Sērgas laika izvēles

Jādomā, ka dakeris Pēteris Apinis pats ļoti priecāsies, ja nepiepildīsies viņa drūmā prognoze par 60 – 70 procentiem pasaules iedzīvotāju, kuriem nāksies pārciest jaunā koronavīrusa Covid - 19 slimību. Viņš gan piebilst, ka liela daļa pārslimos asimptomātiski jeb pat nejutīs, ka slimojuši.
06.05.2020. Māris Krautmanis
 
©Scanpix

Tomēr biedējošs ir šāds scenārijs. Cilvēce bojā neaizies, taču būs milzu ciešanas - ies bojā miljoni, sabruks ekonomika, celsies politiskas jukas. Īpaši ļauni ir tas, ka vislielākā varbūtība nomirt ir cilvēkiem, kam jau ir kāda cita slimība, vai kas ir gados veci ar lielu komplektu visādu kaišu. Iznāk tāda kā veco cilvēku izmirdināšana - gerontocīds.

Zviedrija ir pārvarējusi epidēmijas maksimumu. No Covid-19 mirušo skaits Zviedrijā šī gada aprīli un maija sākumā.

2000 zviedru un 81 baltkrievs uz pūļa imunitātes altāra

Atšķirībā no citām valstīm Zviedrija un Baltkrievija ir izvēlējušās iet pret straumi un neieviest stingrus sērgas ierobežošanas pasākumus - karantīnu, izolāciju un aizliegumu neievērot distanci. Baltkrievijā notiek pat futbola čempionāts. Krievijas ekonomists Andrejs Ilarionovs ir paņēmis statistikas datus, salīdzinājis tos ar Zviedrijas un Baltkrievijas kaimiņvalstīm un, veicot vienkāršus aprēķinus, secinājis, ka pusotra mēneša laikā līdz 2. maijam Zviedrija ir samaksājusi ar vairāk kā 2000 cilvēku dzīvībām, bet Baltkrievija, ja var ticēt oficiāliem datiem, ar 81 mirušo. Tās, protams, ir spekulācijas „kā būtu, ja nebūtu”, tomēr šie skaitļi rāda tendences. Varbūt, ja šie 2000 un 81 cilvēks nenomirtu aprīlī, tad nomirtu vēlāk, jo vīruss tik un tā atnāks un nokaus par spīti tam liktajiem šķēršļiem.

Ar Zviedriju ir tā, ka paši jaunākie dati rāda, ka slimības „pīķis” ir pāri un mirstība sākusi samazināties. Ko tas nozīmē? Varbūt zviedru pieeja beigās izrādīsies bijusi viedāka? Iznāk, ka Zviedrija kovida krīzi pārvar bez biznesa aizlieguma?

Neviens negribēja mirt

Termins, kas agrāk bija tikai profesionālu ārstu leksikā, ir „kolektīvā imunitāte” jeb „pūļa imunitāte”. Doma ir tāda, ka vīruss izplatās, izplatās un pamazām kļūst aizvien slābanāks, līdz beidzot vairs nesaslimdina un nenonāvē. Tad valstis, kas nav pretojušās vīrusam un ar ierobežojumiem nav sagrāvušas savu ekonomiku, iegūs varenas priekšrocības nākamībā. Bet te ir tāda nianse, ka neviens negrib mirt.

Francijas karaļa Luija XV favorīte Žanna Antuanete Puasona jeb kā Marķīze de Pompadūra pirms viņai nocirta galvu, esot lūgusies bendem, lai viņš nesteidzas. „Vēl tikai vienu sekundīti!” ir viņas pēdējie vārdi. Visi zina, ka reiz mirs, taču ne visiem ir vienalga, kad tas notiks. Gribas, lai tas notiktu pēc iespējas vēlāk. Kaut vai dēļ ziņkārības redzēt, ar ko visa šī ķeza beigsies. Diezin vai Latvijas tauta būtu gatava sekot Zviedrijas galvenā epidemiologa Andersa Tegnela uzstādījumam, ka vīruss nav jāierobežo, bet jāiegūst kolektīvā imunitāte.

Pārcelt elli uz vēlāku laiku

Pat pieņemot, ka nekur no kovida nevarēs paglābties, ierobežojumiem ir tāda jēga, ka nedrīkst pieļaut spēju slimības uzliesmojumu, jo tad mūsu vārgā veselības aprūpes sistēma nespēs tikt galā ar inficējušos ļaužu masām. Ārstiem tad nāksies lemt, kam palīdzēt, bet kam ļaut nomirt. Tā tas bija Itālijā, kur vienbrīd bija pilnīgs kolapss.

Latvijai ir neticami paveicies, ka salīdzinājumā ar to šausmu stāstu, kas risinās daudzviet citur, pie mums vīruss ir saslimdinājis un nokāvis relatīvi mazu skaitu cilvēku. Vērojot to, kas notiek interneta pļāpātuvēs, liela daļa ļaužu vēl tā īsti neaptver situācijas nopietnību un pat netic, ka vīruss ir reāls. Tā esot infodēmija. Redzama liela aizraušanās ar sazvērstības teorijām. Ir arī dumpinieki, kas mēģināja no interneta iziet ielās, taču dabūja no policijas pa ribām. Vēl ir cilvēki, kas skatās uz skaitļiem un salīdzina ar citām slimībām, kas nokauj vairāk kā kovids. Taču nepastāv nekāda vispasaules mediju sazvērestība celt paniku. Problēma ir tā, ka ikgadējā gripa, ja tā var izteikties, ir mīļa un pazīstama. Ir zināma tās daba, ir zāles un vakcīnas. Tikmēr kovidu visi gudrākie pasaules prāti pagaidām nesaprot. Grūti izsecināt kādas likumsakarības, kāpēc vienā reģionā tas izplatās strauji, bet citur mazāk. Vēl tikai notiek meklējumi, kuras zāles der, kuras nē. Vakcīnas vēl ilgi nebūs. Bailes rada neziņa, tāpēc kovids uztrauc vairāk nekā gripa vai malārija.

Kad atnāks latviešiem tiek laiki?

Citās valstīs, piemēram, Anglijā valdība saprot, ka nevar vienlaikus aizliegt strādāt un atstāt cilvēkus bez iztikas līdzekļiem. Mans draugs Džons, kurš ir tehniskais darbinieks mūzikla teātrī Londonā, pašlaik sēž mājās un saņem 80 procentus no tās algas, kas viņam bija līdz sērgai. Pie viņiem tas nesaucas dīkstāves pabalsts, bet „atvaļinājums uz valsts rēķina”. Ir tomēr atšķirība jēdzienos, jo „pabalsts” skan pazemojoši, bet „atvaļinājums” kaut kā gaišāk un cerīgāk. Tiesa gan, viņš un viņa kolēģi ir diezgan lielā neziņā, kas būs jūnijā. Droši vien, ka arī Apvienotās Karalistes ekonomika ilgi tādu slogu budžetam izturēt nevarēs.

Ko tikmēr dara mūsu mīļā valdība un valdošā koalīcija? Līdz ar ārkārtas situācijas izsludināšanu bija jāaizveras visa veida izklaides un kultūras iestādēm, skolām, bērnudārziem, lielai daļai sabiedriskās ēdināšanas iestāžu, daudzām ražotnēm. Taču ļoti daudzas no šīm daudzajām nekādu dīkstāves pabalstu vai atvaļinājuma naudu nav saņēmušas, jo netiek cauri kritēriju sietam. Valdība soda tos uzņēmējus, kas nav maksājuši gana lielus nodokļus. Ir nu gan atrasts laiks, kad nodarboties ar pēršanu!

Labi, ar uzņēmējiem vēl kaut kā to var saprast, taču sods nāk arī pār uzņēmumu darbiniekiem, kas nekādā veidā nav varējuši ietekmēt savu darba devēju rīcību. Šaurā bezizejā ir mikrouzņēmumi un pašnodarbinātie, kas palikuši bez darba, bet neko nesaņem vai saņem mikropabalstu. Labi, ir noteikta dīkstāves pabalsta „grīda” 180 eiro apmērā, taču par to var vai nu pieticīgi ēst tupeņus, vai daļēji norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem. Abiem šiem mērķiem nekādi nesanāk.

Nesvarīgais cilvēks

Valdība plātās ar pieciem miljardiem, kurus investēs biznesa infrastruktūras glābšanā, taču par cilvēkiem tai maza bēda. Frāzi, ka „vissvarīgākais ir cilvēks”, ir priekšvēlēšanu tvanā lietojis ne viens vien politiķis, taču tagad redzams, cik tukša bijusi tāda lozungošana.

Taisnība, ka Latvija nav Anglija, un mūsu zemē ir daudz mazāk naudas. Taču arī algas mūsu zemē ir daudz mazākas nekā Anglijā. Būtu tikai normāli un cilvēcīgi, ja posta laikā darbinieki varētu iet atvaļinājumā uz valsts rēķina, saņemot attiecīgi par kādiem procentiem mazāk nekā saņēma iepriekš. Nav vairs tie laiki, kad valsts nezināja, ko cilvēki dara, jo Valsts ieņēmumu dienestam ir pieejama informācija par visiem ļaužu bezskaidras naudas ieņēmumiem. Varētu kaut vai šodien pārskaitīt visiem trūkumā nonākušajiem attiecīgas summas viņu kontos, negaidot pat, kad cilvēki sāk kaut ko pieprasīt un pierādīt. Bet taču nē. Valsts „palīdz” ar naudassodiem un trenkājot darbarūķus, kas, saņemdami dīkstāves pabalstus, atnākuši uz darbu.

Vai nu aizliegt, vai atļaut

Diemžēl pastāv tikai divi veidi, kā dzīvot kovida laikā. Viens ir stingri aizliegt visāda veida ekonomisko darbību un gaidīt saulaināku nākamību, kad būs zāles un vakcīnas.

Taču ar šādu pieeju drausmīgi cieš ekonomika - draud pilnīga izputēšana. Vairāk cilvēku ies bojā dēļ naudas trūkuma nekā no kovida.

Agrāk vai vēlāk Latvija neizturēs un būs spiesta atsākt ekonomisku rosību. Līdz 12. maijam valdība lems, ko tālāk darīt. Diezin vai tiks atcelta ārkārtas situācija, taču būtu labi, ja varētu darboties tās iestādes un ražotnes, kurās ir iespējams nodrošināt cilvēku aizsardzību un higiēnas normas.

Jādomā, ka vēl ilgi valsts varai nāksies te atlaist vaļīgāk, te atkal ierobežot ļaužu aktivitātes. Tas būs atkarīgs no kovida uzliesmojumiem, kurus vajadzēs laikus lokalizēt. Tas būs riskants ceļš kā cauri nikna ķēdessuņa teritorijai, zīlējot, vai duksis guļ vai nejauši var pamosties un uzbrukt. Taču jāiet būs - ieklausoties skaņās, kas nāk no suņubūdas un saprotot, vai suns krāc vai rūc. Droši vien, ka vajadzētu skatīties, kādi pasākumi jāatstāj, bet kādus der atcelt. Nezin vai ir lietderīgi turpināt neļaut strādāt, piemēram, muzejiem. Kāpēc gan cilvēki nevarētu apmeklēt muzejus, ja iespējams ievērot distanci? Varbūt var uzlikt par pienākumu lietot maskas? Nav jau mums tādu muzeju, kur cilvēki gāztos bariem iekšā. Tos saimnieciskās un kulturālās rosības veidus, kur lielām ļaužu masām nav jāsaspiežas kopā kā siļķēm, vajadzētu atļaut. Ja lielveikali var strādāt, tad absurdi ir slēgt muzejus.

Ja jau valstij ir tik daudz aizlienētas naudas, tad sen bija laiks padarīt maskas pieejamas, nevis tirgot ar 300% uzcenojumu, bet dalīt tās. Lai arī maska nav garantija pret inficēšanos, aplipšanas varbūtību tā tomēr samazina.

Artusa idejas dzīvo un uzvar

Nav jau arī tā, ka ierobežojumi pie mums būtu pārmēru skarbi. Vaļā ir veikali, darbojas sabiedriskais transports, pat frizētavas. Taču nav kino, teātra, klubu, sporta sacensību. Visiem, kam viņu līdzšinējā darbība ir apstājusies, vajadzētu valstiski kompensēt vismaz kādu daļu zaudējumu, vismaz kādā laika periodā, lai varētu „pārziemot”, kamēr viņi nav atraduši kādu citu iztikas avotu. Traģikomiski, bet politikā gaidāms jauns „aktieru iesaukums”. Runā, ka aktrise Dārta Daneviča apsverot iespēju doties politikā. Bet tas ir dabiski, jo aktieriem, mūziķiem, māksliniekiem, literātiem kovids ir skarbi iesitis pa maku. Līdz ar to politika var šķist gana perspektīva nodarbe. Valdošie politiķi, mērdējot badā radošo profesiju pārstāvjus, dzemdina sev konkurentus.

Valdība joko ar uguni

Aktieri vēl nav pats sliktākais, kas var notikt. 1. maijā, „demokrātijas nedēļas” sākumā policija aizturēja un ar naudas sodiem aplika piketētājus pie Brīvības pieminekļa. Jā, šie cilvēki ir diskreditēti un pašdiskreditējušies, marginalizēti un pašmarginalizējušies, taču tas nemaz nav smieklīgi, jo nevar dumpības aizmetņus vērtēt par zemu. Kā esot teicis proletariāta vadonis, no mazas dzirksteles iedegsies liela liesma. Cerams, ka neiedegsies, jo dumpis vienmēr ir postošs. Taču, ja valdošā vara turpinās demonstrēt savu alkatību, nesolidarizēšanos, sociāli bezatbildīgu politiku, dusmīgo var kļūt aizvien vairāk. Paliekot bez iztikas līdzekļiem, cilvēka domāšana deformējas. Stress, depresija, izmisums pat visrāmāko indivīdu var pārvērst par agresoru - prāts aptumšojas un cilvēks dara neadekvātas lietas. Ļoti bīstami ir aizliegt strādāt un neko nemaksāt. Ir vai nu jāaizliedz strādāt un par to jāmaksā, vai arī jāļauj strādāt. Kaut kāds trešais variants nav iespējams bez sociālpolitisku kolīziju sekām. Sekas būs jauns emigrācijas cunami, ja pietiekami ātri atkal atsāksies lidojumi un atvērsies robeža. Ja emigrācija ilgi nebūs iespējama, valdība jau laikus var sāk „investēt” jaunu ūdensmetēju, bruņumašīnu, specvienību vairogu un ķiveru iepirkumā.

Latvietis esot lēnprātīgs. Vācu baroniem arī tā šķita. Līdz 1905. gadam...