SKDS: Puse Latvijas iedzīvotāju neuzticas Egilam Levitam

Tieši pirms gada Neatkarīgā atzīmēja faktu, ka Egila Levita vadībā valsts prezidenta institūcija pusgada laikā spējusi dubultot reitingu (no 3,5 līdz 6,5 punktiem). Tobrīd bija liels ļaužu entuziasms, uzticēšanās kredīts un cerības uz Valsts prezidentu. Bija doma, ka tā turpināsies un valsts prezidenta institūcija turpinās kāpumu pēc vēl lielākas uzticības.
07.01.2021. Māris Krautmanis
 
©Neatkarīgā

Taču kaut kas ir nogājis greizi. Sociologu firmas SKDS pētījumā par sabiedriskās domas dinamiku redzams, ka uzticēšanās Egilam Levitam ir gājusi mazumā, lai neteiktu, ka piedzīvojusi pikējošu lidojumu lejup. Pagājušā gada janvārī, kad bija apkopoti dati par 2019. gadu, Levitu pozitīvi vērtēja 49 procenti Latvijas iedzīvotāju, par viņu nebija dzirdējuši četri procenti, grūti pateikt bija 21 procentam, bet negatīvi viņa darbību vērtēja 27 procenti iedzīvotāju.

Tagad ir tā, ka pozitīvi vērtē 34%, nav par viņu dzirdējuši 2%, grūti pateikt ir 15%, bet negatīvi viņa darbību vērtē 49% iedzīvotāju. Tas ir diezgan bēdīgs skaitlis - negatīvs vērtējums nozīmē, ka arī uzticības nav.

Ļoti līdzīgs reitings (negatīvi - 50%, pozitīvi - 33%) ir arī premjeram Krišjānim Kariņam („Jaunā Vienotība”), taču to var saprast - Kariņš šajā kovidšausmu laikā ir atbildīgs par visu un ir spiests rīkoties - pieņemt nepopulārus lēmumus, kļūdīties, labot kļūdas un atkal kļūdīties.

Bet kas tad Levitu traucē? Viņam nav politiskās atbildības, nav jāveic praktiski darbi, viņš varētu būt nācijas sirmais tēvs, skolotājs un līderis bez riska.

Laikam būs tā, ka neapmierinātība ir vairojusies un krājusies pilienu pa pilienam no visādiem it kā sīkumiem.

Levitam varbūt vajadzēja izrādīt solidaritāti ar savu tautu un aktīvi uzstāties pret savas un savas kancelejas algu paaugstināšanu. Taču no viņa neskanēja ne bū, ne bē. Beigu galā viņš no savas algas paaugstinājuma atteicās, taču publika jau bija paguvusi sašust.

Martā „Valsts nekustamie īpašumi” noslēdza līgumu ar divām firmām par astoņu vēsturisko krēslu kopiju izgatavošanu par 32 tūkstošiem eiro. Šīs kopijas rotās Čakstes zāli Rīgas pilī. Diezin gan vai Jānis Čakste, ja būtu dzīvs, pieļautu šādus krēslus savā zālē laikā, kad tūkstoši cilvēku sēž mājās bez darba un maizes.

Aprīlī parādījās vēl priecīgāka ziņa, ka Egila Levita rezidencē Jūrmalā piegādās un uzstādīs jaunas mēbeles 64 615 eiro vērtībā. Cik lieliski! Pavāri, tūrisma darbinieki un viesnīcnieki izmisumā jau plēš sev nost matus, bet nu vismaz mēbeļu piegādei ticis kāds iepirkums un darbs.

Levita uzvedības modelis visa gada garumā nav bijis proaktīvs. Klasisks piemērs tam ir noskatīšanās uz tagad jau bijušā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (AP) vētraino hiperaktivitāti novadu kartes pārzīmēšanā. Kad jau reforma bija ieskrējusies pilnās burās, Levits nāca ar skaļu, bet tukšu iniciatīvu pieņemt vēsturisko zemju likumu, kuram ir tikai dekoratīva, ne saimnieciska un juridiska nozīme.

Protams, Levita pilnvaras ir ierobežotas, un viņš daudz ko nevar, tomēr šo to viņš reizēm arī var. Piemēram, varēja nodot atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai Kriminālprocesa likuma grozījumus, kuri ir, maigi izsakoties, ar trūkumiem. Taču Levits zvērinātu advokātu izmisīgos lūgumus neizsludināt grozījumus izlikās nedzirdam.

Levits it kā ir, bet tajā pašā laikā viņa nav. Viņa nav tad, kad vajadzētu uzmundrināt, nomierināt, iedvesmot, kad ir kritiski brīži. Ja arī viņš ir, tad viņa ir par maz.

Vēl ir tā, ka liela daļa latvju tautas no kovida stresa ir cietusi psiholoģiski un pat psihiski. Cilvēki vairs nesaprot humoru, ironiju, sarkasmu, bet uztver teikto vai rakstīto tieši. Egils Levits jau negribēja neko sliktu - tas bija mazliet tāds kā melnais humoriņš, pasakot, ka tiem, kas būs nomiruši, Ziemassvētku nebūs. Ar to Valsts prezidents gribēja tā kā pabrīdināt. Bet jo daudzi to uztvēra kā vispēdējo cinismu, kā ņirgāšanos. Jo, ja cilvēks sēž mājās bez naudas un nāk virsū maksājumu termiņi, viņam domāšana mainās un smieties vairs negribas. Vēl drūmākā gaismā Egila Levita sacīto redzēja tie, kas slimi ar jebko vai vēl sliktāk, ja ar kovidu.

Pašās gada beigās Valsts prezidents vismaz tik daudz saņēmās, ka sacīja kaut cik normālu gadumijas runu. Varēja redzēt, ka šoreiz pie runas domāts laikus, tā ir slīpēta, lai sanāktu labāka. Nevar gan teikt, ka ar to viņš būtu spēji atguvis popularitāti. Portāls „Puaro” bija veicis savu lasītāju aptauju un konstatējis, ka prezidenta runa patikusi tikai apmēram astoņiem procentiem respondentu. Bet nu vismaz kaut kāds solis uz sava tēla reabilitēšanu tas ir.

Nav labi, ja valsti vada nepopulārs prezidents. Būtu labi, ja Valsts prezidents šajā gadā saņemtos un kļūtu par viedokļu līderi, nevis pasažieri.