Znotiņa Kazāku, Kariņu un Levitu neņem galvā

Nav taisnība tiem, kuri saka, ka cīņa pret naudas atmazgāšanu ir “iebraukusi otrā grāvī” un pārāk stingrā kontrole traucē investīciju ienākšanai Latvijā, ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Rīta panorāma” sacīja Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītāja Ilze Znotiņa.
02.11.2020. Māris Krautmanis
 
„Nav nekāda „otra grāvja” – tā nav taisnība, tās ir baumas!” ar lielu pārliecību pauž Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītāja Ilze Znotiņa ©Ekrānšāviņš no ltv.lsm.lv

Te uzreiz jāsāk atminēties, kas ir šie “tie”. Saraksts sanāk diezgan iespaidīgs. Lūk, arī daži spilgtākie sacītāji un citāti no viņiem!

Mārtiņš Kazāks, Latvijas Bankas prezidents: Bankas un uzraugošās institūcijas cīņā ar netīro naudu” ir iebraukušas otrā grāvī un pašlaik nevis ķer blēžus, bet apgrūtina dzīvi arī godīgiem uzņēmējiem, un tas nav pieļaujami.”

Krišjānis Kariņš, Ministru prezidents: Latvijas finanšu sektorā jāizbeidz tikai meklēt “melno naudu” un vairāk jādomā par banku sektora attīstību.

Egils Levits, Valsts prezidents: “Latvijas finanšu sistēmas “kapitālais” remonts - “netīrās naudas atmazgāšanas krāna aizdarīšana” - bija nepieciešams, taču šobrīd “mēs esam no viena grāvja iegājuši otrā grāvī” - uzraudzība, lai “izķertu netīro naudu”, ir kļuvusi ļoti visaptveroša un faktiski attiecas uz katru pilsoni, kurš nonāk attaisnošanās pozīcijā: kāpēc tu esi samaksājis rēķinu un ko tu darīji ar to naudu.” Šādi ir runājuši trīs šajā valstī ietekmīgākie amatvīri pēdējo mēnešu laikā “Panorāmā”, “Dienā” un citos plašsaziņas līdzekļos.

Bet nu tagad Znotiņa ir pavēstījusi patiesību pēdējā instancē un arī diezgan tā bez kautrēšanās ierādījusi Kazākam, Kariņam un Levitam viņu vietu pie ratiem. Viņa grib redzēt, kas stāv aiz tām baumām vai apgalvojumiem, ka pārlieku stingrās finanšu plūsmu kontroles dēļ Latvijā neienāk investīcijas. FID vadītāja atsaucās uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras datiem, ka kopš 2017. gada tiešo investīciju apjoms Latvijā ir pieaudzis par diviem miljardiem eiro, kas viņas vērtējumā ir “ļoti nopietns un ievērojams pieaugums”. Labs jautājums! Tik tiešām: “Kas stāv aiz Kazāka, Levita un Kariņa?”

Znotiņa pauž, ka viss ir vislieliskākajā čikiniekā - divi miljardi ienākuši!

No kurienes un kā ienākuši divi miljardi, kāpēc par atskaites punktu ņemts 2017. gads, cik investīciju būtu ienācis, cik neienācis, ja ne finanšu izlūku skarbie darbi, par to eksperti varbūt vēl strīdēsies. Ar cipariem var žonglēt, ar tiem var manipulēt tā un šā. Taču laikam ne tas te ir galvenais. Galvenais, ka redzama diezgan interesanta aina - galvenā finanšu izlūce pašlaik ir pārliecinoši ietekmīgāka par nomināli trim it kā visietekmīgākajiem amatkungiem, un šo kungu šļupstēšanu viņa neņem galvā.

Znotiņas iestāde ir tā labi ieskrējusies, saņēmusi uzslavas no visa veida ārvalstu finanšu uzraugiem un konsultantiem, un tas spārno.

Tāpat Znotiņa apzinās savu represīvās un neatkarīgās institūcijas stāvokli. Un nebūtu jau arī diez cik glīti, ja politika sāktu diktēt, kā viņai uzvesties, un viņa tad ņemtos norādījumus izpildīt. Tas ne pēc kā neizskatītos.

Finanšu galvenā izlūce atklāj arī savu filozofiju, pēc kuras vadās: “Vai tiešām mēs vēlamies savu ekonomiku balstīt uz noziedzīgu naudu? Vai tiešām to mēs redzam kā savu nākotni?”

Grūti tur ko iebilst, jo uz noziedzīgas naudas, ja tā tiešām ir noziedzīga, neko balstīt nevajadzētu. Taču situācija nav vairs gluži tāda, ka runa būtu tikai par tiešām noziedzīgu, tiesiski pierādītu noziedzīgu naudu, kas tiek arestēta un izņemta no Latvijas komercbanku apgrozības. Diemžēl ir paranoja - bankas, kas negrib nepatikšanas, kratās nost no jebkuras naudas, kas kaut vai mazdrusciņ ir aizdomīga. Latvijas komercbanku sistēmā vairs netiek apkalpota nerezidentu nauda, vai tiek apkalpota daudz mazākā apjomā nekā pirms finanšu “kapitālā remonta”. Kas tas ir, ja ne iebraukšana pretējā grāvī?

Znotiņa kā represīvas struktūras vadītāja Latviju pasaulē redz kā absolūti sterilu zemi, kurā vairs nav iespējama neviena blēdība un visi blēži tiek izķerti, pirms vispār paši iedomājušies kaut ko sablēdīties. Taču pasaule nav gluži tāda, kā tas izskatās no policejisku iestāžu logiem. Ja nebūtu izdomāta kreditēšana, augļošana, naudas mīšana, naudas pārvedumi, vekseļi, čeki un akcijas, Eiropa šobaltdien dzīvotu blusainās būdās un lietu savus atkritumus pa logiem laukā renstelēs. Komercbankas ir viens no ekonomikas attīstības galvenajiem dzinējspēkiem, un jo īpaši mūsdienu globalizācijas digitālajā laikmetā naudas darījumi notiek ik dienu pa visu pasauli starp valstīm un kontinentiem. Taču Latvija grib stāvēt maliņā un tā, lai šejienes bankas nodarbojas tikai ar algu iemaksām kartītēs un ļaužu pirkumiem veikalos. Neba no sapņiem Kazāks, Kariņš un Levits ir ņēmuši domu, ka banku klientu dzīve ir spēji apgrūtinājusies, ka investori sāk mest Latvijai līkumu, ka nerezidenti no daudzām valstīm, kas nav Rietumeiropa vai Ziemeļamerika, nevar Latvijā atvērt pat kontu. Jādomā, ka ir cilvēki, kas viņiem par to stāsta, sūdzas un ar Latviju pēc tam vairs nesasaistās.

Vēl ir iešķobīta tāda tiesiskas valsts pamatvērtība kā nevainīguma prezumpcija - uzņēmējiem, kas stājas sakaros ar Latvijas komercbanku sistēmu, nākas uzreiz taisnoties un pierādīt, ka viņi nav noziedznieki un viņu nauda ir labā. Lai gan normāli būtu tā, ka aizstāvēšanās un pierādīšana sāktos vien tad, ja ir pamatotas aizdomas un apsūdzības. Uzņēmēji baidās ‒ ja viņi nepierādīs, ka viņu nauda ir labā, tad viņi to var zaudēt. Jādomā, ka Levits to bija domājis ar mājieniem par uzraudzību, kas kļuvusi visaptveroša un attiecas uz katru pilsoni, kurš nonāk attaisnošanās pozīcijā.

Ir radusies diezgan liela problēma. Finanšu sistēmas “kapitālais remonts” bija jāveic, taču tagad sistēma ir tā izremontēta, izbalsināta, izkrāsota, ka tajā nekur nedrīkst ne apsēsties. Tur var staigāt tikai gāzmaskās, tur var augt tikai plastmasas puķes un viss ir tik dezinficēts, ka biznesam tur nemaz negribas uzturēties.