21. gadsimtā Centrālās Āzijas etniskie konflikti ir 20. gadsimta sākuma Staļina politisko lēmumu sekas

Pagājušās nedēļas nogalē Karakalpakstānu, kas ir autonoma republika Uzbekistānas sastāvā, pārklāja vardarbīgu un asiņainu protestu vilnis. Uzzinot, ka ieplānotajos Uzbekistānas konstitūcijas grozījumos vairs nebūs panta, ka Karakalpakstāna ir suverēna republika, kurai pat ir teorētiska iespēja ar referenduma palīdzību nodalīties no Uzbekistānas, Karakalpakstānas galvaspilsētā Nukusā un citviet sākās masu nemieri.
Uzzinot, ka ieplānotajos Uzbekistānas konstitūcijas grozījumos vairs nebūs panta, ka Karakalpakstāna ir suverēna republika, kurai pat ir teorētiska iespēja ar referenduma palīdzību nodalīties no Uzbekistānas, Karakalpakstānas galvaspilsētā Nukusā un citviet sākās masu nemieri ©Scanpix

Nemieru laikā, atbilstoši britu raidsabiedrības BBC ziņām, vismaz 18 cilvēku gāja bojā, bet vairāk par 500 nemierniekiem tika aizturēti. 2. jūlija vakarā Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs ieradās dumpīgajā republikā un apsolīja, ka Uzbekistānas konstitūcijā tomēr netiks veikti grozījumi, kuri varētu mazināt Karakalpakstānas autonomiju. Vienlaikus Karakalpakstānā tika noteikts ārkārtas stāvoklis uz vienu mēnesi, aizliedzot protesta akcijas un demonstrācijas.

1986. gadā man iznāca piedalīties ekstrēmā pārgājienā, kura laikā, sešās dienās veicot 170 km, tika šķērsots Kizilkuma tuksnesis. Puse ceļa bija jāveic pa Karakalpakstānas teritoriju. Viens no šī ceļojuma pārsteigumiem - pilnīga kazahu dominance ārpus pilsētām. Visi ceļā sastaptie vietējie - aitu gani un citi vietējo lauksaimniecības uzņēmumu (kolhozu vai sovhozu) darbinieki - bija kazahi. Vietējie paskaidroja, ka tikai kazahi visās tās puses lauksaimniecībai piemērotajās vietās nodarbojas ar lopkopību, bet uzbeki vairāk dzīvojot pilsētās un upju ielejās. Šis novērojums tikai apstiprina krietni vēlāk saprasto, ka robežu vilkšana, sadalot Centrālo Āziju padomju republikās PSRS laikā, balstījās uz politiskiem lēmumiem, nevis uz korektu etnisku nodalīšanu.

Pašreizējās neatkarīgo Centrālās Āzijas valstu robežas ir Krievijas diktatora Staļina nospraustas. Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā Staļins bija (līdz pat 1923. gadam) “etnisko minoritāšu jautājumu ministrs” jeb tautību komisārs. Tautību komisāra pienākumos bija administratīvo robežu noteikšana etnisko minoritāšu autonomijām un padomju republikām. Tieši Staļins ir atbildīgs par to, ka Gruzijā tika iekonstruētas trīs autonomās teritorijas, kuras pēc PSRS sabrukuma kļuva par karu un nemieru cēloni, bet divas bijušās autonomijas (Abhāzija un Dienvidosetija) joprojām uztur militāra konflikta spriedzi Gruzijā. Staļins ir atbildīgs par armēņu apdzīvotās Karabahas iekļaušanu Azerbaidžānā utt. Kļūstot par PSRS kompartijas ģenerālsekretāru un iegūstot diktatora iespējas, Staļins turpināja lemt par PSRS administratīvo iedalījumu. Robežas tika nemitīgi mainītas, vienas tautas tika deportētas, to teritorijās izvietoja citas tautas utt. Centrālajā Āzijā nosacīta robežu stabilitāte iestājās tikai pēc 1936. gada, kad apstiprināja jaunu PSRS konstitūciju. No tā laika savienoto republiku iedalījums nostabilizējās, paliekot nemainīgs līdz pat PSRS sabrukumam.

Pēc pilsoņu kara beigām Krievijā Centrālajā Āzijā tika izveidotas divas pēc platības ļoti lielas autonomās republikas (APSR) - Kirgīzija un Turkestāna, kuras bija Krievijas Federācijas sastāvā. Savukārt divām pēc platības krietni mazākām teritorijām - Buhārai un Horezmai - formāli bija savienotās republikas statuss. 1924. gadā Turkestānas APSR dienvidu daļa tika nodalīta no Krievijas Federācijas, izveidojot Turkmēnijas un Uzbekijas savienotās republikas (PSR). Bijušo padomju republiku Buhāras un Horezmas teritorija tika sadalīta starp Turkmēnijas PSR un Uzbekijas PSR. Tolaik Tadžikijai bija tikai autonomās republikas statuss Uzbekijas PSR sastāvā.

No Turkestānas APSR ziemeļu daļas un t.s. Kirgīzijas APSR, pārveidojot robežas, tika izveidotas divas autonomās republikas - Kazahijas APSR un Kara-Kirgīzijas APSR, kuras līdz pat 1936. gadam palika Krievijas Federācijas sastāvā. 1936. gadā šīs teritorijas tika nodalītas no Krievijas Federācijas, un Kara-Kirgīzijas APSR pārtapa par Kirgīzijas PSR (mūsdienu Kirgīzijas robežās).

Savukārt Kazahijas APSR līdz 1936. gadam ietilpa visa mūsdienu Kazahijas teritorija un Karakalpakstāna, kurai bija autonomā apgabala statuss. Reorganizējot Kazahijas APSR, Kazahstāna ieguva PSRS savienotās republikas statusu, bet kazahiem etniski tuvā karakalpaku apdzīvotā autonomija tika pievienota Uzbekijai kā autonomā republika.

Pēc Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām starp Baltijas valstīm robežas tika novilktas, balstoties uz etnisko principu, bet komunistu pārvaldītajā Padomju Savienībā Staļins vadījās pēc citiem - politiskās lietderības principiem. Daudzas uzbeku apdzīvotās auglīgās Fergānas ielejas teritorijas tika pievienotas tolaik nabadzīgajām Tadžikijai un Kirgīzijai, lai uzlabotu šo republiku attīstības iespējas. Kopš tā laika šajās zemēs dzīvo ļoti liela uzbeku etniskā minoritāte, kas jau PSRS sabrukuma laikā (Ošas nemieri) radīja daudzus konfliktus. Laikā, kad Uzbekijas galvaspilsēta bija Samarkanda, kazahu komunistu līderi sāka lobēt iespēju par Kazahijas galvaspilsētu pasludināt Taškentu. Staļinam bija izdevīgi atbalstīt uzbeku komunistus, tāpēc Staļins jautājumu atrisināja vienkārši. 1930. gadā Uzbekijas galvaspilsētu no Samarkandas pārcēla uz Taškentu utt.

Daudzi Staļina lēmumi par patvaļīgu robežu grozīšanu bija pirmcēlonis vēlākajiem etniskajiem konfliktiem, kuri aizsākās pēc PSRS sabrukuma gan Aizkaukāzā, gan Centrālajā Āzijā.

Ir saprotama Uzbekistānas prezidenta vēlme novērst tik augstu separātisma risku, kādu var izraisīt konstitūcijā noteiktas pašnoteikšanās tiesības Karakalpakstānai. Šādas satversmē garantētas tiesības kādā brīdi var izmantot islāma ekstrēmisti no kaimiņos esošās Afganistānas vai arī kāda lielvara (piemēram, Krievija), lai destabilizētu situāciju Uzbekistānā.

Izskatās, ka šoreiz ātrs Uzbekistānas vadības centralizācijas mēģinājums novērst separātisma riskus nākotnē nav izdevies.