Saeimas opozīciju tagad ignorē absolūti

Saeima šajās dienās izskata svarīgus jautājumus – minimālo ienākumu sliekšņus, ietaupīto budžeta līdzekļu novirzīšanu veselības aprūpes vajadzībām, nākamā gada budžeta projektu un ar to saistīto likumprojektu izskatīšanu galīgajā lasījumā.
25.11.2020. Māris Krautmanis
 
Valsts prezidents Egils Levits slēpjas aiz maskas, bet neko nesaka ne pret Saeimas opozīcijas piežmiegšanu, ne pret likumiem, kuri runā pretī Satversmei ©Mārtiņš Zilgalvis/F64

Saeimas sēdes notiek attālināti - izmantojot jaunās tehnoloģijas, kas ir skaisti. Te varētu celties kājās un aplaudēt, aplausiem pārejot nevaldāmās ovācijās.

Taču ir dažas īgnas piezīmes. Vairs nemaz neuzstājas koalīcijas partiju dižvalži. Nevis tā, ka mazliet, bet vispār nemaz.

Agrākos laikos bija karstas diskusijas, kurās pozīcija visādi centās pierādīt, ka tai taisnība, opozīcija, protams, turējās pretī. Tagad tas ir beidzies. Opozīcija visu ko runā, bet ļoti ierobežotā laika apjomā. Pozīcija klusē.

Tātad varam saprast, ka visi jaunie likumi ir jau iepriekš kaut kur ārpus Saeimas, kaut kur Pūču blēdīgās ģimenes guļamistabā apspriesti un jau faktiski pieņemti, bet parlamentā notiek tikai formāla nobalsošana, ka pareizi ir tā, kā ir pareizi.

Tagad viss notiek attālināti - deputāti izmanto rīkus. Rīki ļauj aizbāzt muti tiem, kuru idejas nesakrīt ar „meinstrīmu” - var visvisādi ierobežot izteikšanās laiku vai vispār nelaist pie vārda.

Var strādāt arī šādā režīmā, kur tautas priekšstāvjiem nav iespēju satikties, ieskatīties acīs un pateikt, ko kurš par kuru domā. Bet jautājums, vai vispār šāda attālināta likumu pieņemšana ir leģitīma? Deputātiem bija milzum daudz laika starp pavasari un rudeni, lai sasauktu kādu ārkārtas sēdi un pieņemtu grozījumus Saeimas kārtības rullī, definējot tajā jauno tehnoloģiju iespējas - varēja mierīgi uzrakstīt grozījumus konstitūcijā, ka tagad ir „skaips” un tādā garā. Taču nevīžoja. Iztiks tāpat. Taču, vai šī iztikšana tāpat vispār ir likumīga?

Vēl viena milzu problēma, kas grauj Saeimas prestižu un veicina tiesisko nihilismu, ir tas, ka parlaments ir pieņēmis virkni likumu, kuri jau to pieņemšanas brīdī ir bijuši nereāli un neizpildāmi. Slavenākais ir likums par mediķu algām, kas vispār bija izpildāms, bet kaut kā tā sanāca, ka budžetā pietrūka. Bet ir jau vēl virkne līdzīgu likumu, kuri apsola nozarei debesmannu, bet pildīti netiek.

Tiesiskais nihilisms ir nelāga slimība. Ja parlaments ar to sāk sirgt, tas ir kā kovids. Tagad ir tā, ka opozīcija var mierīgi iet gulēt, jo tā absolūti netiek ņemta galvā. Ne vairs kaut kā, pa daļai ieklausoties, bet vispār nemaz. Normālā demokrātijā vajadzēja būt tā, ka valdošā vara visu ko lemj, bet dažkārt ieklausās arī opozīcijā, kura skatās uz pirkstiem, kritizē, iebilst, dažbrīd iesaka arī ko konstruktīvu. Tā tas bija, bet tagad vairs nav - opozīcija ir absolūti „atšūta”. Diezin vai tas ir labi. Kaut kur krēslainos, piesmakušos shēmotāju kabinetos top likumi, bet visai tautai ar tiem pēc tam jādzīvo.