Oi, Jēziņ, kas ir muldēts Kariņa valdībā!

28. februārī interneta izdevumā “Re:Baltica” (rebaltica.lv) publicēta Sanitas Jembergas un Ineses Liepiņas rakstu sērijas pirmā daļa “Man izklausās, ka mēs guļam”.
05.03.2021. Māris Krautmanis
 
Krišjānis Kariņš ir vakcinēts, taču citiem savā koviddomāšanā jāievieš 2021. gada otra puse vai beigas ©F64

Vakcīnu bardaka hronoloģija. https://rebaltica.lv/2021/02/bardaka-hronologija-1-serija/

Autores ir rūpīgi krājušas dažādus materiālus par mokošo ņemšanos ar vakcīnām un secīgi fiksējušas, kā laika gaitā attīstījušies notikumi, pētījušas, kāpēc un kas vainojams pie vakcīnu trūkuma un lēnajiem vakcinācijas tempiem. Tas labi.

Bet vēl labāk ir tas, ka rakstiem ir saites uz valdības sēžu stenogrammām, kur var izlasīt, ko un kad ir runājuši ministri, premjers, iesaistītās amatpersonas.

Vispār jau valdības sēdes nav atklātas, un ministri bija domājuši, ka viņu paudumi nekad netiks izlikti vispārējai apskatei. Taču ir sanācis tā, ka kāds labs cilvēks ir parūpējies, lai visa sabiedrība uzzina, kādas šausmu lietas daždien apspriež valdība.

Lūk, daži piemēri! 2020. gada 17. decembra valdības ārkārtas sēdē Zāļu valsts aģentūras direktors Svens Henkuzens ilgi un detalizēti prezentē vakcinācijas pasākumu stratēģiju, kas ir interesanti. Taču pats interesantākais ir tas, ka viņš saka šādus vārdus: “Ir blakusparādību ziņošanas sistēma, kur elektroniski ārstniecības personas un pacienti var ievadīt jebkurā brīdī ziņojumu par neparedzētām blaknēm vai arī paredzētām, bet tur vajag būt droši, ka to nav vairāk kā sākumā tika prognozēts.”

Kas izriet no viņa sacītā? Acīmredzot gadījumā, ja blakņu izrādīsies vairāk, nekā prognozēts, informācija par to, visticamāk, tiks no sabiedrības slēpta. Kā citādi, ja “tur vajag būt droši, ka to nav vairāk kā sākumā”?

Premjers Krišjānis Kariņš (JV) ir apjautis situācijas bezcerību. Citāti no valdības sēdes:

“Tātad arī, ja būtu 200 000, tad mums vajag apmēram desmitkāršot to. Oi, Jēziņ… Es saprotu, mums būs... Bet es arī saprotu, tā grūtība, kas mums ir, mēs plānojam diversificēt, bet tas ir tikai līdz tam brīdim, kamēr kāds ir tiešām reģistrējies, kad viņš ir reģistrējies, tad jāmēģina dabūt maksimumu, bet tad visa pasaule gribēs no viņa maksimumu. Tur mums būs, bet tas nozīmē, pat ja parādās, ja kāds piereģistrē decembrī vai janvārī kādu zāli, mēs labi, ja 2021. gada otrā pusē vai pat beigās būtu spējīgi vakcinēt cilvēkus. Kas nozīmē, ka mums tajā koviddomāšanā ir jāstiepj gads faktiski, kamēr varētu vakcinēt. Es grūti stādos priekšā, ka tik lielu devu daudzumu mēs varētu īsā laikā pat gribēdami sapotēt. Vēl pie tam cilvēki negribēs, tad būs prioritārie cilvēki, daļa no viņiem atteiksies, ko darīt ar to, jo nevar laist bojā.

Toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele: Ko atteiksies, to sapotēs kabinetam ar tiem derīguma termiņiem beigušiem, neko darīt, ārā taču nemetīs labu mantu.

K. Kariņš: (smejas) Tā kā vecu kefīru iedzert, kas tur notiks.

I. Viņķele: Tie, kas netic kovidam, tie dabūs.”

Lūk, kāda bēdu luga sagaida valsti! Vakcīnu trūka, to trūkst un trūks arī turpmāk. Tāpēc Kariņš un viņa valdība, kas tagad jau ir bez Viņķeles, stieps garumā koviddomāšanu, stāstīs sabiedrībai visādas pasakas un melus, centīsies novērst uzmanību no vakcinācijas tempu problēmas, izdomājot aizvien jaunus “apziņas enkurus” - dos vai nedos bērniem 500 eiro, apcietinās vai neapcietinās Ventspils mēru Aivaru Lembergu, atļaus vai neatļaus pārdot pagarinātājus un cik kvadrātmetru jābūt veikalā uz cilvēku. Notiks “spinošana”, aktivitātes un pseidoaktivitātes, lai tautai būtu viss kas, par ko domāt, bet lēnā vakcinācija un kovida izplatība aizslīdētu dibenplānā.

Jauki ir bijušās ministres un premjera mīlīgie kovidjoki par veco kefīru un vakcīnām ar notecējušu termiņu. Lai gan - kā uz to skatās. Var šos jokus saukt arī par diezgan atbaidošu cinismu.

Tālāk lasām Veselības ministrijas valsts sekretāres Dainas Mūrmanes-Umbraško un Kariņa dialogu.

“D. Umbraško: Vakcinēt ir lētāk nekā testēt. Ja vēl runājam par ārstēšanas izmaksām, vakcinācija vienmēr ir lētākais un efektīvākais veids. Mēs būtu par to, ka vakcinēt visus, kas vien atsaucās, par valsts līdzekļiem.

K. Kariņš: Intuitīvi es gribu tam piekrist, jo tas ir labākais veids, kā pasargāt sevi. Vakcinēt to otru. Tā vienkāršoti sakot.”

It kā jau neko traku šie ļaudis nepasaka, taču te iezīmējas dažas pieejas, kas nav mainījušās joprojām. Vācijā, Austrijā, Šveicē gan lēnā, gan ātrā testēšana tiek plaši lietota, lai ierobežotu sērgu un lai cilvēki var zināt, vai viņi nav slimi ar kovidu, bet Latvijā uz testiem tiek taupīts pat veco ļaužu pansionātos, jo tie skaitās dārgi. Lai gan tas pats Kariņš savulaik pauda, ka tagad naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis…

Kariņa pieeja lietai ir tāda, ka vajag vakcinēt to otru. Bet nu, gods, kam gods, viņš bailes no potēm ir pārvarējis, un redzējām bildes, kurās viņš ir atkailinājis savu bālo plecu dakterei, lai saņemtu šprici. Cerams, ka tā nebija blēdība, un tie nebija vitamīni.

Šajā pašā sēdē iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) pauž, ka ir liels izaicinājums cilvēkus pierunāt vakcinēties, un aicina padomāt par vakcināciju ne tikai par valsts budžeta līdzekļiem, bet, iespējams, pakārtot šo jautājumu zem apdrošināšanas. Tālākajā šīs sēdes gaitā šis priekšlikums lielu atsaucību negūst, taču nākamajā valdības sēdē, kas notiek 20. decembrī, izaicinājumu un maksāšanas tēma panesas jo krāšņi.

Krišjānis Kariņš uzdod Ilzei Viņķelei vairākus jautājumus, tostarp arī par to, vai plāno, ka tā vakcīna būtu bez maksas?

Un vai ir doma maksāt cilvēkiem, lai viņi vakcinējas, lai būtu motivācija tiem, kas negrib? Vai šāda lieta ir apsvērta?

Ilze Viņķele stāsta, ka jebkādas izmaiņas vakcinēšanas kalendārā var atstāt ilgstošas un neprognozējamas sekas uz atsaucību vakcinācijai kopumā. “Ir jāsaprot, mēs maksājam tiem... kas nāk paši, tiem nemaksā, bet tiem, kas negrib, tiem maksā.

Tur būs mums jāpadomā par šo ideju. Man šķiet, ka šis ir gadījums, kur jākonsultējas ar sociālantropologiem, ekonomistiem.

K. Kariņš: Vai varētu pretēji, varētu prasīt cilvēkiem naudu par nevakcinēšanos (smejas). Nu es nezinu, es tā pilnīgi neprofesionāli, bet es vienkārši, kā saka, es norādu uz to, ka mums ir jādomā, kā mēs varēsim motivēt cilvēkus vakcinēties ierasties. Viņiem varētu zvanīt, bet viņi vienkārši neatnāks.

I. Viņķele: Jā, Krišjāni, teiksim tā, uzvedības ekonomikas vai tās bikstīšanas pieejas ir lietotas arī veselībā, un, starp citu, vakcinācija ir viena no tām jomām, kur tas ir diezgan ar praksi. Mēs vienkārši izpētām to pieredzi, kas ir labās citu valstu prakses. Ne Covid vakcīnām, bet citām vakcīnām, kā pieaudzēt vakcinēšanas aptveri. Šeit mēs aicinām talkā antropologus, cilvēku dvēseļu inženierus, lai uzdizainētu tos aicinājumus, pakalpojumus ar “opt in, opt out” dizaina pieeju, kur ir noklusējumā vieglāk ir vakcinēties nekā nevakcinēties. Vēl kāds bija jautājums?”

Par šo tēmu jautājumu tiešām vairs nav, jo Viņķele ir izsmeļoši atklājusi, kādas sastāvdaļas ir desās, kuras taisa politiķi. Dvēseļu inženieri visu uzdizainēs.

No Viņķeles iepļāpāšanās izriet, ka muļķīši, kas aizskries paši, naudu nedabūs, bet viedie un tālredzīgie, kas neskries, var cerēt, ka viņiem tiks kāda naudiņa par vakcinēšanos. Katrā ziņā sociālantropologi šādu versiju neizslēdz. Var uzminēt pat, kurš sociālantropologs konsultē Viņķeli.

Kur vēl trakāk demotivēt publiku? Tā ir sabiedrisko attiecību katastrofa! Kariņam tagad rītā un vakarā vajadzētu katru nedēļu uzstāties televīzijā, radio un internetā, lai atmotivētu sabiedrību atpakaļ. Variants ar maksāšanu par vakcinēšanos ir cieti, stingri, pārliecinoši jāpasludina par tādu, kas nekad nenotiks? Jo cilvēki neies vakcinēties, gaidot, kad viņiem par to samaksās. Un pat vēl tad paliks kāda daļa, kas gaidīs, kad viņiem samaksās. Un nākamajam premjeram, ja gadījumā Kariņš kritīs, jau pirmajā dienā jāturpina motivēt, bet naudas maksāšanas iespēju noliegt.

Valsts prezidents Egils Levits gan ir teicis, ka Kariņa valdība sevi vēl nav izsmēlusi. Varbūt tiešām nav izsmēlusi, ja lasām, cik pieklājīgas un draudzīgas ir attiecības ministru starpā. Krišjānis Kariņš galanti iznesas: “Labi, vai ir kāds iebildums? Kā es skaužu, Ilgai (izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP)) garšīgs ābols. Es, atvainojos, Ilga, ēd, es arī ēstu, ja man būtu. Man mājās ir, es nepaņēmu šodien.” Citā epizodē Krišjānis Kariņš novēl labu apetīti Ilzei Viņķelei, kura arī ēd ābolu. Tāda brīva un nepiespiesta ir atmosfēra Ministru kabinetā - katrs dara, ko grib - ja grib, tad sēdes laikā ēd ābolus, ja negrib - tad plūmes.

“Re:Baltica” ir turpinājusi tēmu ar rakstiem “Kāpēc ierēdņi valdību maldināja par “Pfizer” vakcīnu? Vakcīnu sāga, 2. daļa” un “Vai kāds lobēja “AstraZeneca”? Vakcīnu sāga, 3. daļa”.

2. daļā salīdzināta Zāļu valsts aģentūras direktora Svena Henkuzena prezentētā vakcinācijas stratēģija ar reāliem faktiem, no kā izriet secinājums, ka amatvīrs vienā laidā stāstījis lietas, kas neatbilst patiesībai. Varbūt neatbilst. Laikam tiešām neatbilst.

3. daļā apskatīta versija par to, vai kāds lobējis, vai nav lobējis “AstraZeneca” lielo iepirkumu. Taču autores spriež, ka tam šobrīd nav redzama pamata un pēc būtības pievienojas Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētājas Daces Zavadskas redzējumam, kura teic, ka tie esot absolūti slima kaķīša murgi. Taču, izpētot lēmumu pieņemšanu līdz galam, “Re:Baltica” uzdod citu jautājumu: kāpēc ierēdņi tik ļoti pretojās “BioNTech/Pfizer” vakcīnas iegādei? Vai salīdzinoši sarežģītā loģistika ir vienīgais iemesls?

No “Re:Baltica” rakstiem izriet, ka diezgan skarbi tiek nospārdīta Ilze Viņķele, kura vairs nav ministre un, tēlaini izsakoties, ir guļoša. Tomēr ministru sarunu atšifrējumi nav kaut kādas tukšas “Rīdzenes” sarunas, kur 2009. gadā savā starpā, iepinot pa lamuvārdam, tērgā cilvēki, kuri sen jau zaudējuši ietekmi un kur tiek apspriesti darījumi, kas vēlāk nav notikuši. Šis tomēr ir dzīvi aktuāls materiāls - Ilze Viņķele vairs nav ministre, bet pārējie vodeviļas aktieri ir savos amatos arī pašlaik.