Kalnmeiera demonizācija politiskajās spēlītēs

Pierādījumu trūkuma dēļ prokuratūra pagaidām necels apsūdzību pret bijušo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru par informācijas noplūdināšanu Jelgavas prokurores kukuļošanas lietā. Tikmēr vēl divām kriminālprocesā figurējošām personām – Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta Metodikas nodaļas virsprokurorei Elitai Jurkjānei un viņas dzīvesbiedram, advokātam Jurim Jurkjānam – izvirzītas apsūdzības. Elitu Jurkjāni apsūdz par neizpaužamu ziņu izpaušanu divos gadījumos, bet viņas dzīvesbiedru – par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, piektdien medijus informēja Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Māris Leja.
19.08.2020. Māris Krautmanis
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

“Pagaidām” - tas ir diezgan mulsinošs vēstījums, ko var saprast tā, ka pagaidām nav sanācis pierādīt bijušā ģenerālprokurora vainu šaušalīgā noziegumā, un tikai tāpēc, ka trūkst pierādījumu, viņš netiek apsūdzēts. Bet dūmu nav bez uguns, un gan jau kaut ko sliktu viņš ir darījis. Te pūlim jāceļas kājās un sašutumā jākliedz: “Nelietis! Galvu nost! Pakārt!”

Kas patiesībā ir noticis, un par ko ir cepiens? Spriežot pēc visas tās informācijas, kas nonākusi publiskajā telpā, ir bijis tā, ka Kalnmeiers pēdējās savu darba pilnvaru dienās ir rūpējies, lai pēc viņa aiziešanas lietas turpinās, un nodevis saviem padotajiem kādu informāciju, kas bijusi ģenerālprokurora rīcībā. Iespējams. Kāda tur vispār iespējama neizpaužamu ziņu izpaušana, ja priekšnieks apspriežas ar saviem padotajiem, dienesta pienākumus veicot? Tad jau policijas virsnieks jāņem ciet, ja viņš policistam pasaka ‒ lūk, tas narkodīleris tūlīt nesīs paciņu ar kokaīnu uz šo adresi Jēkaba ielā. Vai Brīvības bulvārī.

Lai gan apsūdzības ēna pār Kalnmeieru ir acīmredzami absurda, kopš 4. augusta visi plašsaziņas līdzekļi to vien ziņoja: “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) par neizpaužamu ziņu izpaušanu rosinājis Ģenerālprokuratūrai sākt kriminālvajāšanu pret bijušo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru.” Tātad skan roku dzelžu žvadzoņa un paredzēta cieta gultiņa kamerā pagaidām vēl neuzbūvētajā jaunajā Liepājas cietumā. Plašsaziņas līdzekļi to arī nevarēja neziņot, jo KNAB un Ģenerālprokuratūras paziņojumi ir reāli.

Šis ir gadījums, kad kādi politiski kartona spēki neba bez konkrēta nolūka ir inspirējuši Kalnmeiera demonizācijas kampaņu. Tā nav sazvērestības teorija, bet acīmredzama prakse. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) jau pagājušā gada maijā visādi izpaudās, ka izsaka neuzticību Kalnmeieram. Zibeņus un dusmu pērkoņus viņam ir veltījuši arī citi Bordāna politbiznesa partneri.

Par ko? A ne par ko. Lai arī Kalnmeiera laikā prokuratūra nereti ir veikusi dīvainas darbības un atsevišķos gadījumos uzturējusi arī politiskas un safabricētas apsūdzības, Kalmeiers bija kūtrs uz steigšanos virzīt visu KNAB vāji veiktās izmeklēšanas produkciju uz tiesu. Gara acīm var iztēloties, ka pie viņa atnāk darbinieks no KNAB ar papīru kaudzi. Kalnmeiers ar to iepazīstas un saka: “Mīļais cilvēk, nu nevaru es nekādi virzīt šo lietu tālāk, jo te ir pilnīgi skaidrs, ka tiesā šo lietu mēs zaudēsim. Diemžēl te nav nekādu pierādījumu.” Tad cilvēks no KNAB raudādams iet atpakaļ uz kantori un sūdzas visiem, kāds Kalnmeiers ir maita - piesedz koruptantus.

Kalnmeiera demonizācija un apsūdzības publiska purināšana virs viņa galvas ir diezgan skaidrs mājiens ar mietu. Vienas partijas politikāņi ar to grib parādīt, ka viņiem joprojām ir liela ietekme KNAB.

Ka cīņa nav galā. Tas ir brīdinājums jaunajam ģenerālprokuroram Jurim Stukānam un Valsts drošības dienesta priekšniekam Normundam Mežvietam, policijai un visiem delikātajiem dienestiem, ka tad, ja viņi darīs gauži Juraša draugam, bijušajam Satversmes aizsardzības biroja darbiniekam Aigaram Sparānam, kurš maijā tika aizturēts kukuļošanas lietas sakarā, labi nebūs. Būs pretsitieni. Un, ja vēl tiesībsargājošās iestādes pārāk interesēsies par Juraša un Sparāna kopīgajiem biznesiem, tad būs vēl sliktāk. Slikti būs tiem, kas pārāk interesēsies.

KNAB, kad tur vēl strādāja Jurašs, pret saviem upuriem lietoja visdažādākās metodes, tostarp “pierādījumu makšķerēšanu”, kas nav tiesiskā valstī pieņemama. Iecienīts KNAB “mentu karu” paņēmiens bija pret savu pretinieku citā dienestā lietot “atvaru” - ja neko prātīgu pret konkrēto personu nevar atrast, tad tika terorizēti visi iespējamie cilvēki, kas atrodas ap viņu - sieva, bērni, radinieki, draugi, paziņas, kolēģi, darījumu partneri, reiz pat mājkalpotāja un pat kādas ar lietām attāli saistītas firmas preses sekretārs. Pret šiem cilvēkiem tika fabricētas šaušalīgas apsūdzības, kas lielākajā daļā gadījumu beidzās ar neko, jo nekādu noziegumu nebija. Taču nepatikšanas, laika, nervu un naudas tēriņi viņiem bija pamatīgi.

Kaut ko līdzīgu politiskajās puiku spēlēs varam redzēt arī pašlaik. Saprotams, ka Kalnmeieram neko nevar piešūt, toties skarba dzīve tuvākajā laikā gaida Jelgavas prokurori un viņas vīru. Jādomā, ka te tiek izmantots acīmredzamais fakts, ka viņi ir dzīvesbiedri, un varbūt pat bez kādiem pierādījumiem interpolēts, ka viņa viņam nodevusi ziņas, ko viņai nodevis Kalnmeiers. Nu var tā gadījies būt. Var arī nebūt. Kā tur bija, kā nebija, rādīs laiks un tiesas prāva, kas laikam jau tad te notiks.

Vai apsūdzības nonāks līdz kādam notiesājošam rezultātam, vai viņi pie kaut kā ir vainīgi - tam nav nozīmes. Svarīgs ir sekss, bet bērna var arī nebūt. Starplaikā radīsies citas apsūdzības jau pret citiem cilvēkiem, sāksies citi skandāli, un, ja šis skandāls izčākstēs, tad tas aizmirsīsies.

Ja Latvija būtu tiesiska valsts… Ja Latvija būtu tiesiska valsts, te rastos jau citi jautājumi. Vai pasākumā pret bijušo ģenerālprokuroru gadījumā nav tā, ka kādi izmeklētāji ir pārkāpuši savas dienesta pilnvaras, fabricējot politiskas krimināllietas? Vietā būtu jautājums: “Kuri politiķi un kādiem mērķiem ir šīs lietas pasūtījuši?” To vajadzētu izmeklēt, un, ja atklātos kādi fakti, ar tiem būtu jāiepazīstina arī sabiedrība. Taču mūsu valstī diezin vai kādam gribas ar šādām nepatīkamām lietām nodarboties. Var taču dabūt pretī. No varenajiem, pašlaik varu pārpārēm baudošajiem deputātiem un ministriem ir bail. Varenie ir pieraduši, ka neviens viņiem neko nevar padarīt, ka jebkas, ko viņi dara nelikumīgi, paliek bez sekām, ka tik un tā virsroku vienmēr ņem bezrobežu patvaļa jeb “bezkompromisu tiesiskums”.