Kariņš beidzot pamanījis, ka bankas piežmiegtas un investori iet Latvijai ar līkumu

Pēc tam, kad 2018. gada augustā “Moneyval” eksperti nāca klajā ar kritisku vērtējumu Latvijas institūciju spējām novērst naudas atmazgāšanu un ierobežot masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansētājus, Latvijas varas iestādes uzsāka skarbu cīņu pret masu iznīcināšanas ieročiem, netīro naudu un tamlīdzīgām nešķīstībām. Izdevās laimīgi paglābties no ierakstīšanas “pelēkajā sarakstā”, kas raisīja nevaldāmu prieku.
11.09.2020. Māris Krautmanis
 
©F64

Liels ieguldījums šajā cēlajā darbā ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) ar tās priekšsēdētāju Santu Purgaili un visām citām institūcijām, kuras vaiga sviedros ir strādājušas, lai jau laikus atšifrētu iespējamos masu iznīcināšanas līdzekļu finansētājus un neielaistu viņus mūsu zemes banku sektorā. Viena daļa banku sektora, kas bija pieķerta masu iznīcināšanas līdzekļu finansēšanā, tagad ir izputējusi. Tās komercbankas, kas pārdzīvoja masu iznīcināšanu, tagad uz to niknāko skatās, lai to kontos neienāk neviens netīrs cents. Tādā veidā tagad ir panākts, ka ne tikai kādi Centrālāzijas vai Aizzilupes naudasmaisi nevar atvērt kontu vai izskaitīt cauri Latvijas komercbankām naudu, bet arī necili vietējie uzņēmēji un pat privātpersonas, kurām nav simtiem miljonu, piepeši uzzina, ka viņi ir sliktie. Viņiem neatver kontu, aizver kontu un pat neko nepaskaidro. Cilvēkam pašam jāzina, ko ēdis - jāmēģina atcerēties, vai nav bijis kāds kopīgs bizness ar Kimu Čenunu, Osamu bin Ladenu vai Vladimiru Putinu.

Latvju zeme tagad ir sterili tīra no nelabas naudas, un tas ir burvīgi. Beidzot valsts vara ir sadzirdējusi Einara Repšes vēl deviņdesmitajos paustos vārdus, ka netīrai naudai nāk līdzi netīri cilvēki. Tagad visi netīrie ir padzīti.

Bēda tikai, ka tagad uz Latviju aizvien retāk atnāk investori - nenāk ne tikai masu iznīcināšanas ieroču finansētāji, bet vispār nekādi. Jo nevar taisīt Latvijā kaut kādu biznesu, ja nevar šeit bankā atvērt kontu. Varbūt var atvērt, bet cilvēkam negribas ķēpāties un skaidroties, riskēt tērēt laiku, pastāvot varbūtībai, ka kontu piepeši bez kāda iemesla var arī neatvērt.

Ja cilvēka vārds ir Jānis, tad vēl kaut kā var cerēt uz konta atvēršanu, bet vienam manam draugam viena komercbanka atteica atvērt kontu un neko nepaskaidroja, kāpēc. Ka tikai tas nebija tāpēc, ka viņa vārds ir aizdomīgs, jo pilsētu, kurā viņš dzimis, sauc par Džalandaru?

Tie tā kā būtu zaudējumi valstij. Taču ieguvumi ir daudz lielāki, lai neteiktu, ka grandiozi. Latvju tauta tagad var staigāt ar lepni paceltu galvu, ka tās banku sistēma ir pati sterilākā pasaulē. Tiesa gan, naudas valstī kļūst aizvien mazāk, bet tas nekas - Rietumi mums palīdzēs. Latvieši nebūs baņķieri, bet nodarbosies ar citiem uzņēmējdarbības veidiem - lasīs sēnes un dzintaru, protams, godīgi samaksājot PVN un visus pārējos nodokļus. Sēnes lasīs tikai vietās, kur drīkst, neejot Ādažu poligona teritorijā un apejot ar līkumu tās vietas mežā, kur glabājas zviedru plastmasa un riepas.

Var sanākt, ka samazināsies Latvijas iedzīvotāju skaits un diaspora būs lielāka par latvju skaitu Latvijā, taču tas nekas - pēc administratīvi teritoriālās reformas būs lielas pašvaldības ar maz iedzīvotājiem, un tas palīdzēs ietaupīt. Maz iedzīvotāju - tas ir lieliski. Ja iedzīvotāju būs maz, tad arī kovids neizplatīsies.

Taču pavisam negaidīti sapni par nākamības idilli ir pārtraucis premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), kurš televīzijas raidījumā “Rīta panorāma” sacīja dīvainus vārdus ‒ Latvijas finanšu sektorā esot jāizbeidz tikai meklēt "melno naudu" un vairāk jādomā par banku sektora attīstību.

Vai te būtu jāsauc “Aleluja!”, ka nupat arī pats valsts vadītājs ir beidzot sapratis, ka ir par traku? Tā sanāk. Nepagāja ne pāris gadi, kad jau piešķīlās! “Jāvienojas ar [banku] uzraugu un bankām, lai sāktu vadīt risku," teica Ministru prezidents, uzsverot, ka vēlas panākt to, lai bankas neizvairās un nebaidās no potenciālajiem klientiem. Jebkuram Latvijā būtu jābūt iespējai atvērt pamatkontu bankā, uzskata premjers.

Ir tikai viena maza problēma. FKTK jau ir ieskrējusies, bankas ir pārbijušās un pakļāvušās. FKTK ir lepna, neatkarīga iestāde, kas pēc pāris gadiem būs Latvijas Bankas sastāvā, bet Latvijas Banka arī ir lepna un neatkarīga iestāde. Lepnas un neatkarīgas iestādes var paskatīties uz Kariņu televizora ekrānā, bet no rīta, aizejot uz darbu, turpināt iesāktos darbus masu iznīcināšanas ieroču samazināšanas druvā.

Vēl lielāka loma Latvijas pasargāšanā no naudas ir Finanšu izlūkošanas dienestam (FID) ar Ilzi Znotiņu priekšgalā. Šis dienests atrod un likvidē visus masu iznīcināšanas ieroču finansētājus jau labu laika sprīdi iepriekš, pirms viņi paši ir iedomājušies kaut ko finansēt. Ar FKTK baņķieri vēl kaut kā var mēģināt runāties un stāstīt, ka šī nauda nav tā nauda, bet, ja sajūt savā tuvumā FID auksto elpu, viņiem sāk trīcēt rokas un pār muguru skrien šermuļi. Ar šo kantori strīdēties nevar.

Kariņa valdība ar Purgailes FKTK un Znotiņas FID līdz šim absolūtā vienprātībā griezās valsī un leca galopā. Kas tad nu tāds būtu noticis? Vai Kariņa paustais nozīmē, ka Znotiņa tagad krīt nežēlastībā un premjers paģērēs viņai kursa maiņu?

Latvijas valdība tradicionāli ir bijusi paklausīga visiem ārvalstu padomdevējiem un kā priekšzīmīga ģimnāziste ir pildījusi visus mājasdarbus. Bet varētu būt bijis tā, ka kādās saviesīgās sarunās ar finanšu virsuzraugiem Kariņš būs angliski pažēlojies, ka rāmji, kuros iesprostota Latvijas komercbanku sistēma, ir pārāk žņaudzīgi. Iespējams, viedie ārzemju uzraugi tad ir pabrīnījušies: “Vai tad mēs prasījām šitik skarbus pasākumus?”

Vēl varbūt ir tā, ka pašai politiskajai elitei skarbā banku uzraudzība sit pa kabatu. Ne viņi paši, ne arī viņu radinieki nevar mierīgi darboties ar naudu, jo bankas ir īpaši tramīgas pret politiski nozīmīgām personām.

Un visādas štelles un shēmas arī ir apgrūtinātas.

Bet nu cerēsim to labāko - vismaz, ka kontus cilvēki varēs atvērt. Citādi, kā lai samaksā nodokli valstij par pārdoto sēņu kilogramu?