Krišjāņa Kariņa valdība piedabūja sabiedrību atjaunot padomju laika pretestības formas

Jau vairākus gadus nedzīvoju Rīgā, tāpēc tās sabiedrisko transportu izmantoju visai reti. Sanāca, ka tieši 14. maijā man bija ērtāk un vienkāršāk braukt ar vilcienu.
©Ģirts Ozoliņš/F64

Zināju, ka no 15. maija sabiedriskajā transportā sejas masku valkāšana vairs nebūs obligāta, bet 14. maijā maskas vēl bija obligātas. Savulaik 31. martā, zinot, ka no 1. aprīļa masku valkāšana tiek atcelta, lielveikalu apsargi pieprasīja uzvilkt sejas masku visiem apmeklētājiem, un visi apmeklētāji tās disciplinēti lietoja. To atceroties, līdzi paņēmu nu jau piemirsto kovida laika atribūtu, kuru kā likumpaklausīgs pilsonis uzvilku pirms iekāpšanas vagonā. Taču vagonā no aptuveni piecdesmit pasažieriem sejas aizsega nebija nevienam. Nevienam! Pārdesmit acu pāri skatījās uz mani kā dīvaini. Neizturēju un masku novilku. Publikas interese par mani momentā zuda. Vagona skaļrunis tikmēr nemitīgi atkārtoja, ka brauciens ir atļauts tikai tiem pasažieriem, kas lietos mutes un deguna aizsegu. Vienīgā persona, kas brauciena laikā bija ar sejas masku, bija biļešu pārdevēja. Jautāju viņai, kāpēc viņa ir ar masku, norādot, ka neviens, neviens pasažieris to nelieto. Rīt jau varēs braukt bez maskas, turklāt pilnīgi likumīgi. Konduktore skumīgi paskaidroja, ka gadījumā, ja kāds viņu nobildēs darba laikā formas tērpā bez maskas un šo foto ieliks sociālajos tīklos vai atsūtīs uzņēmuma vadībai, tad viņu atlaidīs no darba. “Rīt novilkšu,” sieviete apsolīja.

Pēcpusdienā, jau atpakaļceļā, vagons bija pilnāks. Bija aptuveni simts pasažieru. Maskas bija divām pavecākām sievietēm un vienai ģimenei ar maziem bērniem. Visiem pārējiem masku nebija, bet konduktors (kuram sejas aizsegs bija) nevienam neko neaizrādīja, lai gan pa vagona skaļruni nemitīgi skanēja, ka pie brauciena tiek pielaisti tikai tie pasažieri, kas lietos mutes un deguna aizsegu.

Diemžēl morāle no šī stāsta ir ļoti bēdīga. Kovida laikā valsts vara sevi ir katastrofāli sakompromitējusi. Kovida laiks ir būtiski mainījis Latvijas sabiedrību. Cilvēki ir pārstājuši pildīt bezjēdzīgas, bet obligātas prasības, turklāt masveidā. Tas nozīmē, ka valsts varai nav autoritātes. Valsts varai vairākums neuzticas. Kaut kur cilvēku attieksme sāk atgādināt padomju laikus. Pirms 35 gadiem un senāk bija noteikti visvisādi aizliegumi un ierobežojumi. Bija aizliegumi pirkt un pārdot, bija aizliegumi izplatīt no padomju varas viedokļa kaitīgas grāmatas. Bija aizliegums klausīties citu zemju radio. Noteiktu profesiju pārstāvjiem (skolotājiem) draudēja atbrīvošana no darba par atklātu piederību kādai reliģijai utt. Lielu daļu no padomju laika aizliegumiem sabiedrība ievēroja tikai tajos gadījumos, ja pastāvēja risks tikt pieķertam. Ja šāds risks bija neliels, tad padomju laika aizliegumus masveidā pārkāpa - lasīja aizliegtās grāmatas, dziedāja aizliegtās dziesmas, klausījās aizliegtās radiostacijas, pārdeva mantu par lielāku cenu nekā oficiālā (šāds darījums saucās spekulācija un bija sodāms) utt.

Vilciena vagonā 14. maijā es jutos kā atgriezies Padomju Savienības laikā. Mūsdienu Latvijas ļaužu vairākums varas noteikto normu, aizliegumu vai ierobežojumu vispirms izvērtē - vai tas ir saprātīgs. Ierobežojumi un aizliegumi, kurus novērtē kā greizus un neracionālus, netiek pildīti, izņemot gadījumus, kad par to draud patiešām nepatīkams sods.

Šāda sabiedrības noskaņojuma maiņa ir Krišjāņa Kariņa valdības politikas rezultāts. Nejēdzīgā kovidhistēriskā valdības darbība ir sagrāvusi sabiedrības vairākuma uzticību varai.

Normāla, demokrātiska un civilizēta sabiedrība ir jāpārvalda nevis ar represijām, pieprasot pildīt nejēdzīgas likuma normas, bet gan izvairoties pieņemt tādas normas, kuras sabiedrības vairākums tik un tā neievēros. Varas rīcībai ir jābūt racionālai un atbilstošai sabiedrības interesēm.

Ir briesmīgi dzīvot valstī, kurā varai nav iedzīvotāju uzticības un kur sabiedrības paklausību var panākt tikai ar sodu draudiem.

Lai par kuru no sarakstiem ikviens no mums rudenī balsos, es aicinu atbalstīt saprātu. Saprātīgi ļaudis ir visās partijās un visos sarakstos. Strīpojam laukā tos, kuri sakompromitēja valdības un valsts varas autoritāti. Izbeidzam atbalstīt tos, kas Latviju virza atpakaļ padomju autoritārismā. Veidojam Latviju tādu, kurā likumi un ierobežojumi ir saprātīgi un taisnīgi un iedzīvotāji tos labprāt pilda arī bez draudiem un piespiešanas.