Rožukalne būtu izcenzējusi Hermani

Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis savos sociālajos tīklos bija publicējis teātra manifestu – septiņus uzvedības noteikumus JRT darbiniekiem un skatītājiem, kā arī paskaidrojumus, ko ar šiem noteikumiem domājis. Hermaņa paskaidrojumi ir dzēsti no “Facebook”.
29.03.2021. Māris Krautmanis
 
©F64

No “Facebook” pazuda arī dzejnieces Māras Zālītes premjeru Krišjāni Kariņu slavinošais vēstījums.

Vēl “Facebook” ir dzēsis mūziķa Kaspara Pudnika ierakstu, kurā viņš kritizē dziedātāju Samantu Tīnu.

Raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” mediju eksperte Anda Rožukalne Māras Zālītes ierakstā nesaskatīja neko cenzējamu, savukārt attiecībā uz Alvja Hermaņa ierakstu viņa atzina, ka tomēr "Facebook" noteikumos ir norādīts par vajadzību neizmantot rasi noniecinošus vārdus. "Man šķiet, ka tajā nav ņemtas vērā izmaiņas kultūrā, ka cilvēki ar laiku vienojas, ka kaut kādus vārdus viņi neizmanto tāpēc, ka tie varētu aizskart kādu," piebilda Rožukalne. Uz jautājumu, vai viņa dzēstu, Hermaņa ierakstu, viņa atbildēja, ka tad, ja viņa būtu “Facebook” moderatore, dzēstu. Tāpat viņa dzēstu arī mūziķa Kaspara Pudnika teikto par dziedātājas Samantas Tīnas videoklipu, kurā, ja tā var teikt, “atbalstītas LGTB vērtības” un divas sieviešu dzimuma būtnes mirkli redzamas bučojamies. Pudniks bija sašutis par to, ka tāds klips tiek rādīts Latvijas televīzijā.

Bet ne jau tikai Zālītes “mīlas vēstule” Kariņam nepārkāpj Latvijas likumus. Arī Hermaņa vēstījumā un pat arī Pudnika nepatikā par Tīnas klipu nekādas Krimināllikuma pantu pārkāpuma pazīmes nav pat ar uguni atrodamas. Pudnika uzskati ir konservatīvi, un tos viņš pauž, bet neaicina uz kaut kādu izrēķināšanos un nelamājas.

Hermaņa mērķis ir bijis pasargāt savu teātri no ārējas iejaukšanās radošā procesa lietās, no globāliem politkorektuma “trendiem”, kur permanenti vai kampaņveidīgi ar propagandiskām metodēm sabiedrībai cenšas “iepravīt smadzenes”,

kā pareizi runāt, kādus vārdus nedrīkst lietot, lai neaizskartu kādu ļaužu grupas pēc kādām viņu pazīmēm - rases, tautības, seksuālās orientācijas utt.

Mērķis ir cēls, naida runas nav pieļaujamas, taču nav pieļaujams arī absurds, ka Rūdolfa Blaumaņa lugā būs jāpārsauc personāži kādā citādā viņu tautību apzīmējošā vārdā vai arī Otello lomai nedrīkstēs nogrimēt baltās rases pārstāvi. Vēl no Hermaņa vēstījuma izriet, ka māksla nav domāta tam, lai tajā bāztos iekšā ar cenzūras šķērēm. Mēdz būt lugas, kas ir baudāmas tikai to sižeta attīstībā, kur ir sākums, turpinājums, nobeigums. Kaut kur pa vidu skatītājs var sajusties nelāgi, var sašust, var just tēlotājiem līdzi, bet nesaprast viņu motīvus, var būt pat tā, ka skatītājs kādā brīdī izjūt gluži vai fizisku nelabumu no tā, ko redz uz skatuves. Un tad autors, režisors un aktieri izved skatītāju cauri katarsei un sniedz atrisinājumu, atbrīvojumu, apgaismi. Skatītājs no teātra iznāk pārdomu pilns, viedāks, varbūt arī apgarotāks, pat laimīgāks.

Tiešām mēdz būt gadījumi, kad darīšana ir ar robota mākslīgo intelektu - tā arī šo rindu autors augustā palika bez piekļuves savai feisbuka mūzikas grupai, jo bija tajā ievietojis fotogrāfiju no 1969. gada augusta Vudstokas festivāla. Attēlā redzama meitene, kas sēž puisim uz pleciem, aiz viņiem fonā redzams milzīgais ļaužu pulks - 500 000 skatītāju. Šis attēls ir izmantots neskaitāmās Vudstokas festivāla atceres un mūzikas vēstures grāmatās un interneta resursos, taču “Facebook” to cenzē. Nelaime laikam tā, ka meitene ir līdz pusei kaila. Mati klājas pāri viņas krūtīm, taču kādam laikam šis attēls ir šķitis nepiedienīgs. Šis kāds ir panācis, ka šo attēlu “Facebook” nepublicē un turpmāk ikviens, kas to mēģina ievietot šajā sociālajā tīklā, riskē tikt nobloķēts. Tas ir gadījums, kad lēmumu ir pieņēmis robots, bet ar robotu nav iespējams strīdēties. Atliek tikai nopriecāties, ka robots piesprieda vien diennakti “digitālajā karcerī”.

Taču šie trīs gadījumi nekādā gadījumā nav mākslīgā intelekta darbs. Mākslīgais intelekts izķer aizdomīgus vārdus un nelaiž tos cauri, ja tie tekstā ir pārāk biezā slānī vai ir kādas jau zināmas vārdkopas, kur tam jau zināms, ka arī konteksts var būt nelabs. Gadījumi ar Hermani un Pudniku liecina, ka ir bijušas latvju mēli protošu ļaužu sūdzības feisbukam un to nav bijis maz. Ir bijis arī kāds latvju mēli protošs cilvēks, nevis robots, kurš ir pieņēmis lēmumu nelaist šos materiālus cauri. Šo cilvēku mēs nepazīstam.

Ar Zālītes ierakstu laikam ir savādāk - “Facebook” ir atbildējis “Aizliegtajam paņēmienam”, ka neko nav dzēsis. Jādomā, ka šajā gadījumā var ticēt. Tātad to ir dzēsis kāds cits. Kurš ir šis cits - tā ir mistērija. Nevar būt, ka cienījamā dzejniece pati to izdzēsa. Bet kādam ir šķitis interesanti pakacināt sabiedrību, pievēršot Zālītes ierakstam papildu uzmanību, jo tā saturs jau šā vai tā ir zināms ikvienam interesentam. Sak, paskat, kāds vājprāts - dzejniece uzrakstījusi, bet feisbuks izdzēsis!

Šajā lugā skatītājiem jājūt līdzi Zālītei, kurai darīts pāri, un uzmanība tiek novērsta arī no Kariņa haotiski mazspējīgās darbošanās, jo arī premjers iznāk labais un tāds kā cietējs.

Vispār jau absurdu satiksmē ar Marka Cukerberga jeb, kā pareizi jākropļo viņa uzvārds, Zakerberga kantori mēdz būt pārpārēm. Piemēram, feisbuks neļauj Neatkarīgajai publicēt materiālus angļu valodā, lai tos varētu redzēt arī citās laika joslās. Tie neaiziet arī līdz tuvajām kaimiņvalstīm. Par ļoti nelielu samaksu ir iespējams sasniegt lielu auditoriju, “būstējot” jeb sponsorējot materiālu. Taču arī samaksu vietne neņem pretī. Kāpēc neņem? Tāpēc, ka kādam cenzoram nepatīk, piemēram, tādi raksti, kuros kaut kas stāstīts par globālo sasilšanu. Nepatīk, un viss, un iepūt sociālajam tīklam ļipā!

Jo tas ir privāts kantoris, kurš var darīt, kā grib. Pareizi jau Valsts prezidents Egils Levits it kā saka, ka mašīna nedrīkst ierobežot cilvēku tiesības. Pareizi ir, ka šai pasaules megakompānijai ir teju vai monopola stāvoklis. Pareizi, ka tai jāievēro ikvienas valsts likumi un konstitūcija, kurā tā strādā. Taču tik un tā tas dara, kā grib - tas kā kurpniekdarbnīca var arī neņemt pretī labošanai kurpes no klienta. Ja citi 100 vai 1000 klienti ar kurpnieku būs apmierināti, kaut kāda viena sašutuša baskāja pīkstēšana neko daudz šīs darbnīcas reputācijai un ienākumiem nevar kaitēt.

Grūti būs ar sociālajiem tīkliem - nāksies visādi laipot, ielāgot, kādus vārdus var rakstīt, kādus ne, kādas bildes un videoklipus drīkst likt, kādus nedrīkst. Mulsina tikai, ka uzreiz ir bijuši čakli ziņotāji, kas ir pievērsuši moderatoru uzmanību, lai “kriminālie” Hermaņa un Pudnika teksti tiek dzēsti. Pudniks tik tiešām ir kareivīgs, turoties gan solīdas leksikas robežās, taču Hermanis nu nekādā veidā nevienu nav mēģinājis ne nolamāt, ne pazemot, ne uzbrukt. Tas nepārprotami izriet no viņa rakstītā konteksta, kur ir runa pavisam par ko citu. Taču, piemēram, mediju ekspertei Rožukalnei Hermaņa vēstījums ir šķitis nepieņemams un pretējs feisbuka divarpus miljardu kopienas noteikumiem.

Tas mulsina, jo Anda Rožukalne nav vis kāda vienkārša mediju lasītāja, bet allaž radusi uzstāties tādā tonī kā patiesības paudēja augstākajā instancē. Viņa ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore, RSU Komunikācijas katedras dekāne, RSU Komunikāciju fakultātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja.

Taču, ja viņa būtu feisbuka moderatore, viņa būtu cenzore.

Tas ir apbrīnojami, ka pēdējā laikā sāk vairoties cilvēki, kuriem ir ekselentas izglītības, taču, tiklīdz nonāk līdz grēcīgajai zemei un praksei, visas teorētiskās megazināšanas momentā izčib. Tā līdzīgi ir ar tieslietu ministru Jāni Bordānu (JKP), kurš ir jurists un pat zvērināts advokāts, kas liecina par augstāku jurisprudences zināšanu kvalitāti nekā parastiem juristiem. Taču, kad runa bija par Magoņa - Osinovska lietu, viņš absolūti aizmirsa pašas elementārākās tiesiskuma ābeces pamatpatiesības - ka nedrīkst kritizēt tiesnesi, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju, kas ir pretrunā Satversmes 92. un 83. pantam.

Tādas pat pārvērtības notiek ar Rožukalni, kuras lielā teorētisko zināšanu bagāža ir neapšaubāma. Taču, kad nonāk līdz konkrētiem piemēriem, viņā uzreiz ieslēdzas sīks ideoloģisks partejiskums un neobjektivitāte - ar Zālīti viss čikiniekā, Hermanim “fui”, bet Pudnikam vispār “fui”, “fui” un “pē”. Rožukalne, par laimi, nav tādā amatā, kurā var pārkāpt Satversmes 100. pantu par vārda brīvību, taču viņa to darītu, ja būtu attiecīgā postenī pie Zakerberga. Labi gan, ka viņa nav feisbuka moderatore.