Satversmes tiesas politizācija nav pieļaujama

Līdzšinējā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele drīz noliks savas amata pilnvaras, jo ir izraudzīta Eiropas Savienības tiesas tiesneses amatam.
16.09.2020. Māris Krautmanis
 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64

Diemžēl šī priecīgā ziņa Latvijas politiskajā vidē rada mazāk juridiskas, bet vairāk morāli ētiskas problēmas. Iespējams, uz vakanto Satversmes tiesas priekšsēdētāja amatu pretendēs juristi, kas vienlaikus ir arī partiju biedri, aktīvi darbojas politikā, ir tautas priekšstāvji Saeimā.

Cilvēka politiskajai pārliecībai un faktam, ka viņš ir kādas partijas biedrs, principā nevajadzētu un tas nedrīkst būt traucēklis ieņemt amatus. Latvijā jau tāpat pārāk maz cilvēku ir iestājušies partijās. Pie mums to ir tikai apmēram viens procents no iedzīvotāju skaita, kas ir vismazāk Eiropas Savienībā un daudz mazāk arī nekā Igaunijā un Lietuvā. Tas nav labi, ja cilvēki nepiedalās lemšanā par savas valsts lietām. Tad palielinās varbūtība, ka politikā uz augšu var izvirzīties nejaušas personas, kurām nav pietiekamas kompetences.

Mūsu valstī uzticība politiskajām partijām ir zema, sabiedrībā ir pārāk daudz apātijas un neuzticības politiskajam procesam. Cilvēks redz, kādos neglītos skandālos dažkārt ir iesaistīti politiķi un partijas. Tas viņu attur no iestāšanās partijā, jo viņš saredz risku, ka arī pats var savas politiskās darbības dēļ ciest. Stindzinošo efektu, kas attur no iešanas politikā, vēl pastiprina nepieciešamība atzīties - deklarēt Valsts ieņēmumu dienestam savu politisko nozīmību, kas attiecas arī uz politiķu radiniekiem. Tas var apgrūtināt kādu finanšu darījumu veikšanu.

Rodas gan iespaids, ka vadošos politiķus šāda situācija pat apmierina, jo viņiem mazāk konkurences.

Nebūtu pareizi, ja Satversmes tiesas vai vispār tiesnešu amati būtu nepieejami bijušajiem politiķiem. Tas nenotiek, un ir starp tiesnešiem arī cilvēki, kas iepriekš bijuši politikā un kuriem nevar pārmest negodprātību viņu jaunajā ampluā. Tāpat arī starp pašreizējiem Saeimas deputātiem ir cilvēki, kuriem ir pietiekama izglītība un spējas būt par Satversmes tiesas tiesnesi vai pat par vadītāju.

Taču ir tā, ka pašreizējie Saeimas deputāti ir balsojuši vai pat piedalījušies tādu likumprojektu izstrādē, kas vēlāk kļūst par strīdu objektiem. Jo nav noskaidrota to atbilstība valsts pamatlikumam - Satversmei. Šos strīdus var izšķirt Satversmes tiesa. Slavenākais starp šādiem normatīvajiem aktiem ir administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, kas iezvana vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (“Attīstībai/Par!”) iecerēto administratīvi teritoriālo reformu. Ļoti daudzas pašvaldības nav mierā ne ar pašu reformu, ne ar likuma pieņemšanas procesu, kas notika attālinātā režīmā lielākajā kovida panikas laikā. Pašvaldības uzskata, ka likums un tā pieņemšana neatbilst Satversmei. Šādu strīdu var izšķirt tikai tiesa, kurai jābūt objektīvai un nesaistītai ar kādu no pusēm.

Un tagad iedomāsimies, kā tas izskatīsies, ja Satversmes tiesas priekšsēdētājs būs Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”), Inese Lībiņa-Egnere vai kāds cits pašlaik vēl aktīvs politiķis! Uz kādu objektivitāti lai cer pašvaldības? Jo Saeimas deputāti paši ir balsojuši par to likumu, kura atbilstība Satversmei viņiem būs jāizvērtē.

Ar lielu interesi jāvēro, kā turpmāk risināsies notikumi ap nākamo Satversmes tiesas vadītāju. Līdzšinējā pieredze rāda, ka Latvijas politiskā elite ir aroganta un vispār neņem galvā ētiskas problēmas. Lai gan skaidrs, ka problēmas šajā jautājumā pastāv. Iespējams, tās jārisina ar kādu “karantīnas laiku” starp cilvēka politisko un tiesneša darbību? Vismaz tik daudz kā nepiedalīšanās to likumu izvērtēšanā, par kuriem pats iepriekš balsojis, no Satversmes tiesas tiesneša būtu jāprasa. Būtu labi, ja valdošā politiskā elite, ja tai ir liela vēlme iedabūt Satversmes tiesā kādu savu kadru, par šīm lietām diskutētu, nevis paslaucītu problēmu zem tepiķīša un brauktu tik tālāk, it kā problēmas nemaz nav.

Ja par Satversmes tiesas priekšsēdētāja tēmu nebūs godīga un nopietna dialoga ar sabiedrību, neuzticēšanās partijām kļūs vēl lielāka.

Valstij un demokrātijai tas ir liels ļaunums.