Levits levitē virs vēsturiskajām sēļu un zemgaļu teritorijām

Diženās Rīgas pils Svētku zālē, mirdzot kristāla lustrām un spīdot vaskotam parketam, piektdien Valsts prezidents Egils Levits bija vienkopus aicinājis vēsturniekus, pētniekus, valodniekus, latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu nevalstisko organizāciju pārstāvjus, šīs jomas ekspertus un viedokļu līderus, lai spriestu par Valsts prezidenta iniciēto topošo latviešu zemju likumprojekta nepieciešamību un mērķiem, kā arī latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu ilgtspējas un attīstības plānu. Klātesošie tika iepazīstināti arī ar ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja un viņa domubiedru Gunta Zemīša un Ilmāra Meža izveidoto latviešu vēsturisko zemju karti.
Valsts prezidenta darba seminārs par Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu ©Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Te vajadzētu skanēt skaļiem, ilgiem aplausiem, kas pāriet nevaldāmās ovācijās, taču ir dažas nianses šajā tēmā, kas nedaudz mulsina.

Valsts prezidenta jaunais likums par latviešu vēsturiskajām zemēm vienlaikus stiprināšot gan demokrātiju, gan identitāti. Taču nupat pagājušajā mēnesī Valsts prezidents palaida garām brīnišķīgu iespēju stiprināt demokrātiju. Viņš varēja nodot otrreizējai caurlūkošanai Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Taču prezidents likumu mazliet pakritizēja un izsludināja.

Saeima ir pieņēmusi likumu, kurā atslēgas vārds ir „administratīvi”, tikmēr Valsts prezidenta topošajā likumā atslēgas vārds ir „vēsturisko”. Pirmais likums ar reālu administratīvu spēku pārzīmē Latvijas karti, un tam būs konkrētas, taustāmas, uz ādas jūtamas sekas. Otrais likums runās par vēsturi, ar likumu apstiprinās faktu, ka kādreiz senatnē Latvijas teritorijā dzīvojuši sēļi, latgaļi, zemgaļi, kurši. Var kaut vai simtreiz likumā visu ko rakstīt, bet Daugavpils Judovkas iedzīvotāji neiegūs sēlisko identitāti, lai gan dzīvo Daugavas kreisajā krastā, kas saskaņā ar vēsturisko zemju karti iznāk Sēlijā.

Levits vēl nebija prezidents, kad sarakstīja Satversmes preambulu, kurā ir daudz cēlu vārdu par Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā, latvisko dzīvesziņu, latviešu valodu, vispārcilvēciskajām un kristīgajām vērtībām, brīvību, vienlīdzību, solidaritāti, taisnīgumu, godīgumu, darba tikumu un ģimeni. Ir ģeniāli ierakstīt vienā teikumā pagānismu un kristietību, taču juridiskas vai ekonomiskas jēgas šajā preambulā nav - tas būtībā ir iedvesmojošs, poētisks teksts. Tikpat labi Satversmei varētu pievienot kādu literatūras klasiskas daiļdarbu, piemēram, „Kaķīša dzirnaviņas”, kas precīzi atspoguļo latviešu identitāti un tikumiņu - aizņemties un parādu dēļ zaudēt īpašumu, nepretoties ļaunumam un raudāt, raudāt, raudāt cerībā, ka Baltais Tētiņš nāks palīgā. Satversmes preambula neko ne stiprina, ne nestiprina. Saeimas valdošās koalīcijas politiķi vienā mierā spļauj virsū visiem tikumiem un pat pašu pieņemtiem likumiem, kāpj pāri ne tikai preambulai, bet arī pamatlikuma pantiem, un nekas nenotiek - zeme neatveras.

Ļoti jācer, ka tas tā nebūs, taču izskatās, ka arī Levita jaunais likums, kuru viņš periodiski sola vistuvākajā laikā iesniegt, būs literārs, vēsturisks apcerējums, poētisku fantāziju nosaukšana par likumu bez reālas, praktiskas jēgas. Nav saprotams, kā tas ietekmēs jau pieņemto un izsludināto administratīvi teritoriālās reformas likumu. Ja starp likumiem radīsies kādas pretrunas, tad kurš no tiem tiks pildīts? Vai Levita likums kaut ko varēs koriģēt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces likumā? Vai ar šo likumu Ikšķilei vai Kandavai atdos atpakaļ patstāvīgas pašvaldības tiesības? Diezin vai.

Levits runā par vietējo kultūrtelpu un kopienu saglabāšanas jautājumiem, kurus tad laikam iecerējis aprakstīt savā topošajā likumprojektā, taču tos vajadzēja skaidri noteikt Pūces likumā. Ja to tur nebija, tad likumu nevajadzēja izsludināt.

Ja Pūce un valdošā koalīcija taisīs „otrā līmeņa” pašvaldības, lai varētu Eiropā stāstīt, ka ar vietējām kopienām pie mums viss demokrātiski, to var darīt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, papildinot to ar grozījumiem, vai varbūt pietiek ar attiecīgiem Ministru kabineta noteikumiem.

Taču, kā var noprast, ļaužu dusmu tvaika nolaišanai un manipulācijām ar elektorāta apziņu, tiks lietota mudžināšanas metode - pieņems visādus reāli nedarbojošos likumus par vēsturiskām teritorijām, senču kauliem un brīvības alkām.

Ne bez gudras ziņas skaistajā pasākumā pilī klāt bija arī iznesīgais Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, kurš slavēja Levita iniciatīvas kā „spēcīgu signālu” iešanai dziļumā latviskās identitātes izpētē. Ašeradens ir izcils manipulators ar ilggadēju pieredzi, tāpat arī Levita padomnieku galmā ir ilgtspējīgā aģitācijas un propagandas profesionāle Sarmīte Ēlerte.

„Spinojot” plašsaziņā vēsturisko teritoriju likumu, aptīrītajām pašvaldībām un to iedzīvotājiem, tiks iestāstīts, ka Rīgas politiskā elite nakti un dienu neguļ, bet to vien domā, kā celt spārnos nošļukušos knābjus visos valsts tumšajos, beztiesiskajos kaktos.

Pastāv tādas kā divi pasaules. Viena pasaule ir Rīgas pilī ar dzidri zilo jumtu un zelta sienām. Tikmēr no būdiņām beztiesiskajās pašvaldībās skan vaidi un sašutums. Rundāles novada dome ārkārtas sēdē 23. jūlijā vienbalsīgi lēma sagatavot un iesniegt Satversmes tiesā (ST) pieteikumu par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma 13. punktu, ciktāl tas paredz Rundāles pagasta, Svitenes pagasta un Viesturu pagasta iekļaušanu Bauskas novadā. Rundāles iedzīvotāji nebija gaidījuši, ka viņu patstāvība tiks tā vienkārši iznīcināta ar flomāstera švīku kartē un neuzklausot viņu viedokli. Deputāte Vēsma Veģere ("Cilvēkiem un zemei") Valsts prezidenta runas laikā, izsludinot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, esot bijusi pilnīgi pārliecināta, ka sekos tā noraidīšana. Viņa nesaprot, kā tā var būt - Levits nosauca virkni trūkumu likumā, faktiski novērtējot to kā brāķi, tomēr šo brāķi izsludināja.

Ne jau tikai Rundāles novada pašvaldība, bet vēl daudzas uzskata, ka likums esošajā redakcijā ir sasteigts, nav ņemti vērā Eiropas vietējo pašvaldību hartas nosacījumi, kā arī novada pašvaldības iedzīvotāju viedokļi un tiesiskās intereses. Tāpat vēl joprojām nav paskaidrots, kādi konkrēti ieguvumi būtu pašvaldības iedzīvotājiem pēc administratīvi teritoriālās reformas realizēšanas.

Vairākas pašvaldības uzskata, ka tiesību norma prettiesiski ierobežo pašvaldības tiesības un reformas realizēšanas process neatbilst Latvijas Republikas Satversmei.

ST vērsušies vairāki novadi, kuri līdzīgā veidā apstrīd administratīvi teritoriālo reformu - Kandavas, Salas, Limbažu un Salacgrīvas novads. Tiesā vērsusies arī Inčukalna, Alojas, Rugāju, Varakļānu un Ikšķiles pašvaldība.

Valsts prezidentam nav politiskās atbildības, taču tas nenozīmē, ka viņš neko nevarēja darīt. Viņš varēja vismaz mēģināt piebremzēt valdošo augstprātīgo ceļa rulli un atsviest atpakaļ pārstrādāšanai pašvaldības pazemojošo un Saeimas kārtības rullim neatbilstošā veidā attālināti nobalsoto likumu. Taču viņš to nedarīja. Valsts prezidents izvairās pat no vismazākā konflikta ar Jēkaba ielas valdošajiem likumdevējiem. Levits solīja kļūt par prezidentu visai tautai, taču necenšas par tādu kļūt un joprojām ir prezidents tikai koalīcijai. Reālu darbību vietā Levits levitē, konvertējot poētiskus sacerējumus par normatīvajiem aktiem, un grēcīgajai zemei nemaz nepieskaras.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā