Vakcinācijas "Ģenerālštāba" līdzība ar Zolitūdes traģēdijas sabiedrisko komisiju

2013. gada 21. novembrī Zolitūdē sagruva lielveikala “Maxima” jumts, nogalinot 54 cilvēkus, ievainojot vairākus desmitus un izpostot dzīves jo daudziem cilvēkiem.
20.01.2021. Māris Krautmanis
 
Vakcinācijas projekta birojs par 640 tūkstošiem eiro rūpēsies par vakcīnu piegādi, uzskaiti, glabāšanu un nogādāšanu pie vakcinējamajiem subjektiem ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Nelaime bija satriecoša, tauta apraudāja aizgājušos, bet tikmēr decembrī tika izveidota Zolitūdes traģēdijas sabiedriskā komisija. Tika sagudrots viss kaut kas, ar ko šī komisija grasījās nodarboties - tai bija jāizvērtē traģēdijas tiešie un netiešie cēloņi, glābšanas darbu un traģēdijas seku likvidēšanas process, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāte, kā arī normatīvā regulējuma darbības efektivitāte būvniecības, publisko iepirkumu un civilās aizsardzības jomā. Par komisijas vadītāju tika iecelts Jānis Kažociņš (kādreizējais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, pašlaik Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos), bet par komisijas locekļiem - Ināra Šteinerte (bijusī Rīgas apgabaltiesas tiesnese), Baiba Rubesa (tobrīd “Citadeles bankas” padomes locekle, vēlāk “Rail Baltica” valdes priekšsēdētāja, tagad “HansaMatrix” padomes locekle un partijas “Attīstībai/Par!” (AP) biedre) un Inese Voika (tobrīd sabiedrības par atklātību “Delna” padomes priekšsēdētāja, tagad “Delnas” biedre un Saeimas deputāte; AP).

Taču šis pasākums uzreiz sāka ļoti nelabi ost - lai arī par priekšnieku bija ielikts cilvēks ar nevainojamu reputāciju (ko nevar teikt par dažu labu komisijas locekli), sabiedrības sašutums sāka velties pāri malām, un komisija tā arī darbību neuzsāka. Viens no iemesliem bija atbaidošā negausība, ar kādu politiskā elite bija iecerējusi barot komisiju un pati baroties. Valsts kancelejā tika iesniegts saraksts ar nepieciešamo tehnisko aprīkojumu komisijas darba nodrošināšanai, tostarp nepieciešamību pēc darba telpām, protokolēšanas nodrošināšanu, transportu, tehniskā atbalsta nodrošinājumu, informēja par izdevumiem ekspertu piesaistīšanai utt. Tāda kā simboliska un īpaši spilgta manta, ko komisija bija iecerējusi iegādāties, bija papīra smalcinātājs par 1281 eiro. To varēja saprast tā, ka komisijai vajadzības gadījumā var būt nepieciešams ātri likvidēt savu darbu pēdas.

Pārrēķinot no tā laika latiem uz mūsu laikā saprotamākiem eiro, komisija bija iecerējusi kopumā “apgūt” 205 482 eiro valsts naudas, no kuriem puse - 104 186 eiro - bija paredzēta šo četru komisijas locekļu algošanai. Tātad vidēji 2169 eiro mēnesī vienam komisijas loceklim. 2014. gadā premjera alga uz papīra bija 2774 eiro, ministru alga - 2499 eiro. Jūtot, ka labi nebūs, komisijas locekļi attapās - Kažociņs 18. decembrī atkāpās, un tūlīt drīz notinās arī Rubesa un Voika.

Nav ne mazāko šaubu, ka komisijas vētrainā darba rezultāts būtu absolūts čiks - varbūt pat ne nulle, bet ar mīnusa zīmi, ja komisija sāktu maisīties pa kājām izmeklēšanai un uzbāztos ar kādām nekvalitatīvām likumdošanas idejām. Politiskā elite bija atvēzējusies uz brutālu marodierismu - pierīties uz tautas nelaimes rēķina kā maitu lijas. Bet nu aprāvās un nolika uz bremzēm.

Kāpēc tagad jāatceras septiņus gadus senie notikumi? Tāpēc, ka Ministru kabineta rīkojumu par komisijas izveidi parakstīja ne tikai toreizējais premjers Valdis Dombrovskis (tagad Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks un ES tirdzniecības komisārs) un toreizējais ekonomikas ministrs, bet arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pienākumu izpildītājs Daniels Pavļuts (pašreizējais veselības ministrs; AP).

Tagad Daniels Pavļuts ir virzītājpersona jaunam veidojumam - Veselības ministrija steidzamības kārtā izsludinājusi konkursu uz Vakcinācijas projekta biroja desmit vakancēm, solot maksāt algā līdz 4905 eiro, kas ir krietni vairāk nekā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadībai un pat ministriem. Pieteikties konkursam uz piecām vakancēm vajadzēja līdz vakardienai pulksten 15. Vēl piecus darbiniekus darbā pieņems biroja vadītājs, kad pats jau būs ticis amatā.

Nu diezin vai uz vakancēm var reāli pretendēt kādi cilvēki, kas nav pazīstami Veselības ministrijā un partijā “Attīstībai/Par!”. Var jau būt, ka būs kādi censoņi, kas mēģinās iegūt amatu birojā, bet maz ticams, ka tur kas var sanākt. Bet nu mēģināt var. Nevar jau vēl teikt “hop”, kamēr nav zināms, kas tie būs par kadriem, kas strādās birojā.

Atšķirībā no Zolitūdes traģēdijas komisijas šajā reizē nebūs tik slikti, ka birojam nebūs nekāda pienesuma kovida apkarošanā. Pienesums būs. Tikpat labi gan ar vakcīnu paku iegādi, piegādi un nogādi varēja nodarboties arī Veselības vai vairāku ministriju ierēdņi, bet nu, ja ir izdomāts taisīt jaunu kantori, tad tas tiek taisīts. Jādomā, ka pirmajās nedēļās jaunais vakcinācijas projekta birojs naktīs negulēs un ar šausmām centīsies saprast, kur, kāpēc, kas atrodas, bet nu pēc tam loģistika ieies normālās rutīnas sliedēs, kā jau tas mēdz būt pie jaunu projektu uzsākšanas. Tas, ar ko birojs nodarbosies, būs ļoti līdzīgs kādai dārzeņu tirdzniecības firmai, kas visu ko iepērk un pārdod, vai dispečeru centram, kas rūpējas, lai precīzā laikā pienāk un aiziet autobusi vai paceļas un nolaižas lidmašīnas. Tiesa gan, tik intensīvs kā dispečeriem šis darbs nebūs. Turklāt lidostas dispečeru algas ir 2600 eiro. Bet par “Rīgas satiksmes” dispečeru algām negribas nemaz runāt - 807 eiro.

Redzams, ka vakanču skaitā minēti arī komunikācijas speciālisti, kas ir jauki. Zināsim, cik kastu kādu vakcīnu atvests, cik glabājas un cik ļaužu sapotēts. Vēl ir jautājums, vai šim vakcinatoru Ģenerālštābam būs uzticētas funkcijas arī propagandēt vakcināciju kā tādu? Ja šāda funkcija būs, vajadzēs aicināt cilvēkus vakcinēties, informēt, kur var dabūt vakcīnas un tādā garā. Tas nozīmē, ka vakcinācijas komunikācijā paveras plašas iespējas darbā ar medijiem mazliet piepelnīties, manipulējot ar reklāmas līgumiem. Bet nu ticēsim, ka jaunie vakcinācijas biroja darbinieki būs pārgodīgi kristālšķīsti.

Lai vai kā, ir tomēr samanāmas dažas paralēles Pavļutam 2021. gadā ar Pavļutu 2013. gadā. Abās reizēs ir nelaime. Toreiz bija Zolitūde, tagad ir kovids. Abās reizēs Pavļuts ir iededzies taisīt kaut kādu kantori, kas ar šo nelaimi vingros. Toreiz politiski pietuvinātu personāžu amatos likšanas āža kāja līda no visiem maisiem ārā klaji, bet tagad ir vismaz formāls konkurss un tiek mēģināts pasākumu glancēt. Toreiz pabaroties uz nelaimes rēķina nesanāca, bet tagad sanāks.

Trīs lietas esot labas lietas, un divas jau ir bijušas... Tāpēc zosāda uz muguras metas, kādi dramatiski notikumi latvju zemi sagaida vēl pēc kādiem septiņiem gadiem un kādu komisiju, biroju vai centru tad dibinās Pavļuts un viņa partija?