Viņķele cilvēciski kļūdījusies. Ko nu?

Bijusī atlaistā veselības ministre Ilze Viņķele (AP) ir atvainojusies par “cilvēcīgo kļūdu” vakcīnu iepirkuma procesā, līdz ar to uzņemoties politisko atbildību.
01.04.2021. Māris Krautmanis
 
Ilzei Viņķelei pēc tam, kad sajusta prokuratūras vēsā elpa aiz muguras, nākas atvainoties, izskaidrot un lūgties ©F64

Kas tad ir šī kļūda, un kādas tai ir sekas? Sekas ir tādas, ka tagad ir jau 1. aprīlis, bet Latvijā pirmo vakcīnu ir saņēmuši vien 5,6% iedzīvotāju. Tas ir gaužām maz, ja salīdzina ar pasaules attīstītajām valstīm un arī ar tuvajiem kaimiņiem - Lietuvu (12,2%) un Igauniju (14,7%). Gara acīm var iztēloties, ka varēja arī Latvijā būt tikpat, nu kaut vai 10%, bet ir 5,6%. Problēma ir radusies kaut kad pagājušā gada vasarā, rudenī, gada nogalē, kad tika veidots Latvijas “vakcīnu portfelis”. Veselības ministrijas un tās pakļautības iestāžu ierēdņi un arī pati Viņķele gribēja būt ļoti viltīga - viņa piedāvāja valdībai tādu iepirkumu, kurā no tobrīd pieejamajām vakcīnām lielāko daļu veidoja “AstraZeneca” un “Johnson&Johnson” vakcīnas.

Pirmajā vakcīnu iepirkumā pret Covid-19, līdz 2020. gada 19. novembrim, Latvija varēja pieteikties uz “BioNTech/Pfizer”, pasūtot līdz 860 000 vakcīnu devu, bet faktiski tika pieņemts lēmums par 97 500 vakcīnu devu iepirkšanu. Nākamajā kārtā, kad tika piedāvāts 430 000 šī ražotāja vakcīnu devu, Latvija pieteicās tikai uz 100 000 devu. Līdz ar to Latvijai sākotnēji bija pieejami tikai 97 000 “BioNTech/Pfizer” ražoto vakcīnas devu.

Tā bija “mana stratēģiska, politiska un cilvēcīga kļūda”, iesniegumā Ģenerālprokuratūrai norāda Viņķele. Viņa skaidro, ka vakcīnu portfeļa veidošana balstījās visādos apsvērumos par vakcīnu drošumu un piemērotību raitai masu vakcinācijai Latvijā, ņemot vērā valsts veselības aprūpes sistēmas ierobežoto jaudu un cilvēkresursus. Šāda izvēle izrietējusi no Veselības ministrijas ekspertu vairākuma viedokļa, kā arī pārliecības, ka tiks pildīti Latvijas valdības un Eiropas Komisijas noslēgtie vakcīnu iepirkumu līgumi, kas pašlaik netiek pildīti. Tātad akmentiņš iesviests mazliet tā kā EK dārziņā.

Viņķele ir arī lūgusi premjeru un Valsts prezidentu “neturpināt paštaisnu “tiesas spriešanu” par viņas apakšnieku (“pārmijnieku”) ieteikumiem un lēmumiem. Tas ir mīļi - aizstāv mazos.

Ir gan tā, ka bijusī ministre varēja ar pelnu bēršanu sev uz galvas nodarboties jau agrākos savas dzīves posmos - kad viņai bruka virsū premjers Krišjānis Kariņš (JV) vai agrāk, taču atvainošanās, skaidrojumu un lūgumu lēkme viņai uznāca citā brīdī - kad jau ģenerālprokurors Juris Stukāns atzina par nepieciešamu Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokuroram veikt pārbaudi par Covid-19 vakcīnu iepirkumu.

No otras puses, tomēr ir simpātiski, ka Viņķele atzīst savu misēkli - tas mūsdienu politiskajā vidē ir liels retums. Virkne citu politiķu vai katru nedēļu taisa greizas lietas vai pat apzinātas nelietības, taču kaut kādu atbildības uzņemšanos no viņiem nesagaidīt nemūžam.

Nu bēda ir sanākusi ar tām vakcīnām - fakti ir, kā krievi saka, “uz sejas”. Kaut kādā mērā te var vilkt paralēles ar vienu citu latviešu zemniecisko zemnieku viltībiņu, kuras rezultātā baismīgas sekas jūtamas šobaltdien. Savulaik zemkopjiem bija jāstāsta par sava darba sekmēm savās saimniecībās, lai saņemtu no Eiropas subsīdijas tiešmaksājumu veidā. Taču daudzi bija nevis tikai godīgi, bet mazliet piemeloja klāt, uzrādot samazinātus datus un cerot, ka Eiropa “vājākajam zaķītim mežā” dos vairāk naudas. Taču sanāca otrādi - kopš 2004. gada Rietumeiropā saņem nesalīdzināmi lielākus tiešmaksājumus, bet Latvija joprojām tikai sapņo, ka to apjoms kādreiz varēs kaut vai tuvoties ES vidējam līmenim. Jo eiroierēdņi, kā izrādījās, atbalsta tos, kam ir laba produktivitāte, bet tos, kam švaka, neko daudz neatbalsta.

Tā arī ar vakcīnu iepirkumu ir sanākusi pārgudrība - mūsējie ar naivām sejām gribēja lētākas un labākas vakcīnas un no tām, ko var dabūt, atteicās. Taču augstie eirokungi nosprieda, ka vakcīnas grib daudzi un visi un, ja Latvija negrib, tad lai paliek bešā.

Tagad “pēc kara”, kad visi gudri, ir skaidrs, ka vajadzēja grābt to, ko var dabūt, nevis blenzt un prātot. Vajadzēja būt gana profesionāliem, izvērtēt riskus, bet ir sanācis “ieberzties”.

Var rasties arī aizdomas par kādu iespējamu viena vai otra vakcīnu piegādātāja lobēšanu vai korupciju. Taču tad tiesībsargājošām iestādēm vajadzētu būt fiksējušām kādas pēdas - ar ko tikās, ar ko mīļi runājās vai nerunājās lieli, vidēji vai sīki klerki. Vajadzētu uzdot viņiem jautājumus - varbūt kāds nav dabūjis “honorāru” un sāk kaut ko stāstīt?

Te gan ir arī pretarguments, ka ar vakcīnām nebija nekādas pārprodukcijas kā ar visa cita veida ražojumiem, kurus firmas cenšas kaut kur nogrūst. Vakcīnas bija un joprojām ir deficīts. Līdz ar to arī motīvs meklēt pa pasauli, kur uzpirkt kādus ierēdņus, nav īsti kaisms. Bet nu visādi var būt. Katrā ziņā diezin vai to nemaz nevajadzētu pārbaudīt. Ja nav bijis lobēšanas un korupcijas - tad nekā. Tad uzskatīsim, ka latvju klerki un politiskais establišments ir gribējis, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr.

Saeimas opozīcija, protams, ir kareivīga, bet arī, piemēram, Nacionālā apvienība nekādus glaimus saviem partneriem no “Attīstībai/Par!” neizsaka. Deputāts Jānis Dombrava intervijā Neatkarīgajai saka tā: “Parasti, kad tiek veidotas komisijas, tās veido ar lielām ekspektācijām, bet darbu noslēdz ar lielu vilšanos. Šai gadījumā uzskatu, ka mazāk būtu nepieciešams politiskais šovs, bet atbildīgajām tiesībsargājošajām iestādēm tiešām rūpīgi un ātri vajadzētu veikt darbu, veikt izvērtējumu par to, vai ir saskatāms noziedzīgs nodarījums, kurās epizodēs tas ir saskatāms. Tas būtu svarīgāk nekā politiskais šovs par to, kas šajos procesos izdarīts pareizi vai nepareizi.” Tādi vārdi kā “noziedzīgs nodarījums” un pieļāvums, ka tāds varētu būt noticis, nav nekāda slavas dziesma.

Bet, paga, paga! Vai tad kāda parlamentārā izmeklēšanas komisija ir bijusi domāta tam, lai tajā pierādītu vainu, notiesātu un nošautu? Priekš tam jau parlamentārās komisijas ir domātas, lai veiktu parlamentāro izmeklēšanu un izvērtētu, kāda ir politiskā atbildība. Un nevis krimināltiesiskā vai administratīvā. Ko pēc tam ar šīs komisijas materiāliem dara policija, KNAB vai prokuratūra, nav Saeimas deputātu ziņā. Var to saukt arī par “šovu”, bet cita veida, kā izvērtēt kādas problēmas un skandālus, parlamentam nav. Diezin vai šī problēma un šis skandāls ir tik sīks, ka to vajadzētu atstāt bez ievērības? Pašreizējais nožēlojamais vakcinācijas temps nozīmē, ka Latvijas ekonomika arī cieš, jo uzņēmējdarbība vēlāk atbrīvosies no kovida ierobežojumiem. Un vēl tas nozīmē, ka bez vakcīnām cilvēki mirst - vairāk saslimst un mirst nekā tad, ja būtu vakcinēti. Vai tad tas nav pietiekami nozīmīgi?