Vietējos referendumus visžēlīgi atļaus pēc reformas

Tagad vajadzētu celties kājās un gavilēt, aplausiem pārejot nevaldāmās ovācijās: “Aleluja! Beidzot!”

Taču līdz šai gaišajai nākamībai, kas iestāsies 2023. gadā, maķenīt jāpaciešas. Vismaz pašlaik latvju tautai vēl jādzīvo pagājības drūmajā mijkrēslī, kurā pašvaldību referendumu nav, nemaz nerunājot par elektronisko vidi, kur iedzīvotāji varētu referendumēt.

2023. gads ir nosprausts ar gudru ziņu. Ap to laiku administratīvi teritoriālā reforma būs pabeigta vai jau tādā stadijā, ka tur vairs neko atpakaļ pagriezt nevarēs. Vispirms reforma, bet referendumi pēc tam!

Doma par vietējās nozīmes referendumu ieviešanu lokālu jautājumu risināšanai un iedzīvotāju plašākai iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā Saeimā tiek muļļāta jau vairāk nekā 20 gadus, taču vienmēr ir atradušies kādi iegansti, lai nekas nenotiktu. Jau septiņus gadus vietējo referendumu likumprojekts ir atvērts un ir darba kārtībā, taču netiek pieņemts. Tautas priekšstāvjiem lāga nevedas ar rakstīšanu - nu nekādi neizdodas sacerēt tādu likumprojektu, kurā būtu uzskaitīts, par ko pašvaldību referendumus var un par ko nevar rīkot.

Ja paskatās kalendārā, var konstatēt, ka ārā ir 2020. gads, kad jaunās tehnoloģijas ir aulēkšiem attīstījušās un tās var lietot ne tikai karā un izklaidē, bet arī izglītībā, biznesā un valsts pārvaldē. Būtu latviešiem tie laiki, ko citas tautas redz, mums sen jau būtu pašvaldību referendumi kā Šveicē, bet visa veida vēlēšanās varētu balsot arī internetā, kā tas jau pirms 15 gadiem ir sākts Igaunijā. Bet nu Latvija nav Šveice un nav arī Igaunija.

Ar elektronisko balsošanu gan jau viss būs kārtībā, jo tur jauno tehnoloģiju lobijs dabūs sev pasūtījumu.

Problēma laikam ir tā, ka varai pietuvinātos komersantus ne visai interesē sistēmu izveidot par saprātīgu samaksu - vajag, lai tur varētu apgūt miljonus kā ar e-veselību.

Tomēr politiskā elite jauno tehnoloģiju neapturamo uzvaras gājienu saprot - to redzējām, kad kovidpanikas skaudrākajā laikā vajadzēja ātri izstumt cauri likumu par teritoriālo reformu, iedarbinot balsošanas mašīnu attālinātā režīmā, lai oponenti nepagūst attapties.

Gan jau arī elektroniskā balsošana būs. Tikai bažas par visādiem hakeru uzbrukumiem un sistēmas “uzkāršanos”. Ja jau pat parastā aplokšņu skaitīšanas kārtība ar rokām vairs nav pienācīgi noorganizēta un pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām jāpārskaita balsis trijos iecirkņos, tad ar elektroniku var iznākt ne tādas vien ķibeles.

Tomēr agrāk vai vēlāk vēlēšanas tādā veidā kā tagad ‒ ar iešanu pie urnām ‒ vai nu vispār atmirs, vai vietām daļēji paliks kā vēsturisks rituāls - kā tradīcija iet uz vēlēšanām, lai gan mierīgi var nobalsot arī attālināti.

Savukārt ar pašvaldību referendumiem lieta ir tāda pati kā ar visiem citiem gadījumiem, kur tiek rakstīti politiskās cīņas spēles noteikumi. Kad politiskais spēks ir opozīcijā vai tam šķiet, ka varas ir par maz, referendums ir lielisks instruments, ar ko musināt publiku un šūpot valdīšanu. Tiklīdz šis spēks pats tiek pie teikšanas, tā referendums kļūst slikts un to vairs nevajag.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce uz visu to skarbāko vērsās pret pašvaldībām, kuras taisīja iedzīvotāju aptaujas. Tie pat nebija un nevarēja būt referendumi ar lemjošu spēku, jo tādi nav likumā paredzēti, bet tikai iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana. Satversmes tiesa gan pateica verdiktu, ka Pūce aptaujas apturējis, pārkāpjot Satversmi, taču Pūce noskurinājās un urba reformu tālāk. Skaidrs, ka reformas virzītājiem nekādā gadījumā negribas pieļaut, ka kaut kādi iedzīvotāji sāks maisīties pa kājām un vēl ņems un balsos pret valdības iecerēm īstos pašvaldību referendumos.

Nav jau arī zvanīts, ka tajā 2023. gadā viss notiks tā, kā tagad gudro Saeimas komisija. Iespēju pašvaldību referendumos balsot arī elektroniski komisija ir apspriedusi un pieņēmusi konceptuāli - tas nozīmē, varbūt jā, varbūt nē. Tā kā gribētos, bet, ja zeķes spiedīs, tad varbūt tomēr ne. Tā bija spriešana par tehnisku risinājumu procesam, par kuru vēl nemaz nav likuma.

Pašvaldības referendums ir lieliska lieta, bet ar riskiem. Liela nozīme tam, cik kvalitatīvs būs likums. Skaidrs, ka tiešās pārstāvniecības formas ir atbilstīgas Eiropas vietējo pašvaldību hartai un arī Latvijā ir ieviešamas. Tomēr galvenā pārstāvniecības forma ir pašvaldība, kura tiek ievēlēta uz noteiktu pilnvaru laiku.

Rakstīt likumā par konsultatīvajiem referendumiem būs tukši verbi, jo tie ir tas pats, kas aptaujas vai sabiedriskās apspriešanas, kuras jau tāpat notiek un kurām, kā lēmusi Satversmes tiesa, nedrīkst likt šķēršļus jau pastāvošo likumu ietvaros. Jaunam likumam būs jēga tikai par lemjošiem referendumiem, kurus vajadzētu ļaut rīkot gan pašvaldībai pašai, gan ierosināt iedzīvotājiem. Pastāv tomēr bažas, ka niknas, neapmierinātas, bet ļoti aktīvas ļaužu aprindas var sākt inspirēt referendumus pilnīgi par jebko un nepārtraukti, tā ļoti apgrūtinot vai paralizējot pašvaldību darbu. Līdz ar to tik tiešām ļoti svarīgi būtu jau likuma saknē precīzi noteikt, par ko referendums var būt, par ko nevar būt. Diezin vai referendumi būtu rīkojami par tādām lietām kā budžets, amatpersonu iecelšana un atcelšana vai par tām jomām, kas ir valsts funkcijās.

Diemžēl mūsu politiskajai elitei jau vairākās paaudzēs ir ļoti nelāga tieksme rakstīt likumus savām aktuālajām īstermiņa vajadzībām. Pašreizējie valdošās koalīcijas spēki ir priecīgi par savu pozīciju parlamentā un jaunajā Rīgas domes sasaukumā, taču novados tiem nemaz tik labi neiet. Novados ir mēri, kas atļaujas rūkt pretī. Tāpēc ticamais scenārijs pašvaldību referendumiem ar visām to elektroniskajām piedevām varētu būt apmēram šāds: vispirms nogaidīs, kamēr aiziet un nav apturama teritoriju reforma. Kad tā būs galā, nebūs ne vainas palaist vaļā pašvaldību referendumus kā rīku, ar kuru terorizēt konkurentu valdītās pašvaldības. Nabaga novadu vadītāji vairs nevarēs domāt par kanalizācijas vākiem un skolu jumtiem, bet visu laiku būs spiesti atšaudīties referendumu ielenkumā. Pēc tam pie varas atnāks labās, valdībā valdošās partijas, un tad kaut kā neviļus atkal varēs pamanīt likumu, lai pašvaldību referendumu ierosināšanas iespējas sašaurinātu.

Var šķist, ka šādas sarežģītas manipulācijas izveikt ir pagrūti, taču nebūt ne - līdzīgā veidā politiķi ir rīkojušies jau neskaitāmas reizes. Piemēram, normas par partiju finansēšanu no budžeta ir uzrakstītas ģeniāli - valdības valdošo partiju kopa nodokļu maksātāju naudas lielāko daļu piešķīra pati sev. Lielākajam konkurentam “Saskaņai” pienāktos attiecīgi ļoti liels finansējums, taču likumā tika noteikti griesti - 800 tūkstoši. Mazās partijas vai partijas, kas vēl nemaz nav dzimušas, pie finansējuma nevar tikt. Likuma nosaukumam patiesībā vajadzētu būt “Par naudas piešķiršanu sev pašiem tā, lai citiem tiktu mazāk vai netiktu nekas”.

Daudzi politiķi, kas tagad ir pie varas, bija politikā jau tad, kad aktuāli bija dabūt nost premjeru Aigaru Kalvīti. Tolaik no sīkas problēmas par Operatīvās darbības likumu tika uzradīts grandiozs referendums. Savukārt, kad šīs aprindas pašas iesēdās krēslos pie varas ruļļiem, referendumu ierosināšanas kārtība tika izmainīta tā, lai referendumi vairs nebūtu iespējami. Tāpēc var prognozēt, ka pie šīm nekorekti liekulīgajām tradīcijām un dubultmorāles tikumiem valdošās partijas turēsies arī turpmāk un pašvaldību referendumi elektroniskajā vidē būs tikai tad, kad valdošajai elitei tas šķitīs izdevīgi.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā