Digitālās Saeimas ciparu likums virtuāliem iedzīvotājiem

Politiķiem ir tendence normatīvos aktus grozīt atbilstīgi savām viendienīgām vajadzībiņām un kaprīzēm, taču tur, kur tiešām varēja un vajadzēja reaģēt uz jauno informāciju tehnoģiju laikmeta reālijām, viņi nav vīžojuši pakustināt pirkstiņu. Tāpēc ir diezgan liela juridiska ķeza, ko valdošās partijas gan izliekas neredzam.
28.05.2020. Māris Krautmanis
 
©F64

Saeimas kārtības ruļļa spēkā esošais teksts ir tapis 1994. gadā, kad tehnoloģijas vēl nebija tik attīstītas kā pašlaik, un loģiski, ka tur nav ne vārda par strādāšanu attālinātā režīmā.

Namā, kurā Latvijas neatkarība tika atjaunota ar e-saeimas palīdzību neatkarības ideāli tiek nodoti / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Lasot kārtības rulli, uzreiz atrodamas viena, divas, piecas un vairākas vietas, kas tā īsti nelīp kopā ar to, kas pašlaik notiek virtuāli attālinātajā e-Saeimā. Jau 3. pantā sacīts: „Saeimas locekļi svinīgo solījumu dod no tribīnes. Ja Saeimas loceklis ir persona, kurai apgrūtināta pārvietošanās, viņš var dot svinīgo solījumu no savas vietas sēžu zālē.” Tāpat arī 69. pantā noteikts, ka „runātāji runā no tribīnes”, „deputāts pēc rakstveida pieteikuma vai, paceļot roku, var runāt no savas vietas sēžu zālē”. Bet internetā nav ne tribīnes, ne sēžu zāles, ne arī paceltu roku kāds redz. Var, protams, interpretēt tā, ka tribīne ir virtuāla, un tieši tas arī tiek pašlaik darīts, lai Saeimas sēdes varētu notikt. Bet var interpretēt arī citādi - celt augšā smagus enciklopēdiju sējumus un meklēt, kas ir tribīne un kas nav, kā tā izskatās un tādā garā. Un konstatēt, ka e-Saeimas darbība nu nekādi neatbilst kārtības ruļļa normām. Taču e-Saeima piever acis uz to, ka stāv uz ne visai stingra normatīva pamata. Ja atradīsies kāds īsts, līdz nāvei principiāls „tarakāns”, un juristi tādi ir, tad viņam visnotaļ var pat izdoties pierādīt e-Saeimas neleģitimitāti. Te vajadzēja jūgt zirgu priekšā ratiem, veicot kārtības ruļļa grozījumus, lai pielāgotu to e-laikmetam, un pēc tam sākt pieņemt likumus internetā. Taču tas netiek darīts. Atkal izpaužas politiķu hroniskais tiesiskais nihilisms.

Tā vietā, lai sakārtotu konstitucionālus pamatus, ar milzu skubu tiek dzīts uz priekšu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojekts.

Šonedēļ e-Saeima to sāka izskatīt trešajā lasījumā. Šis likums neskars tikai, piemēram, grāmatvežus vai ornitologus, vai tikai mūrniekus. Ministrijas klerku Rīgas kabinetā pārzīmētā Latvijas karte attieksies uz milzīgu skaitu iedzīvotāju, piespiedīs mainīt viņu paradumus un kultūrvēsturiskās piederības sajūtas. Dažā vietā spēji mainīsies valdošā vietvara, jo tie pašvaldību politiķi, kas rullēja mazākā novadā, jaunajā, plašākajā novadā vairs ietekmi negūs. Par vietvariešiem varētu nebēdāt, taču arī iedzīvotājiem ir pamatotas bažas, ka viņu vajadzības tiks mazāk sadzirdētas un apmierinātas. Lielākā katlā vairāk strebjamā sasmalstīs tie, kam lielākas karotes. Daudzi, kas dzīvoja novada centrā, piepeši pamodīsies nevis valstspilsētā, bet kaut kādā nevalstspilsētā, nepilsētā.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentārais sekretārs Artūrs Toms Plešs (AP) un citi likumprojekta stūmēji slavēt slavē, cik izcila bijusi apspriešana Saeimas komisijā, taču tie, kurus likumprojekts tieši skar - pašvaldību pārstāvji, nepavisam nav sajūsmā un stāsta, ka nav tikuši pie vārda, ka viņiem atvēlētais izteikšanās laiks bijis tik īss, ka nav paguvuši pat ieskicēt problēmu. Saeima tik tiešām rada likumu attālināti - tādā nozīmē, ka attālināti no novadu iedzīvotājiem un viņu problēmām. Iedzīvotāji viņiem ir tikai cipari uz sazīmētas digitālas kartes.

Ir iespējams e-Saeimas platformā strādāt, tomēr tā ir kā protēze, kas tiek lietota normāla likumdošanas darba vietā. Ja deputātiem ir bail uzvilkt maskas un sasēsties plenārsēžu zālē, varbūt varēja nolikt darbus uz laiku malā un iet atpūsties? Tūliņ Saeimas sesija noslēgsies un būs brīvlaiks. Kāpēc ārkārtas ārprāta režīmā tik ļoti pārcensties? Varētu saprast, ja deputātiem degtu neatliekami likumi par koronavīrusa krīzes tēmu vai operatīvu ekonomikas glābšanu. Kas tik neatliekams ir administratīvi teritoriālajā reformā? Zeme neatvērtos, ja šo likumu pieņemtu rudenī, pēc gada vai pēc diviem gadiem. Viskorektāk būtu, ja to pieņemtu pēc vēlēšanām nākamā Saeima.

Viena lieta ir sasteigtais, samocītais, traucētais, neizdiskutētais likumprojekta pieņemšanas process, bet ir vēl tāds apstāklis, ka Satversmes tiesa ir spriedusi, ka VARAM ministra 2019. gada 25. aprīļa rīkojums „Par Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas „Ikšķiles novada balsojums” nolikuma darbības apturēšanu” neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam. Tātad Juris Pūce Ikšķiles novada iedzīvotājiem ir liedzis demokrātiskā valstī garantētās tiesības paust savu viedokli par sava novada patstāvību. Bija arī vēl citi novadi, kas grasījās veikt aptaujas, taču, redzot, ka Pūce noslāpējis Ikšķili, tie atslāba. Iespējams, tagad, kad Satversmes tiesa paudusi verdiktu par Ikšķili, arī citas pašvaldības gribētu aptaujāties.

Pūce gan stāsta, ka Satversmes tiesas spriedumam neesot sakara ar reformu, taču tā tas gluži nav - spriedumam ir vistiešākais sakars ar reformu. Turklāt Covid-19 biedējošajos un pulcēšanās brīvību ierobežojošajos apstākļos novadu iedzīvotājiem nav pilnvērtīgu iespēju ne sapulcēties un apspriest reformu, ne to atbalstīt, ne pret to protestēt. Ja nebūtu vīrusa pandēmijas, piketi pie Saeimas nama būtu daudz plašāki. Kamdēļ par varēm stumt cauri tik nopietnu likumu laikā, kad sabiedrības uzmanība novērsta uz maskām, distancēšanos, roku mazgāšanu un izmisīgu gudrošanu, kā izdzīvot? Saeimas valdošā koalīcija tieši vēlas koronavīrusa stāvokli izmantot, lai uz „urrā” pieņemtu likumu, kamēr sabiedrība nepagūst attapties, kas notiek. Bet tad jājautā, kam ir domāts šis likums - vai cilvēkiem vai kaut kam citam?

Pūce vēlas ierakstīties vēstures grāmatā kā varens reformators. Taču tad vajadzēja darīt tā, lai šīs grāmatas nākotnes lasītāji nezīmē ar pildspalvu viņa ģīmetnei klāt ūsas, ragus un ēzeļa ausis. Savu taisnību vajadzēja pierādīt ar pārliecināšanu, nevis aizbāžot oponentiem mutes.

Sasteigta, nedemokrātiska likuma pieņemšanas gaita nevar būt kvalitatīva. Tāpēc bez kvalitātes būs arī pati reforma.