Egils Levits feisbukā tikpat aizliegts kā plikas meitenes un naida runas

Cenzūra ir konstitucionāli aizliegta visās demokrātiskajās valstīs, taču tas neattiecas uz tādām lietām kā etniskā un rasu naida kurināšana, terorisma atbalstīšana, bērnu pornogrāfija. Šo parādību aprakstam un aizliegšanai ir veltīti likumi. Ar likumiem tiek regulēta arī autortiesību joma, kurā tiek aizliegts izmantot cita autora darbus savas peļņas gūšanai bez atļaujas.
01.12.2020. Māris Krautmanis
 
©F64

Tiktāl tas būtu saprotami un loģiski. Taču mūsdienās atļautā un aizliegtā proporcijas interneta vidē palēnām aug par labu visādiem aizliegumiem un to saraksts top aizvien garāks.

Cukerbergs uz tepiķa

Pagrieziens stindzinošajā efektā bija 2018. gada aprīlī, kad sociālā tīkla “Facebook” uzņēmuma vadītājs Marks Cukerbergs jeb, kā viņa uzvārds pareizi jākropļo pa amerikāņu modei, Zakerbergs visādi taisnojās ASV Kongresa priekšā par 87 miljonu lietotāju datu nodošanu nepienācīgā veidā politisko konsultāciju uzņēmumam “Cambridge Analytica”, kas 2016. gada ASV vēlēšanu gaitā sadarbojās ar Donalda Trampa kampaņu. Pie viena viņš sev sabēra pelnus uz galvas arī par to, ka “Facebook” nav pietiekami aizsargājis platformu, un atzina, ka “tas attiecas arī uz viltus ziņām, ārvalstu iejaukšanos vēlēšanās, naida runu un datu aizsardzību”. Un solījās būt labiņš un vairs tā nedarīt. Tobrīd sabijās arī citas interneta platformas, kuras negrib tikt izsauktas uz tepiķa. Vēl nav pienācis tas laiks, kad jauno tehnoloģiju speciālisti, programmētāji, interneta vietņu uzturētāji un hakeri būs politiski ietekmīgāki par “tradicionālajiem politiķiem”. Tas būs, bet pagaidām vēl nav. Tāpēc Cukerbergam vēl bija jāpastāv politiķu priekšā, ne otrādi.

Tramps mēģina vērsties pret cenzūru

Jaunās ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā sociālais tīkls “Twitter” izdomāja, ka var mazliet pacenzēt pašu ASV prezidentu Donaldu Trampu, liekot klāt viņa paziņojumiem piezīmes, ka šī ziņa neatbilst faktiem un tādā garā. Tas izsauca asu Trampa pretreakciju, un viņš pat parakstīja rīkojumu pret cenzūru sociālajos medijos. “Runas brīvība ir Amerikas demokrātijas pamats. Mūsu senči aizsargāja šīs svētās tiesības ar pirmo konstitūcijas grozījumu. Mums kā brīvai tautai ir tiesības brīvi paust un apspriest idejas.

Tiešsaistes platformu pieaugums pēdējos gados rada bažas par mūsu konstitūcijas ideālu piemērošanu arī šajā sociālo tīklu vidē. Mūsdienās daudzi amerikāņi seko jaunumiem, uztur sakarus ar draugiem un ģimenes locekļiem un dalās ar viedokli par pašreizējiem notikumiem, izmantojot sociālos medijus. Kā to definēja Augstākā tiesa - šo platformu funkcijas ir pielīdzināmas 21. gadsimta tirgus laukumam.

Twitter”, Facebook”, Instagram” un “YouTube” ir milzīgs, ja ne vēl nebijis spēks veidot sabiedrisko notikumu interpretāciju; cenzēt, dzēst vai pazaudēt informāciju; un kontrolēt to, ko cilvēki redz vai neredz.

Būdams prezidents, es esmu skaidri paudis apņemšanos rīkot brīvas un atklātas debates internetā. Šādas debates ir tikpat svarīgas tiešsaistē, kā arī mūsu universitātēs, pašvaldībās un mājās. Ir svarīgi saglabāt mūsu demokrātiju.”

ASV prezidents šo cenzūra nosauca par

vienu no lielākajiem apdraudējumiem ASV vēsturē.

Var visādi vērtēt Trampu, viņš drīz noliks prezidenta pilnvaras, taču problēma, kurai viņš pieskārās, ir nopietna, un tas ir izaicinājums ne tikai Amerikai, bet arī Eiropai un tajā skaitā Latvijai. Cenzūra ir riebīga, demokrātiju, tiesības un brīvību apdraudoša. Ja kāda materiāla publicēšanas aizliegums nav pamatots ar nepieciešamību aizsargāt sabiedrību no teroristiem vai pedofiliem, tas nav pieļaujama.

Facebook” baidās no visa

Taču te ir tāda nianse - “Facebook”, “Twitter” un citas vietnes ir “privāti kantori”. Tām katrai ir savs piegājiens, kā piesaistīt sev lielāku ļaužu un reklāmdevēju skaitu, vienlaikus nenonākot zem tiesībsargājošo un specdienestu lupas. Piemēram, “Facebook” lietošanas kārtības noteikumi atšķiras no citām vietnēm un meklēšanas rīkiem. “Facebook” paniski bīstas no visa kā - no attēliem ar kailām sieviešu krūtīm, no tādām bildēm, kas it kā norāda uz vardarbību. Piemēram, stingri aizliegts publicēt fotogrāfiju no 1969. gada Vudstokas festivāla, kurā kāda puskaila meitene sēž uz pleciem puisim un fonā redzama visa grandiozā festivāla panorāma ar pusmiljonu skatītāju. Viņas krūtis ir kailas, taču tām pāri klājas gari mati - krūšu galus tur grūti saskatīt. Šis attēls ir iepriekš publicēts neskaitāmās grāmatās un interneta resursos, taču kādu nesaprotamu pārspīlētas tikumības apsvērumu dēļ tas tiek bloķēts “Facebook”. Turklāt tā publicēšana ne tikai netiek ļauta, bet par to pienākas soda sankcijas - šā attēla publicētāji tiek brīdināti vai arī viņu pieeja vietnei uz kādu laiku tiek bloķēta.

Tāpat nereti tiek aizliegtas bildes, kas norāda uz ko tādu, kas varētu satraukt kādu indivīdu ar vāju nervu sistēmu - piemēram, visnotaļ ilustratīvs un attālināts attēls ar skrienošu, degošu cilvēku.

Šādos gadījumos nav iespēju sūdzēties, apelēt, jo ar nepareizo fotogrāfju atlasīšanu un bloķēšanu nodarbojas mākslīgais intelekts - ja par kādu attēlu jau ir bijušas sūdzības no pilsoņiem un kāds moderators tās iekļāvis pie cenzējamām, sistēma tās ir iekļāvusi aizliegto sarakstā un neielaižas diskusijās ar vietnes lietotājiem. Ar robotu jeb botu nav iespējams strīdēties.

Moderatoru (cenzoru) armija

Vēl ir tā sauktās naida runas. Grūti iztēloties, kā tas notiek, tomēr laikam ir tā, ka pastāv kādas datorprogrammas dažādās valodās, kas izceļ kādus atslēgas vārdus un vārdu kombinācijas, kas var norādīt uz terorismu, naida runām vai ko tamlīdzīgu. Taču te bez cilvēka klātbūtnes neiztikt. Tāpēc sociālie tīkli algo milzīgi daudz moderatoru, kuri nāk no dažādām tautām un prot dažādu zemju valodas. Jādomā, ka arābu valoda ir ļoti pieprasīta, taču arī citām nav jāsūdzas. Tas ir milzīgs darba apjoms, jo no visas pasaules nāk sūdzības par kādiem citiem sociālo tīklu lietotājiem, kuri patiešām vai šķietami pauduši naida runas. Tās vajag vai nu akceptēt kā pieļaujamas, vai dzēst, nosūtot brīdinājumus autoriem, liedzot piekļuvi “Facebook” uz laiku vai smagos gadījumos uz visiem laikiem. Pazīstu dažu kaismīgu debatētāju, kam nācies pasēdēt bez pieejas “Facebook” desmitiem reižu - dažkārt pat uz mēnesi. Lai gan nevar teikt, ka tas, ko viņš bija paudis, ir bijis kas krimināls. Tas ir bijis ļoti ass, kareivīgs viedoklis, bet ne tieša naida kurināšana.

Nesen televīzijā rādīja dokumentālo filmu par “Facebook” tēmu, kurā tika stāstīts par moderatoru centru Dublinā. Tika lēsts, ka uzņēmums algo 20 tūkstošus moderatoru. Taču šī filma vairs nav pirmā svaiguma. Jādomā, ka tagad šādu moderatoru ir jau daudz vairāk.

Cukerbergs uz tepiķa

Diemžēl panika, kādu 2018. gadā un pēc tam ASV vēlēšanu laikā izsauca politiskas batālijas, ir novedušas pie tā, ka “Facebook” rūpējas ne tikai par neiejaukšanos ASV vēlēšanu procesā, bet ir sācis jaukties citu valstu vēlēšanu procesos. Tas ir dažkārt izpaudies arī attiecībā uz Latviju. Vismaz trīs Latvijas politiskās partijas tā vai citādi ir cietušas no sociālo tīklu dīvainībām. Savulaik tika likvidēta viena no “Saskaņas” lapām “Facebook” vietnē. Šogad aprīlī uz laiku tika bloķēta Nacionālās apvienības platforma mikroblogošanas vietnē “Twitter” par kaut kādiem it kā noteikumu pārkāpumiem. Drīz gan tā tika atkal atļauta. Savukārt Zaļo un zemnieku savienībai tika liegta iespēja sponsorēt (būstēt) savus aģitācijas materiālus. Kas gan varētu būt slikts, ja partija izvēlas internetu, kurā gūt lielāku izplatību, iemaksājot mazliet naudas, lai vēstījums sasniedz lielāku auditoriju? Ja šīs summas tiek uzrādītas KNAB, tad visam būtu jābūt caurspīdīgā kārtībā. Taču “Facebook” pieprasījis sekot īpašiem noteikumiem, kā reģistrēt politiskas lapas, un partija visādi nomocījusies, kamēr dabūjusi cauri daļu savu publikāciju.

Baltijas patiesības ministrija

Ir tāda lieta, ka pastāv Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica”, kas sevi sauc par bezpeļņas nevalstisko organizāciju, kura nodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku sabiedrības interesēs. Šīs organizācijas seja ir Inga Spriņģe. Re:Baltica” pašlaik ir aktuāla tēma par vardarbību ģimenē, kas jauki. Lai nu tā būtu. Taču Re:Baltica” ir uzņēmusies pašlaik tādu kā patiesības paudēja lomu pēdējā instancē. Organizācija monitorē, vai plašsaziņas līdzekļos paustie fakti atbilst patiesībai, kas arī būtu jauki. Tik tiešām internetā katru dienu parādās daudz visādu melu un blēņu.

Taču Spriņģe nav slēpusi un ir lielījusies ar savām vizītēm Amerikas sociālo tīklu kantoros. Un vēstījusi par sadarbību ar šiem kantoriem. Gribas cerēt, ka savus labos sakarus viņa neizmanto, lai veiktu manipulācijas Latvijas iekšpolitikā. Cerams, ka viņa nav sūdzējusies par kādiem sliktajiem” Facebook” profiliem un lapām. Tas taču nebūtu korekti. Iznāktu tā, ka Re:Baltica” kļūst par tādu kā čekistu - cenzoru darba kabinetu Preses nama 18. stāvā.

Facebook” baidās arī no Levita

Neatkarīgā nesen intervēja pašu augstāko šīs valsts amatpersonu - Valsts prezidentu Egilu Levitu. Intervija bija saturīga. Neatkarīgā intervijas un komentārus tulko arī angliski. Bija doma ar mazu sponsorēšanu šo interviju palaist plašāk, lai to var izlasīt arī Lietuvā un Igaunijā. Taču, kas izrādījās? Facebook” atmeta atpakaļ šo materiālu. Iznāk, ka Egils Levits ir kaut kas cenzējams, aizliegts kā plikas meitenes, terorisms vai musināšana uz rasu nemieriem... Lielāku absurdu grūti iedomāties. Tas notiek tajā pašā laikā, kad, piemēram, Krievijas visbaisākie propagandas orgāni bez aiztures piegāna Facebook” telpu līdz pat sijām. Tikmēr Latvijas plašsaziņas līdzeklis nevar publicēt kaimiņvalstīs interviju ar savu prezidentu? Kas tur varētu būt tāds nesaprotami murgains noticis? Grūti spriest. Varbūt iejaucies mākslīgais robots, kurš atmetis atpakaļ materiālu ar atslēgas vārdu president”? Jācer, ka šis pārpratums noskaidrosies un atradīsim kādu kopēju valodu ar Facebook”. Vēl jau intervija ir daudzmaz aktuāla un nesasmirdējusi. Bet ļoti drīz tā vairs nebūs aktuāla. Mums tomēr joprojām ir vēlme, lai interviju ar Levitu varētu izlasīt arī Lietuvā un Igaunijā.