus savus krājumus iznīcināja 1969.-1970. g. Ir aizdomas, ka Ziemeļkorejas diktatora brālis 2017. gada 14. februārī Kualalumpuras lidostā tika nogalināts, iesmidzinot viņam sejā VX.

1980.-1988. g. kara laikā Irāka izmantoja ķīmiskos ieročus pret Irānu. Lai gan bija pierādījumi, ka Irāka izmantoja pret Irānu ķīmiskos ieročus, ASV bloķēja attiecīgo rezolūciju ANO Drošības padomē. Jau 1984. g. ASV Centrālā izlūkošanas pārvade (CIP) ziņoja ASV valdībai, ka Irākas bruņojumā ir iprīts un tās bruņojumā tiks iekļautas arī nervu paralītiskās gāzes, bet CIP ieteica ASV valdībai slēpt informāciju par to, ka Irāka lietojusi ķīmiskos ieročus, jo tas neatbilda ASV un NATO dalībvalstu drošības interesēm. Pašlaik ir atslepenota tikai neliela daļa no CIP ziņojumiem par Irākas ķīmiskajiem ieročiem. Ir pierādīts, ka Irākas armija izmantoja iprītu, apspiežot kurdu nemierus, bet pēc Līča kara (1991. g.) Irāka piekrita iznīcināt visus ķīmiskos ieročus un par lielu izbrīnu visiem tos arī iznīcināja. Neticība, ka Irākas ķīmiskie ieroči ir patiešām iznīcināti, bija ASV un sabiedroto (tostarp arī Latvijas) motīvs sākt karu ar Irāku 2003. gadā.

PSRS 1989. g. tika atklāts, ka, ja uz fosfora organisko savienojumu bāzes veidotajos VX ķīmiskajos ieročos pie fosfora piesaistīto atomu aizstāj ar sēra vai selēna atomu, tad iegūtā viela (t.s. novičok) ir pat 10 reižu toksiskāka par VX. 1990. g. tieši šos ķīmiskos ieročus iekļāva PSRS armijas bruņojumā. Krievijā visu šo vielu saimes struktūrformulas ir slepenas. Iespējams, ka tieši uz novičok bāzes radītais nervu paralītisks ķīmiskais ierocis Anglijā 2019.g. 4. martā tika pielietots pret no Krievijas aizbēgušo Sergeju Skripaļu un viņa meitu Jūliju

Modernu ķīmisko ieroču iekļaušana PSRS armijas bruņojumā netraucēja PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam un ASV prezidentam Džordžam Bušam 1990. gada 1. jūnijā parakstīt divpusēju līgumu par ķīmisko ieroču ražošanas pārtraukšanu un ķīmisko ieroču krājumu iznīcināšanu.

Tomēr, neraugoties uz Gorbačova parakstītajiem līgumiem, Krievija turpināja ķīmisko ieroču attīstīšanu. Ir mainījusies ķīmisko ieroču izmantošanas koncepcija. Krievijas jaunākie ķīmiskie ieroči ir paredzēti izmantošanai pret mērķiem aplenktos cietokšņos, pazemes bunkuros vai objektos ar slēgtu ventilācijas sistēmu. Ir pārliecinoši pierādījumi par tieši šāda veida ķīmisko ieroču izstrādāšanu un to izmantošanu Krievijas militārajās operācijās. Tieši šādi ķīmiskie ieroči tika izmantoti Maskavā, ķīlnieku krīzē 2002. gada 26. oktobrī. 2002. gada 23. oktobrī Maskavā, Dubrovkas teātrī, izrādes “Nord-ost” laikā 40 čečenu kaujinieki (kaujinieces) sagūstīja aptuveni 850 ķīlnieku. Lai ķīlniekus atbrīvotu, teātra ventilācijas sistēmā tika ielaista paralītiskas iedarbības gāze, no kuras gāja bojā 40 teroristi (-es) un diemžēl arī 130 ķīlnieku. Patiesais bojā gājušo un saindēto skaits (no kuriem liela daļa ieguva invaliditāti uz visu mūžu), kā arī izmantotais savienojums Krievijā ir noslepenots. Starp ķīlniekiem bija vairāki Lielbritānijas pilsoņi, kuru apģērbs pēc tam tika rūpīgi izanalizēts, un secinājumi liecināja, ka Krievijas speciālie spēki ļoti ticami lietoja aerosolus ar anestezējošiem opioīdiem.

Ir ķīmiskas vielas, kuru izmantošanu nekārtību un masu nemieru apspiešanā valsts iekšzemē “Konvencija par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu” neaizliedz. Tās ir vielas, kuras “kura, iedarbojoties uz cilvēka organismu, var nekavējoties izraisīt īslaicīgu maņu orgānu kairinājumu vai fiziskus traucējumus, kas pāriet pēc tam, kad izbeigta iedarbošanās ar šīm ķimikālijām.” Pie šādām vielām pieder asaru gāze un citi daudzi citi policijas spēkiem atļauti līdzekļi.

Taču Dubrovkas teātrī lietotā viela bija tik letāls ķīmiskas ierocis, kas tas neapšaubāmi ir pakļauts aizliegumam. Tikai tolaik nekādas sankcijas pret Krieviju netika ieviestas. Pēc 2001. gada 11. septembra bija sācies karš pret teroru. Krievija bija ASV sabiedrotais cīņā pret Islāma teroristiem un ķīmisko ieroču izmantošana Maskavas centrā ar daudziem upuriem palika bez starptautiska nosodījuma.

Līdz ar to var secināt, ka Krievijas bruņoto spēku taktika paredz lietot ķīmiskos ieročus pret aplenktām nocietinātām sistēmām (kādas ir Mariupolē), un līdz ar to jebkuras aizdomas par ķīmisko ieroču lietošanu no Krievijas puses ir neatkarīgiem novērotājiem jāpārbauda ar vislielāko rūpību.