Sarkanie politikas jātnieki

Jāņa Atklāsmes grāmatā minēti četri dažādu krāsu jātnieki, kas parādās īsi pirms pasaules gala. Uz baltā zirga “sēž kāds, kam šaujamloks rokā; viņam tiek dots vainags, un viņš izjāj kā uzvarētājs – lai uzvarētu”. Šis jātnieks simbolizē viltvārdi – Kristus atdarinātāju, kas uzmetas cilvēkiem par valdnieku un iznīcina visus, kas mēģina ko bilst pretī.
12.08.2020. Māris Krautmanis
 
©F64

Otrais ir ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens.

Tas, kurš sēž uz melnā zirga, tur rokā svaru kausus. “Es dzirdēju it kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: mērs kviešu par denāriju vai trīs mēri miežu par denāriju, eļļu un vīnu nesamaitā!,” sacīts rakstos. Šā jātnieka parādīšanās simbolizē badu.

Ceturtais ir bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle seko viņam, un šis jātnieks norāda uz visādu postu un slimībām, kas nāks pasaules gala priekšvakarā.

Latvijas iekšpolitikai pasaules gals nedraud, taču katras vēlēšanas politiķi paši iztēlojas kā mini apokalipsi, ja vēlētāji par viņiem nenobalsos. Un attiecīgi tādu domu viņi cenšas iedvest arī elektorātam: “Balsojiet tikai par mums un nevis par tiem citiem. Ja tie citi nāks, tad gals būs klāt!”

Šīs vēlēšanas ir iegadījušās bālganzaļā zirga zīmē, kad pa pasauli plosās Covid-19 pandēmija, kurā Latvija no slimības cieš maz, toties ekonomikai ir cirsti sāpīgi ievainojumi. Valdošā koalīcija priecīgi sēž zirgā un pēc saviem ieskatiem manipulē ar visādiem ierobežojumiem - kad un cikos aizliegt vai atļaut strādāt kādiem iestādījumiem, cik lielam cilvēku skaitam ļaut pulcēties, vajag vai nevajag maskas utt. Uz pandēmijas rēķina var bezbēdīgi šķaidīties ar naudu, realizējot fiksās idejas par koncertzāles, basketbola halles, cietuma un citu objektu būvēšanu, kur varēs kādus procentus X no izdevumu tāmēm ietāmēt sev kabatās.

Tikmēr melnais jātnieks lielajā “Jaunās Vienotības” kontrolētajā Finanšu ministrijas ēkā sver graudus, eļļu un vīnu. Nabagiem, kas koronavīrusa panikas dēļ palikuši bez darba, neatvēl ne denārija un liek ļaudīm savilkt jostas. Taupība un vēlreiz taupība, fiskālā disciplīna īsā, vidējā un bezcerīgi bezgalīgā termiņā!

Tie paši jātnieki, kas uz baltiem zirgiem sajāja 13. Saeimā, tagad cer iekarot ārkārtas ārprāta sapluinīto Rīgas domi. Visbaltākais zirgs ir Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP), kura ir visagresīvākā, viskrasākajā kontrastā starp darbiem un saukļiem. Lai kam šie politiķi skartos klāt, tur uzreiz ir kaut kas sabotējošs, kaitniecisks, Latvijas valsts konkurētspēju nīdējošs - apturēts dzelzceļa elektrifikācijas projekts, ar sankcijām apliktas ostas, uz policejisku valsti virzīti grozījumi Kriminālprocesa likumā. JKP sola debesu mannu - mājokli bez nodokļa, nepasakot, kas par to maksās, aizvērtas spēļu elles, nepasakot, cik izmaksās līgumu laušana, paceltas algas, neatgādinot, ka paši balsojuši pret minimālās algas celšanu un pret algu paaugstināšanu mediķiem.

Un vēl ir ugunīgi sarkanais zirgs, uz kura arī sēž JKP, turklāst kopā ar Nacionālo apvienību (“Visu Latvijai!”- “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Šīs partijas ir sašvīkājušas pa politisko laukumu sarkanās līnijas - JKP līniju novilkusi pret sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa” un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), NA - pret “Saskaņu”. Tas ir ļoti nelabs gājiens, kas sastindzina procesus un var iedzīt valsti vai pašvaldību strupceļā un politiskā krīzē ‒ ja kādu vēlēšanu rezultātā izveidojas pata situācija un nav iespējams izveidot darba spējīgu varu. Sēžot uz šāda zirga, var atņemt zemei mieru un ar lielu zobenu šķelt un postīt.

Politika ir kompromisu māksla, un mēdz būt situācijas, kurās valsts vai pašvaldības iedzīvotāju labā ir jāsadarbojas kaut vai ar plikpauraino velnu. Saprotams, ka nav runa par ienaidniekiem, ar kuriem sadarbība nav iespējama, taču sarkano līniju švīkāšana ir akurāt ienaida kultivēšana tur, kur bez tās mierīgi varētu iztikt.

Varētu vēl pieņemt, ka parlamenta un likumdošanas līmenī var pastāvēt aizdomas un neuzticība “Saskaņai”, kas “nepareiza” partija, par kuru balsojuši “nepareizie” vēlētāji. Taču arī šie vēlētāji ir Latvijas pilsoņi un viņi ir cerējuši, ka viņu intereses aizstāvēs viņu ievēlētie tautas priekšstāvji. Bet gadu gadiem viņiem ir ierādīta vieta pie ratiem. Līdz šim viņi zināja, ka vismaz Rīgā un vēl daļā pašvaldību, ir viņu priekšstāvji. Taču, ja notiks tā, kā rāda reitingi, arī galvaspilsētā viņi paliks atstumti. Varētu gavilēt, cik jauki, ka beidzot būs vinnējušas latviskās partijas, taču tālākā perspektīvā tas nozīmē vēl platākas plaisas sabiedrībā. “Saskaņas” elektorāts, iespējams, vēl vairāk ierausies savā informatīvajā burbulī, varbūt vairāk radikalizēsies, kļūs īgnāks un dusmīgāks, vairāk ļaužu jutīsies nevis kā Latvijas pilsoņi, bet kā diversanti no kaimiņvalsts. Bet vajadzēja tieši otrādi - vajadzēja veicināt, lai viņi jūtas kā Latvijas krievi un Latvijas patrioti. Lai nekāds Putins nevar sapūderēt viņiem smadzenes. Nevajag censties viņus asimilēt un pārlatviskot, vajag viņus integrēt tādā nozīmē, lai viņi tiek demokrātiski iekļauti kopējā valsts attīstības darbā.

Taču nevar jau cerēt daudz no politiķiem, kas nedomā tālāk par savu degunu un kam jājamzirdziņš ir sarkanais, ugunīgais zirgs, ar kuru biedēt un mānīt vēlētāju. Nekas cits viņus neinteresē, tikai tas, kā tikt pie varas un neizlaist varas grožus no rokām.

Amizanti, bet tā pati NA, kas pozicionējas kā galvenā nacionālā mugurkaulāja grabinātāja pret “Saskaņu” un ir tradicionāla šā politiskā spēka dēmonizētāja, vienā mierā sēž pie viena varas galda ar “Saskaņu” tepat 34 kilometru attālumā no Rīgas - Ogrē. Vai tas nav ārprāts? Ar pašu spalvaino Maskavas roku! Ar briesmoņiem, kas to vien dara, kā svin 9. maiju! Kur tad tur ir tā principialitāte, “sarkanās līnijas” un nacionālās vērtības?

Aina Ogres novadā ir tāda, ka nacionālajam mēram Egilam Helmanim nav pa ceļam ar viņa visnotaļ latvisko priekšgājēju Edvīnu Bartkeviču (“Ogres novadam”), ar kuru viņam ir daudz lielākas pretrunas nekā ar vietējiem “saskaņiešiem”. Šeit vajag lielas gudrības, kā teikts Jāņa atklāsmes grāmatā… “Saskaņa” it kā oficiāli neskaitās koalīcijā, taču tās politiķis Juris Laizāns ieņem atbildīgo Tautsaimniecības komitejas priekšnieka amatu un domes sēdēs balso kā disciplinētam koalīcijas loceklim pieklājas.

“Saskaņas” zīmēšana par naidīgu spēku ir liels pārspīlējums. Te nav runas par Latvijas Krievu savienību, kura tad jau tiešām konkrēti ir orientēta uz kaimiņvalsti aiz Zilupes un sapņiem par “labajiem laikiem” vienotajā un nedalāmajā. “Saskaņa” ir cilvēki, kuru lielākā (bet ne visa) daļa runā un domā krieviski, varbūt arī aiziet un ierauj graķīti maijā pie Okupācijas pirksta, taču būtībā ir gana lojāli šai valstij un nemaz nesapņo, lai šeit atnāk tā dzīve un sistēma, kas valda viņu etniskās izcelsmes zemē. Starp viņiem ir gana daudz ekonomiski, juridiski, kulturāli un citādi izglītotu cilvēku, taču viņi tiek iezīmēti ar sarkanu grīdas krāsu, un viņiem ir pateikts, ka viņi nevar celties augstāk par grīdas līsti. Šeit vajadzētu lielu gudrību, bet diemžēl politiskajā vidē tās nav.