VARAM atkal niez nagi ieriebt pašvaldībām

Ministrijas kabinetos radusies ideja uzspiest pašvaldībām rīkot konkursus uz izpilddirektora amatu un ierobežot izpilddirektoru amata ieņemšanas laiku līdz 10 gadiem.
22.10.2020. Māris Krautmanis
 
Jelgavas mērs Andris Rāviņš un citi pašvaldību darbinieki ir dziļā neizpratnē par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kārtējiem plāniem bojāt dzīvi pašvaldībām. Šoreiz ‒ ar bezjēdzīgām idejām par izpilddirektoru amata pilnvaru laika ierobežošanu ©Ekrānšāviņš

Nevar teikt, ka pašvaldībās viss sistēmiski būtu ideālā kārtībā - tur ir vēl uz ko tiekties, ir bijušas un arī tagad pastāv virkne problēmu. Vienam no pamata mērķiem droši vien vajadzētu būt pašvaldību politiskās un izpildvaras nodalīšanai, lai viena nejauktos otras funkcijās, lai tās netraucētu viena otru, lai profesionāļi darītu savu darbu un politiķi - savu. Līdz pat šā gada sākumam pašvaldības varēja brīvi rīkoties ar kapitāldaļu turēšanu - agrāk Rīgā vairāku pilsētas uzņēmumu kapitāldaļu turētājs skaitījās pilsētas mērs Nils Ušakovs. Ne nu viņš tur kaut ko turēja, ne spēja saturēt, bet beigās milzīgie pārmetumi par nelāgajiem notikumiem “Rīgas satiksmē” un citos uzņēmumos nāca pār viņa galvu. Bet pats vainīgs - nevajadzēja turēt kapitāldaļas jeb nodarboties ar lietām, kurās nav pietiekamas kompetences, ne arī iespējas novērst kādus procesus, kas sāk iet grāvī. Beigu galā no 1. janvāra stājušies spēkā grozījumi publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā, kas nosaka, ka kapitāldaļu turētājiem jābūt izpilddirektoriem. Progresīvas pašvaldības, piemēram, Ventspils, jau sen bez kādas skubināšanas un jaunu likumu pantu pieņemšanas ir sadalījušas atbildības jomas - par kapitāldaļām atbild izpilddirektors, bet domes vadība uzņēmumu specifiski saimnieciskajos jautājumos nejaucas.

Kapitāldaļu turēšana nozīmē lielu atbildību. Skaidrs, ka cilvēkam, kura amats saucas “izpilddirektors”, ir jābūt ar izcilu izglītību un pieredzi pašvaldības saimnieciskajā rutīnas darbā - jāzina katrs caurais skolas jumts un šūpīgais kanalizācijas vāks, Viņam jābūt zinošam juridiski un tautsaimnieciski.

Izpilddirektoru izvēlē pašvaldībām droši vien vajadzētu dot brīvību - ja pilsētas mēram un vadībai ir zināms kāds labs kadrs, kamdēļ gan lai viņiem nedotu tiesības izpilddirektoru vienkārši izvēlēties un iecelt? Ja ir šaubas un ir virkne kandidātu, tad lai rīko konkursu. Tas būtu normāli. Taču Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir sagudrojusi, ka pašvaldībām jāuzspiež konkursu rīkošana. Pret to, kā ziņo sabiedriskie mediji, esot maz iebildumu. Nu žēl, ka maz iebildumu. Latvijas Pašvaldību savienībai un citām organizācijām vajadzēja daudz vairāk kliegt, jo te pašvaldības tiek ievilinātas nelāgās lamatās - ar obligātu konkurēšanos pastāv risks, ka par izpilddirektoru var kļūt cilvēks, kas profesionāli varbūt ir dikti labs, bet kura politiskie uzskati un līdz ar to arī darbs izpildjomā nonāk pretrunā un asā konfliktā ar domes ievēlēto varu. Un ko tad? Ir jānodala izpildvara no politiskās varas, bet tas nenozīmē, ka izpildvara varētu šķaudīt virsū politiskajai un dzīvot naidā. Būtu normāli, ja likumā ierakstītu vienu loģisku frāzi, ka pašvaldības vadība vai dome var izpilddirektoru ne tikai iecelt, bet arī atcelt. Citādi pastāv sajukums un iespējas izpilddirektoriem iekrampēties sava kabineta durvīs un tiesāties par sava amata saglabāšanu vai atgūšanu, ja ir bijuši no amata izmesti. Tāds gadījums ir ne tikai teorētisks, bet arī reāls - Carnikavā, kur izpilddirektors nebija dabūjams no amata ārā. Dome ar viņu bija konfliktā, bet viņš nepadevās ne pa kam. No šā izpilddirektora skatpunkta viņš pareizi darīja, jo, ja ir iespējas un caurumi likumos, tad gudrs indivīds tos izmanto savā labā. Bet sistēmiski tā ir nejēdzība - vajadzētu to labot, ļaujot pašvaldībai izpilddirektoru bez problēmām atlaist, jo ievēlētai varai tomēr vajadzētu būt priekšrokai pret izpildvaru.

Te ir vienkāršs salīdzinājums ar Saeimu un Ministru kabinetu - iedomāsimies, ka Krišjānis Kariņš ir zaudējis Saeimas vairākuma uzticību, visi deputāti kliedz: “Ej projām!” Bet Kariņš saka: “Ejiet ka jūs paši! Es nekur neiešu un tiesāšos…” Nu absurds taču. Taču VARAM nezin kāpēc domā, ka šādā absurdā dzīvot ir normāli, un vieglu likuma labojumu vietā piedāvā kaut ko pavisam citu - ierobežot izpilddirektoru pilnvaru laiku uz ne vairāk kā diviem piecu gadu termiņiem.

Vai tad izpilddirektors ir kāds Valsts prezidents, par kuru jābīstas, ka viņš uzurpēs par daudz varas, ja sēdēs krēslā pārāk ilgi? Vai jābīstas, ka izpilddirektors, ilgi sēdēdams amatā, kaut kā iesūnos, iestagnēs un iegrims rutīnā? Izpilddirektoram ir pat tieši jāiegrimst rutīnā un jābūt konservatīvam iepretī vēlētās varas karstgalvjiem. Te var modelēt šādu situāciju: Pie izpilddirektora atnāk mērs un vicemēri, un saka: “Mēs gribam mūsu pašvaldības uzņēmumā “Bebrubrikšņu siltumtīkli” pieņemt darbā 50 padomniekus - mūsu klasesbiedrus, sievas, tantes, svaiņus un mēra brālēna šoferi arī.” Tad prātīgais izpilddirektors, kurš zina likumus, saka tā: “Dārgie, brieži! Es saprotu jūsu vēlmi, taču tas neies cauri. Atnāks KNAB un visus mūs sašņorēs. Jums nekas nebūs, bet man būs jāatbild. Es negribu sēdēt Liepājas cietumā jūsu vietā.” Tad mērs un vicemēri sašļūk un novaid: “Nu labi, tu jau zini labāk.”

VARAM kaut kā ir sajukusi vērtību sistēma - kas ir labi, kas slikti. Tas nav slikti, ja kādā pašvaldībā 10, 15, kaut vai 25 gadus sēž viens izpilddirektors. Ja darbs notiek un viss ir kārtībā, kāpēc lai viņš nesēdētu kaut vai 50 gadus? Nupat Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās bija spilgts piemērs, kas notiek, ja pašmērķīgi tiek noņemts no amata Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) vadītājs un uz laiku iestājas mijkrēslis - jaunā vadība nesaprot, kur un kas atrodas, kas jādara. Vairākos iecirkņos balsis tika saskaitītas nepareizi - var teikt, ka CVK ar vēlēšanu organizēšanu izgāzās. Vai tiešām vajag, lai tas pats notiek arī visas Latvijas pašvaldībās?

Ja likumā tiks ierakstīti pieci gadi plus pieci gadi, tā būs nevis vēlamā izpildvaras un politiskās varas nošķiršana, bet plats solis uz šo varu saplūdināšanu. Ja šāda kārtība tiks ieviesta un pastāvēs ilgi, ar laiku visur izpilddirektoru iecelšana korelēsies ar vēlēšanām, nebūs pat teorētiskas iespējas, ka vēlētā vara mainās, bet profesionāļi paliek tie paši. Šis VARAM piedāvājums ir nevis sistēmiski uzlabojošs, bet sistēmiski bojājošs.

Rodas iespaids, ka VARAM kabinetos sēdošie ierēdņi dzer rītos kafiju vienu dienu, otru dienu, trešo dienu. Tad viņiem kļūst garlaicīgi un viņi izdomā: “A davai, sarakstīsim kādus nebūt likuma grozījumus, lai izčakarētu pašvaldības!” Pārējie saka: “Super! Davai!”

Diemžēl šie Jura Pūces (“Attīstībai/Par!”) ministrijā sēdošo ļaužu ekspromti un fiksās idejas, ja tās kļūs par reāliem likuma pantiem, būs ar ne visai labām sekām - pašvaldību pārvaldes sistēmiskās nepilnības kļūs vēl nepilnīgākas, bet gala rezultātā no šķības pārvaldes cietīs iedzīvotāji. Ir jau it kā tā, ka šīs idejas vēl ir iedīglī un tās ies cauri Saeimai, taču zināms, ka parlamentā viena no ietekmīgajām partijām ir Pūces reformu voluntārās uzspiešanas partija. Tātad, nav zvanīts, ka attālinātajā ārkārtas ārprāta režīmā nevar tikt pieņemti jebkādi likumi.