Kariņa valdība izrūnīs ostas no augšas līdz apakšai

Ministru kabinets uz pāris nedēļām ir piebremzējis ostu reformas virzību, jo vairāki valdības sociālie un nozares partneri ir cēluši iebildes un pauduši kritiku. Taču tas nenozīmē, ka valdība partneros grasās ieklausīties – varbūt kādu komatu un vārdu kārtību kādā dokumentā izmainīs, lai varētu apgalvot, ka bijis dialogs.
08.04.2021. Māris Krautmanis
 
©Ekrānšāviņš

Tā saucamā ostu reforma nav nekas jauns - tas ir sens sapnis, uz kuru dažas smalkas aprindas cerēja jau deviņdesmitajos gados, taču toreizējais premjers Andris Šķēle, iepazinies ar tranzīta nozari, neveica nepieciešamās darbības, lai to iznīcinātu. Tā viņš šajās pašās smalkajās aprindās no sākumā dievināta un visvisādi atbalstīta politiķa pārvērtās par baisu oligarhu, no kura rokas pat suņi nedrīkst ņemt ēdienu.

Bet nu tagad ir jauni laiki, cits tiesiskums un cita virzība. Tagad tad ir īstais moments sagraut Latvijas ostas kā Kartāgu, lai tur pat zāle vairs neaug. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) arī allaž uzsver, ka ostu reforma pēdējos pāris gados “ir izdiskutēta no augšas līdz apakšai”. Tātad - ko tur vairs diskutēt? Izdiskutēts jau ir, bet tagad atlicis vairs tikai pabeigt tranzīta izrūnīšanu. Vienīgā tēma te vēl varētu būt kādas tehniskas nianses, kā pareizāk izdarīt tā, lai visa teikšana ostās un to kustamā un nekustamā manta tiktu nodota pareizo investoru rokās. Linkaits šo procesu dēvē par “atbrīvošanos no politiskās ietekmes ostās”.

Tā tas laikam arī ir - no pašvaldību politiskās ietekmes Ventspilī un Rīgā ostas jau ir atbrīvotas. Turpmāk tad acīmredzot arī Latvijas valstij kā tādai Rīgas un Ventspils ostas kļūs liekas un to atrašanās šejienes teritorijā būs tīri formāla.

Premjers Krišjānis Kariņš (JV) pat nemaz neslēpj savu interesanto domāšanu par tranzīta lietām. 11. martā Saeimas debatēs viņš nemaz neklausījās, ko viņam vaicāja deputāts Nikolajs Kabanovs, un piepeši sāka klāt vaļā savu ilgi krāto nepatiku pret tranzītbiznesu. Pēc Kariņa domām, tranzīts ir visu nelaimju sakne, kas kavējusi valsts attīstību uz 10 - 15 gadiem. Doma, ka tranzīts mūs glābs kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem esot novecojusi. “Nu kur tas mūs aizveda? Mēs vedam, vedām naftas produktus, akmeņogles, minerālvielas, beramkravas uz mūsu ostām. Šķērsojot mūsu teritoriju, /šīs kravas/ aiziet uz ostu un tiek sūtītas uz āru. Indivīdi varbūt no tā kļūst bagāti, bet valsts no tā diemžēl nekļūst bagāta. Naudas tranzītbizness, ko jūs slavējat - finanšu sektoru - kā viņš kādu laiku strādāja: tur indivīdi kļuva ļoti turīgi, bet, ja jūs manījāt, tad, kad lielākā banka sāka pašlikvidēšanās procesu, iespaids uz iekšzemes kopproduktu bija vispār nemanāms. Tas tikai norāda uz to, cik šis bizness bija faktiski pilnībā atdalīts no mūsu tautsaimniecības. Un šī te tranzīta domāšana - pirkt, pārdot, vest, ka mēs kļūsim bagāti, - mēs tāpēc neesam bagāti. Es teikšu tieši pretēji jūsu apgalvojumam - šāda domāšana ir tas, kas mūs ilgstoši ir apturējusi. Tā pretpote ir šī viedā reindustrializācija, kas nozīmē darba vietas un algas cilvēkiem, nevis algas pāris cilvēkiem, kas spēj tādā monopola stāvoklī pelnīt uz vienkārši tranzīta rēķina.”

Ar šo Kariņa kunga citātu nav pat iespējams strīdēties - tā jau ir cieta pārliecība un nelokāma ticība, pret kuru sašķīst gabalos jebkādi racionāli argumenti. Kabanovs gan viņam bija uzdevis jautājumu par pavisam ko citu - par Latvijas ārējās tirdzniecības deficītu, kas pagājušajā gadā bija ap divi miljardi eiro. Kabanovs izteica kritiku par tā saukto finanšu sistēmas kapitālo remontu, atgādināja Latvijas metalurģijas skumjo likteni un nesen bankrotējušu maizes ceptuvi. Kabanovs runāja par meitu, bet Kariņš - par māti jeb tranzīta nozari, kas vainīga visās drausmīgajās Latvijas nelaimēs. Nav jau ne vainas, ja ir kaut kas, uz ko nogrūst atbildību par paša valdības mazspēju. Jādomā, ka tranzīta pietiks arī pašreizējam brīdim, kad valdība ir priekšpēdējā vietā aiz Bulgārijas vakcinācijas tempos. Jādomā, ka tranzīts Kariņam pat pēc tā likvidēšanas traucēs vēl arī nākamajos 10 - 15 gados kā zaķim piektā kāja vai kā sliktam dejotājam Faberžē...

Interesanti ir arī Kariņa apgalvojumi medijos, kas atkārtojas un atkārtojas, līdz tagad jau ir kļuvuši par tādu kā aksiomu: “Ostu pārvaldības modelis nedarbojas.” Te jāpaskaidro, ka ostu modelis agrāk bija tāds, ka brīvostu pārvalžu valdēs vienādās daļās bija pašvaldības un valdības sūtīti pārstāvji, bet viens loceklis bija neitrāls. Svarīgus lēmumus varēja pieņemt, tikai panākot kompromisu. Tā kā valžu locekļi bija gana kompetenti tranzīta un ostu uzturēšanas lietās, neatrisināmu strupceļa problēmu nebija. Nezin kāpēc, piemēram, Roterdamas osta, kurā ir tieši tāds pats modelis, ir visu laiku strādājusi sekmīgi un globāli konkurētspējīgi, bet

Ventspils un Rīgas ostas pēc tam, kad valdības partijas reideriski atņēma teikšanu pašvaldībām, ir zaudējušas kravu apgrozījumā vairāk nekā pusi.

Caur Latvijas ostām 2020. gadā pārvadāja 14,6 milj. t kravu, kas ir par 53,8% mazāk nekā 2019. gadā. Bet par šajā gadā gaidāmajiem rezultātiem vispār bail domāt. Ir tāda digitāla karte internetā, kurā var redzēt Baltijas jūru un kuģus (saite uz to atrodama šeit). Parastais skats tur ir tāds, ka starp Vāciju, Dāniju, Zviedriju, Somiju, Krieviju redzama visnotaļ aktīva kuģu satiksme. Redzami arī naftas tankkuģi, pasažieru prāmji, beramkravu kuģi, kas iet pa jūru un piestāj arī Klaipēdā un Tallinā. Tikmēr uz Ventspili nāk kāds varbūt viens vai divi kuģi, bet Rīgas jūras līcis nereti ir vispār tukšs. Vakar gan līcī bija redzami vairāki zvejas kuteri un pat trīs kravas kuģi - “Armia Krajowa”, “Lady Amalia” un “Active”! Cik ir šodien? Kur te vairs kāda latvju braukšana jūriņā? Skats ir nožēlojams.

Kariņš pēdējā laikā ir sācis runāt par “eksportspējīgas viedās reindustrializācijas koncepciju”, kas nu tik jārealizē, un tad viss būs oki - doki. Bet padomāsim, ko tas nozīmē un kas notiek reālajā dzīvē! Metalurģija un cukurs Latvijā jau ir sena pagātne, ko laikam nevajadzēja pieminēt. Vēl nestilīgāk ir runāt par kaut kādu auto, sadzīves tehnikas, elektronikas ražošanu. Komercbanku bizness ir piesmacēts. Tagad kārta pienākusi arī tranzītbiznesam. Kopā ar tranzītbiznesu beigas gaida arī visa veida ar šo nozari saistītās rosības jomas - autopārvadājumi, dzelzceļš, loģistikas kompānijas u.c. Kādu viedo reindustrializāciju piedāvās Kariņš to vietā? Latvija kā viena no divām vārgākajām vakcinācijas tempu atpalicējām Eiropas Savienībā no kovida krīzes plūstoši nokļūs visdziļākajā ekonomiskajā krīzē - nevis vairs kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem, bet kā pats dibens un tālākā nomale. Par Bulgāriju, kur arī vakcinācija nesekmējas, varam neuztraukties, jo tur kuģi staigās pa Melno jūru un piestās arī bulgāru ostās. Bet Latvijā? Kādi resursi ir Latvijai? Ja nu vienīgi dziesmas un skaistas meitenes. Viedā reindustrializācija, iespējams, nozīmē, ka vīri dziedās, lai postkovida Eiropā izklaidētu ārzemju tūristus, bet meitenes viņus izklaidēs namos, kur valda prieks un kurp vilina sarkani lukturi.