Sociālo darbinieku vadzis un Ramona Petraviča

Sociālie darbinieki ir diezgan mierīgi ļaudis, kas līdz šim nav bieži nobrieduši uz protesta akcijām. Tiesa gan, bija 2018. gada septembrī bada streiks kā protests pret zemajām algām, bet tolaik kaut kā tas uzsūcās – cilvēki saņēma valdības apsolījumus, ka turpmāk vairs viņiem nebūs minimālā alga, bet cilvēka cienīgs atalgojums, un cilvēki atslāba.
23.11.2020. Māris Krautmanis
 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64

Taču tagad protesti ir atkal, un šoreiz jau lieta ir nopietnāka. Pagājušajā ceturtdienā pie Saeimas nama Jēkaba ielā pulcējās sociālie darbinieki no daudziem Latvijas novadiem. Viņi prasīja labklājības ministres Ramonas Petravičas demisiju. Viņu bija kāds simts, taču jāsaprot, ka viņu nebija daudz kovida dēļ un katrs protestētājs būtībā pārstāvēja daudzus sociālos darbiniekus. Jo atkal ir neapmierinātība.

Maz vēl par algām. Tās, salīdzinot ar situāciju pirms pāris gadiem, pašlaik ir lielākas. Tomēr iztēlosimies, kā tas ir dabā! Piemēram, darbam Ķeguma novada Sociālajā dienestā no sociālā darbinieka tiek prasīts:

- veikt sociālo darbu ar augsta riska ģimenēm ar bērniem, vadot sociālos gadījumus,

- organizēt un piedalīties starpinstitucionālajās sēdēs,

- izmantot nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu NPAIS,

- administrēt sociālo darbu un sociālo palīdzību programmā SOPA,

- organizēt un sniegt klientam nepieciešamo sociālo palīdzību, sociālos pakalpojumus u.c. resursus u.c.

Viņam jāzina latviešu valoda augstākajā līmenī, jābūt otrā līmeņa profesionālajai augstākajai izglītībai sociālajās zinātnēs, komerczinībās un tiesībās. Un ir vēl papildu prasības: pieredze strādāt ar dažādām iedzīvotāju grupām; sociālajā darbā pielietojamo normatīvo aktu pārzināšana; prasme strādāt ar sociālo pabalstu administrēšanas informatīvo sistēmu NPAIS; labas komunikācijas un empātijas prasmes, spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus nestandarta situācijās; prasme strādāt komandā, augsta saskarsmes kultūra; labas latviešu un krievu valodas prasmes; labas iemaņas darbā ar datoru, biroja tehniku un lietvedības zināšanas, iepriekšēja darba pieredze sociālajā darbā, pieredze atbalsta vai pašpalīdzību grupu veidošanā, organizēšanā, vadīšanā dažādām personu grupām. Proti, tas, kas tiek prasīts no sociālā darbinieka, ir ļoti augsta kvalifikācija, profesionalitāte, izglītība.

Bet kāda tad ir alga?

Spriežot pēc prasībām, kas izvirzītas sociālajiem darbiniekiem, viņu algai būtu jābūt nu varbūt ne tik lielai kā “AirBaltic” menedžeriem, tomēr diezgan solīdai. Taču alga ir 870 eiro bruto.

Tātad valdība un labklājības ministre Ramona Petraviča uzskata, ka tagad laime ir pilnīga un nevajag neko mēģināt “izsist” sociālo darbinieku labā. Augstie kungi un augstā dāma uzskata, ka ar 870 eiro pirms nodokļiem ir iespējams samaksāt visus komunālos pakalpojumus, sūtīt bērnus skolā un vēl arī ēst. Liels prieks, ka sociālie darbinieki vairs nesaņem minimālās algas, bet, ja vienu gandrīz nulli sasummē ar otru gandrīz nulli, nekas īpaši prātīgs nesanāk - divas gandrīz nulles. Kaut kā tā mulsi, ka sociālais darbinieks, kurš ierodas palīdzēt pašiem bēdīgākajiem un trūcīgākajiem, pats ir tajā pašā trūkuma ēnā, uz šīs nabadzības ēnas robežas.

Taču alga te vēl nav tas būtiskākais. Ir daudz citu profesiju, kurās cilvēki arī saņem maz. Lielāko sašutumu izsauca tas, ka augstie valdības locekļi - finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) un labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) ir izteikušies, ka sociālie darbinieki varētu būt tie speciālisti, pie kuriem pašnodarbinātie varētu vērsties un risināt ne tikai sociālās problēmas (kas vēl būtu saprotami), bet arī nodokļu jautājumus.

Sociālie darbinieki to saprata tā, ka turpmāk būs jāveic ne tikai viss grūtais darbs ar visa veida palīdzību saviem klientiem, ieskaitot pamperus kašķīgam večukam, bet vēl arī darbu apvienošanas kārtībā jākļūst par nodokļu inspektoriem Valsts ieņēmumu dienesta vietā.

Lai arī pašlaik ir zināms, ka koalīciju veidojošās partijas ir pieņēmušas lēmumu neiesaistīt pašvaldību sociālos dienestus minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšanā, sociālie darbinieki norāda, ka

pats fakts, ka situācija ir nonākusi tik tālu, liecina par abu ministru un ministriju nekompetenci.

Sociālā joma nekad nav bijusi augstā godā kaut vai tāpēc, ka 30 gadu laikā neviena kreisa virziena partija nevienu minūti nav bijusi pie varas. Tauta izvēlas labējos. Tad jau arī nav ko gaidīt pārmērīgu sociālo atbildību. Bet nu kaut mazdrusciņ šai jomai tomēr varēja atsviest.

Ministri nav klausījušies, nav arī gribējuši dzirdēt, ko par šo tēmu saka nozarē strādājošie. Tāpēc arī protesti.

Protestiem laikam būs bijusi jēga, jo daža absurda ideja jau ir koriģēta, taču nevar teikt, ka tagad jau būtu iestājusies saticība sociālo darbinieku un Petravičas starpā. Ministrei derētu nolaisties no saviem augstumiem.