Baznīcai sava autoritāte jāsargā kā acuraugs
Ja lasām Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes klajā laisto “Latvijas statistikas gadagrāmatu 2020”, kurā apkopota informācija par valstī reģistrēto reliģisko draudžu skaita sadalījumu pa konfesijām gada beigās, redzams, ka gandrīz visām tradicionālajām Latvijas reliģijām samazinās reģistrēto draudžu skaits. Ir tikai divas konfesijas, kurās reģistrēto draudžu skaits gada laikā ir palielinājies. Pareizticīgo draudžu skaits pieaudzis par trim draudzēm, bet vecticībnieku draudžu ir par divām vairāk.
To var tulkot arī tā, ka, samazinoties valsts iedzīvotāju skaitam, loģiski samazinās arī draudžu skaits - ir vietas, kur draudzes iznīkst, jo cilvēki izmirst un aizbrauc.
Nevar teikt, ka baznīca nupat piedzīvo dziļu uzticības krīzi, jo no visām institūcijām to apsteidz tikai izglītības iestādes un Nacionālie bruņoties spēki, un tā konkurē ar veselības iestādēm un tiesībsargu. Tomēr nav arī tā, ka satraukumam nebūtu pamata - ir dažas tendences un faktori, kas reliģisko konfesiju līderiem laikam būtu jāņem vērā, lai uzticība baznīcai kopumā un konfesijām atsevišķi neietu mazumā.
Jādomā, ka tradicionālo konfesiju ganiem vajadzētu ar visiem spēkiem izvairīties no nešķīstas iesaistīšanās iekšpolitikas kašķos. Te pat nav tik daudz runas par to, ka Latvija ir sekulāra valsts, kurai nepiestāv reliģijas saplūšana ar valsts varu. Reālā situācija ir tāda, ka Latvijā ir daudz partiju - ir varas partijas un ir opozīcija, ir kreisie un labējie, ir nacionāļi, krievpartijas, liberāļi, konservatīvie. Tagad iezīmējas arī tāda kā kovidnoliedzēju politiskā strāva. Šīs partijas un tām simpatizējošie ļaudis dzīvo dažādos “informatīvajos burbuļos”, kuru iekšienē veidojas tādas domubiedru grupas, kuras nesaprot, ka ir arī citi, kas domā citādi, un katru citādi domājošo sagaida ar lielu agresiju. Latvijas sabiedrība ir diezgan sašķelta - vieni ir paēduši, citi ir izmisumā, vieni slavē valdību, kamēr citi griež zobus uz premjeru, uz Valsts prezidentu un uz ministriem. Vieni ir nikni uz seksuālajām minoritātēm, citi uzskata, ka nav ne vainas, ja tās varēs laulāties un adoptēt bērnus. Vieniem patīk meitiņa, citiem - mamma.
Varētu domāt, ka te varētu atnākt kāds reliģisks līderis, uzkāpt kancelē un sprediķot tā, lai visa draudze pēc tam iznāk no baznīcas, brālīgā mīlestībā un vienotībā noskaņota. Taču tas nav tik vienkārši. Ja draudzes gans runās par Dievu un Bībeli, tad viss kārtībā. Taču, ja viņš savā sprediķī sāks iepīt līdzības, kas ir konkrētas un atpazīstamas šepat grēcīgajā iekšpolitikā, viņš riskē panākt pretējo efektu - būs kādi viena politiska spēka fani, kas viņu apsveiks, bet visiem citiem faniem tas griezīsies ausīs. Un to otro, visticamāk, būs vairāk nekā pirmo.
Draudžu locekļi nav akli un redz arī, ar kādiem varas un politikas pārstāvjiem viņu līderi brāļojas, koķetē, sadarbojas. Pie sektām tas skaitās pat slavējami, ka ir politiķi, kuri uzstājas saietos, taču nopietnā un tradicionālā konfesijā tas neizskatās diez cik labi. Taču gan Evaņģēliski luteriskās baznīcas kalpi, gan citu protestantu redzamās figūras pakalpo ne tikai Dievam, bet arī šo to pauž un izturas tā, ka jāsāk bažīties, vai šī darbība ir kristāldzidra un nav ar iekšpolitikas kašķa ērcēm aplaidusies.
Vēl nelāgāk ir ar Romas katoļu baznīcu, kura pat pavisam klajā formā stājas nepiedienīgos sakaros ar politiku. Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderis Jānis Bordāns Latvijas katoļu baznīcas ticības popularizēšanas projektā “Tiecības” izraudzīts par vienu no “katoļu sejām”. No Romas katoļu puses tas ir ļoti naivs, netālredzīgs gājiens, kur šodienas ieguvumi var dārgi izmaksāt vēlāk. Bordāna vadītā Tieslietu ministrija pārrauga reliģisko organizāciju darbību, viņš ir pamanījies arī “izsist” katoļu baznīcai šādas tādas finanses, kuras pasniegt kā mīļu dāvanu, lai gan tā nav viņa nauda - tā ir valsts nauda. Nē, šajā gadījumā Bordāns nav nelietis, jo nav šaubu, ka viņš sirdī ir dziļi ticīgs katolis un vēlas tikai labu. Tāpēc viņa labvēlība Romas katoļu baznīcai ir loģiska. Taču te būs ieguvēji un būs zaudētāji.
Bordāns un viņa JKP noteikti iegūs - lielā izpatikšana katoļiem vairos viņa popularitāti. Tikmēr katoļu baznīca būs zaudētāja - tās autoritātei no saplūsmes ar Bordāna tēlu un seju ir kaitējums.
Arī starp katoļiem cilvēki ir dažādi, un viņi mēdz simpatizēt dažādiem politiskajiem spēkiem. Būs vieni, kas iefanos par JKP, bet būs citi, kam no “katoļu sejas” televizora ekrānā uzmetīsies zosāda. Viņi ir balsojuši un arī balsos par citām partijām, un ministra naudu viņi vērtēs kā atsviestus ubaga grašus un liekulīgu pielīšanu.
Baznīca nav pareizi novērtējusi savu atrašanos politiskajā laikā. Mēdz, protams, būt citi apstākļi, kad tik tiešām baznīca var un tai vajag ieņemt aktīvu sabiedrisku pozīciju. Tā tas ir bijis dramatiskos brīžos, kad jādrupina kādi apspiedējrežīmi un diktatori. Lai gan... arī tad, tiklīdz kā režīms ir gāzts, reliģiskajiem līderiem jāprotas paiet maliņā. Bet kas tad tāds dramatisks notiek pašlaik? Kāda tumšā vara būtu jāgāž? Notiek normāls demokrātisks process. Tam gan ir savas īpatnības - kovidsērgas apstākļos tiek apskādētas demokrātijas brīvības, tomēr nav arī tā, ka nupat varu jau būtu sagrābusi kāda hunta. Ir tikai dabiski, ka pastāv daudz partiju un ir viedokļu plurālisms.
Pret ko un par ko ir Bordāns, kādu revolūciju viņš virza? Pret oligarhiem un pret korupciju? Ir varbūt kāds, kam tas vēl šķiet interesanti, bet ir citi, kam tā ir tukša, pat komiska politiska retorika, jo nav jau reālu oligarhu, kurus apkarot. Bet korupciju viņš varētu labāk pameklēt savas JKP rindās, kur tā dažbrīd izlien uz āru pat diezgan spilgti.
Kristietībai ir divu tūkstošu gadu vēsture. Tādam Bordānam un viņa JKP tur blakus laiks un svars ir kā viendienas mušai. Kristiešu līderiem vajadzētu raidīt savas lūgšanas uz Dievu un nenolaisties līdz sīkiem politiskiem kukaiņiem.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
