Banku uzraudzība pārspīlējumu grāvī

„Finanšu sistēmas kapitālā remonta” gaitā Latvija laimīgi paglābās no iekļaušanas „pelēkajā sarakstā”, taču nupat sāk izskatīties, ka blaknes zālēm pret „netīro naudu” ir kļuvušas Latvijas tautsaimniecības organismam kaitīgākas par pašu slimību.
01.10.2020. Māris Krautmanis
 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64

Ir graujoši, ka komercbankas, kas pārbiedētas no Finanšu izlūkošanas dienesta un Valsts ieņēmumu dienesta iespējamām sankcijām un sodiem, vairs neatver uzņēmējiem kontus, slēdz kontus un nepārskaita darījumu naudu, ja tikai ir kaut mazākās aizdomas par klientu iespējamiem sakariem ar kādiem „sliktajiem” - masu iznīcināšanas līdzekļu finansētājiem vai kādiem tamlīdzīgiem šausmoņiem, kas teorētiski varētu izsaukt starptautisko finanšu uzraugu uzrūcienus.

„Bankas un uzraugošās institūcijas cīņā ar „netīro naudu” ir iebraukušas otrā grāvī un pašlaik nevis ķer blēžus, bet apgrūtina dzīvi arī godīgiem uzņēmējiem, un tas nav pieļaujami, LTV „Rīta panorāmai” ir paudis Latvijas Bankas vadītājs Mārtiņš Kazāks.

Viņš stāstīja, ka Latvijas Banka ieklausās sabiedrībā un dzird, ka godīgi uzņēmēji nespēj veikt maksājumus, viņiem slēdz kontus, investoriem grūti ienākt, jo ir pārspīlētas prasības cīņai ar naudas atmazgāšanu.

Kazāks uzsvēra, ka tas nenāk par labu Latvijas ekonomikai, tas nav pieļaujami un situācija ir steidzami jāatrisina.

Pēc Latvijas Bankas vadītāja teiktā, problēma ir gan regulācijas un uzraudzības pusē, gan banku pusē, jo tās pārspīlē, baidoties no sodiem.

„Lai dažus blēžus noķertu, nevar būt, ka visi spiesti taisnoties, ka nav blēži,” sacīja Kazāks. „Ķeram blēžus, godīgos liekam mierā.”

Viņš atzina, ka dialogs par šo jautājumu sācies un tas ir labi, bet ir jābūt rezultātiem un situācija jāatrisina.

Kazāks diplomātiski nesauca vārdā personas, kas rūpējas par kritienu otrā grāvī, bet viņa bažas ir pamatotas - Latvijas Bankas vadītājs ir atbildīgs par finanšu sistēmas stabilitāti valstī. Savukārt citas iestādes jūtas atbildīgas par ko citu un uzskata, ka to uzdevums ir izķert visus ļaunos, lai vai kas - kaut vai pēc tam ūdensplūdi. Un te ir kolīzija.

Finanšu izlūkošanas dienests nav jau noķēris kādas milzīgas “netīrās” un “masu iznīcināšanas līdzekļu finansēšanas” naudas, ko varētu konfiscēt un nodot Latvijas budžetam, toties ir radījis stindzinošu un paralizējošu efektu. Bija gan gadījums, kad tika arestēti kādi diezgan ievērojami ukraiņu līdzekļi, taču tie diezin vai pienākas Latvijai.

Iepriekš arī premjers Krišjānis Kariņš diezgan līdzīgi formulēja, ka Latvijas finanšu sektorā būtu jābeidz tikai meklēt “melno naudu” un vairāk jādomā par banku sektora attīstību.

Tikmēr Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa ir ieskrējusies banku terorizēšanas darbā un pēc inerces nevar apstāties. Komercbankas rausta valodu, iedomājoties vien, ka tām vajadzēs taisnoties, kāpēc bijis tāds vai šāds pārskaitījums starp to klientiem. Neviena banka negrib ieberzties naudas sodos un varbūt pat krimināllietās, tāpēc mīļā miera labad cenšas izpildīt visas uzraugu prasības. Tikmēr uzraudze Znotiņa ir pat publiski nosaukusi “labās” un “sliktās” bankas. “Labās” ir tās, kas ir veiksmīgi iezīdušās Latvijas darba devēju un ņēmēju attiecībās, apkalpojot algu izmaksas un debetkartes. “Sliktās” ir tās, kas apkalpo, pareizāk sakot, agrāk apkalpoja nerezidentu pārskaitījumus. Tagad tās apkalpo pavisam maz un bailīgi. Latvijas finanšu sistēma tagad ir sterila no “netīrās naudas”, bet tajā pašā laikā arī “neauglīga” - ir apgrūtināti ne tikai “netīrie”, bet jebkādi darījumi.

Kazāks ir sacījis, ka dialogs par šiem jautājumiem ir sācies, taču vai tam būs rezultāts? No viena grāvja ir iekrists pretējā grāvī, bet tikt ārā no grāvjiem uz plata un skaista ceļa nav nemaz viegli.