Tā kā vakcinēties gribas, tā kā valsti žēl...

Senos laikos pie Gorbačova, kad dzīvoju Jelgavā, atceros amizantu skatu: kāds vīriņš minās ar divriteni, un viņam tīkliņā džinkstēja kādas astoņas alus pudeles. Riteņbraucējam nebija viegli, jo bija jābrauc tā, lai kāda pudele nesaplīst. Un ļaudis viņam no priekšas un pakaļas ar dziļu interesi sauca: “Alus? Alus! Kur dabūji?” Laimīgais veldzējošā dzēriena īpašnieks atbildēja, ka veikalā Pārlielupē, uz kurieni tad uzreiz devās arī citi ar cerību sirdī, ka izdosies pagūt nopirkt alu, kamēr tas nav beidzies.
19.04.2021. Māris Krautmanis
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Padomju okupācijas laiks bija riebīgs - ar visādiem eksperimentiem un kampaņām, kur partijas vadonis piepeši izdomāja, ka jāapkaro alkoholisms, kamdēļ ļaudis bija spiesti stundām stāvēt rindās. Milicija un brīvprātīgie kārtības sargi veica reidus uz kinoteātriem, lai pārbaudītu, vai dienas seansa apmeklētājiem tajā laikā nav jābūt darbā. Pašā padumjā laika finišā - vienā jaukā 1991. gada janvāra rītā - izrādījās, ka no apgrozības izņemtas 50 un 100 rubļu banknotes. Un visāda tāda melība un ļaužu aptīrīšana laiku pa laikam uznāca un aizgāja.

Bet nav jau nekas tā principiāli mainījies - tikai tagad par tautu ņirgājas nevis Brežņevs un Gorbačovs, bet neatkarīgās Latvijas Republikas augstais establišments jeb kovidokrātija.

Kovidgada laikā policija kā milicija ir tvarstījusi kovidrežīma un mājsēdes pārkāpējus, dažam pat vienas dienas laikā uzliekot vairākus tūkstošos mērāmus sodus. Vienam nupat pavisam dīvainā kārtā piešķirta 1000 eiro soda nauda par aizlīšanu priekšā vakcīnu rindai. Tas ir brīnišķīgi - aizliegt cilvēkiem strādāt, neko daudz vai vispār neko nemaksāt un piedevām vēl uzlikt soda naudas ar četriem cipariem.

Vakcinācijas tempu ziņā Latvija joprojām velkas visai Eiropas Savienībai astē. Tikai Bulgārijā ir savakcinēts procentuāli mazāk valsts iedzīvotāju. 14. aprīlī “Our World In Data” bija redzams, ka Latvijā pirmo vakcīnu saņēmuši 9,2%. Tikmēr Lietuvā bija 20,6%, Igaunijā 20,9%. Lielbritānijā 48%, Izraēlā 61,7%. Uzreiz ir redzams un salīdzināms, kurās valstīs valdības patiesi rūpējas par saviem iedzīvotājiem, kuras valstis ātrāk izies no kovidvājprāta ar mazāku postu ekonomikai un kuras paliks otrgadnieces. Latvija paliks pakaļā, nomalē un konkurētnespējā. Vēl tikai vajag līdz galam piebeigt tranzītbiznesu - satiksmes ministrs pie tā jau strādā vaiga sviedros. Banku bizness tika nomērdēts jau pirms kovida. Ko vēl tādu varētu iznīcināt?

Premjers ir pārliecināts, ka tranzītbizness ir kaitīgs. Jo Latvijā tagad ir citas, rentablākas nozares - pati galvenā nozare ir aizņemties naudu no Eiropas, lai to varētu apgūt un sadalīt kovida apkarošanai: 1,45 miljoni eiro vakcinācijas IT risinājumiem, 640 tūkstoši eiro Vakcinācijas projekta biroja izveidei, 70 tūkstoši eiro kampaņai “2 miljoni iemeslu vakcinēties”, 80 tūkstoši eiro kampaņai “Es gribu vasaru!”, 119 tūkstoši eiro kampaņai “Drošs paliek drošs”, 100 tūkstoši eiro vakcinācijas avīzei, kas varbūt iznāks maijā... Un šīs naudiņas par visādiem pasākumiem vēl ne tuvu nav viss, kas tiek noslaukts nodokļu maksātājiem. Kovids ir īsta zelta dzīsla, kur urbt un rakt vēl un vēl.

Tikmēr ar pašu vakcināciju kaut kā neiet un neiet. Nedēļas nogalē atkal eksperiments - tagad ļaudīm kā seno laiku alus gribētājiem jāsauc nopakaļ riteņbraucējam: “Vai ir pievestas?” Bet taču neko nevar saprast, vai to pietiks vai kā? Lasām vietējā portālā priecīgu 15. aprīļa ziņu, ka 16. un 17. aprīlī no pulksten 9 līdz 17 Zemgales olimpiskajā centrā (ZOC) Kronvalda ielā 24 izvietotajā liela mēroga vakcinācijas centrā pret Covid-19 varēs vakcinēties ikviens, kurš to vēlas. Vakcinācija tiks veikta ar ražotāja “AstraZeneca” vakcīnu, un iedzīvotāji to varēs saņemt vakcinācijas centrā ZOC pēc dzīvās rindas principa. Taču, kad lasa tālāk uzmanīgi, pamanāmi šādi vārdi: “Jelgavas liela mēroga vakcinācijas centram kopumā šai nedēļas nogalei ir paredzētas 1000 vakcīnas”. Tad tas ir tas lielais mērogs - 1000 vakcīnas? Jelgavā ir deklarēti 58 949 iedzīvotāji, bet reāli varbūt dzīvo pat vairāk, ja pieskaita nedeklarētus studentus. Tātad, lai savakcinētu visus, vajadzīgas 58,9 nedēļas nogales... Lasot, ka būs tikai 1000, daudzi tūkstoši atslāba un labāk devās iestādīt kādu puķīti Zanderu vai Bērzu kapos. Nav liela iekāriena nīkt rindā, lai uzzinātu, ka vakcīnas beigušās.

Nedēļas nogalē pats iepētīju, kā tas notiek. 16. aprīlī vakcīnas beidzās ap pulksten 13. Pēdējais rindā bija kāds jauns cilvēks, kuram nenogurstoši bija visu laiku jāsaka jaunpienācējiem, ka vairāk vakcīnu šodien nebūs. Kopumā 16. aprīlī esot savakcinēti 640 cilvēki.

17. aprīlī jau agrā rīta gaismiņā vakcīnu gribētāji sāka ieņemt rindu, kas drīz jau aptvēra teju vai visu kvartālu apkārt stadionam. Labi, ka šoreiz bija ieviesta tāda kārtība, ka rindā stāvētējiem tika iedotas lapas ar numuriem, kas atbilst piegādāto vakcīnu skaitam. Tikmēr medijos un sociālajos tīklos izskanēja ziņa, ka vakcīnas Jelgavā tūlīt beigsies. Cilvēki to saprata tā, ka vairāk nebūs un pārstāja nākt. Taču patiesībā beigās lielākie vinnētāji bija nejauši garāmgājēji, kuri trīs stundas vēlāk atklāja, ka vakcīnas vēl ir dabonamas, iestājās rindā un uzreiz tika savakcinēti. Jādomā, ka divās dienās vakcīnu ārpus prioritārajām grupām dabūja kādi 1000 cilvēki - kā jau tika solīts. Citur gan neesot gājis tik raiti, jo Cēsīs strādājušas tikai divas vakcinētāju brigādes, tāpēc rindā bijis jāstāv mokoši ilgi. Labi, ka saulīte pa zemes virsu staigāja un nebija auksti. Svētdien, 18.aprīlī, vakcinācija pret Covid-19 turpinājusies divos centros - Cēsīs un Daugavpilī. 140 vakcīnas tika paredzētas Cēsīm un nedaudz zem 300 vakcīnām Daugavpilī. Tas, protams, ir jauki, taču joprojām nav daudz un nav pietiekami.

Kāds tad īsti ir vakcinatoru ģenerālštāba korifeju mērķis? Vai mērķis ir savakcinēt vairāk vai mazāk cilvēku? Vai mērķis ir ātri kaut kur nogrūst “AstraZeneca” vakcīnas, kurām tuvojas derīguma termiņa beigas? “Kā vecu kefīru”. Par to jau pagājušā gada nogalē slēgtajā valdības sēdē jokus plēsa premjers Krišjānis Kariņš (JV).

Cilvēki, vismaz liela daļa, ir noilgojušies dabūt vakcīnu, lai pārstātu baidīties. Lai vismaz uz laiku pārstātu baidīties saslimt vai kādu aplipināt. Lai arī pēc “AstraZeneca” mēdz lauzt kaulus, uzkāpt temperatūra un būt citas nepatīkamas sajūtas, to var paciest. Var paciest arī to, ka Dānija nesen ir atteikusies no “AstraZeneca” vakcīnām, bet Latvija Dānijai lūdzas, vai nevar dabūt kaut kādas pārpalikas. Par to ir kauns, bet kaunu var norīt. Kauns ir par valsti, ka tajā pie varas ir tādi priekšstāvji un tāda valdība, kāda ir. Bet tur vismaz pagaidām neko nevar darīt - kādus esam ievēlējuši, ar tādiem jādzīvo.

Pati mazspējīgākā valdība Eiropas Savienībā ir Latvijā. Diemžēl. Sacensība ir tikai ar Bulgāriju, kurai tomēr ir attaisnojums - “AstraZeneca” ražotājs februārī pievīla šo valsti, aizkavējot lielu vakcīnu piegādi. Latvijai šāda attaisnojuma nav, jo mūsu valsts amatpersonas pašas nogulēja pieteikšanos uz “AstraZeneca”, saldi dusot uz sava “vakcīnu portfeļa”.

Nu bet varbūt tad vismaz tagad? Varbūt tad beidzot vakcinācijas tempos būs kāds jūtams uzrāviens? Ļaudis, kas ir elektorāts, šodienas dusmas ātri aizmirstu, ja vien redzētu, ka kaut kas beidzot sāk notikt uz pozitīvo pusi.

Taču diezin vai - ir bažas, ka tādā pat haotiskā garā pasākums vēl turpināsies. Jo vēl ir daudz kovidnaudas, ko monetarizēt. Un vēl ir neizsmeltas iespējas manipulēt ar tirdzniecības ierobežojumiem, kur ir tāda korupcijas augsne, ka maz neliekas. Un vēl ir saldas iespējas baudīt varu - tīksmo līksmi, ka var sēdēt mājās uz poda un skaipā attālināti komandēt, lemt, reformēt, sodīt, bet pašiem par to nekas nebūs.