Levits kā parlamentārais pārpratums un kovidšausmas āra terasēs

Svētku laikā Valsts prezidents Egils Levits rauca pierē rūpju rievu un nosauca Saeimas lēmumu ļaut ieturēt maltītes āra terasēs par “parlamentāru negadījumu”. Jo Saeima 29. aprīlī atbalstīja grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kas paredz no 7. maija, atļaut sabiedriskās ēdināšanas atsākšanu āra terasēs. Šis balsojums bija pretējs Ministru kabineta lēmumam vēl nesteigties ar šādiem atvieglojumiem un kaut ko gudrot vēlāk – pēc divām nedēļām.
07.05.2021. Māris Krautmanis
 
No šodienas āra terasēs varēs dabūt ēst un pat alkoholiskos dzērienus ©Ģirts Ozoliņš/F64

Taču paga, paga! Kāda tad īsti ir kārtība mūsu valstī, kur šajā iekārtā atrodas Valsts prezidents, kur valdība, kur parlaments? Vai nav tā, ka zirgi tiek jūgti pakaļā ratiem?

Ja Egils Levits biežāk ne tikai rakstītu Satversmei preambulas, bet arī lasītu Satversmi, viņam nāktos atzīt, ka saskaņā ar pamatlikuma burtu un garu Latvija ir parlamentāra, nevis prezidentāla republika.

Valsts prezidentam ir reprezentatīvas funkcijas, likumdevējs ir Saeima, bet Ministru kabinets ir izpildvara. Valsts prezidents nav Dieva izredzētais, nav Zvaigzne, kas apspīd nabagu būdiņas, bet ir Saeimas ievēlēts un nav tautas ievēlēts. Lai arī tauta šoreiz ir stipri kļūdījusies, ievēlot tādus priekšstāvjus, kādi ir, Saeima tomēr ir augstākā varas plauktā nekā valdība un prezidents. Līdz ar to drīzāk par pašu Levitu varētu teikt, ka viņš varbūt ir parlamentārs negadījums, parlamentāra kļūda vai kaut kā tā. Bet nu labi - neba nu Levits pirmais prezidents, kurš iedomājas, ka viņam ir galvenā teikšana.

Kolīzija starp Saeimu un valdību ir tiešām interesanta. Protams, partijām gribas pašvaldību vēlēšanu tuvumā kaut cik reabilitēties vēlētāju acīs un pārmaiņas pēc pieņemt arī saprātīgus grozījumus likumos... Un tāpēc ir atļauja ēst terasēs, nevis nest nopirkto ēdienu uz mašīnām vai soliņiem, kur var iešļakstīt kafiju sev klēpī un notraipīties ar majonēzi. Terasēs ir kulturālāk. Diezin vai atļauja terasēs kaut kā būtiski ietekmēs kovidizplatību, ja cilvēki jau tāpat ir spiesti strādāt kopā ar citiem cilvēkiem, braukt saspiesti sabiedriskajā transportā, iepirkties veikalos un vēl darīt visu ko neattālinātā režīmā. Taču veselības ministram Danielam Pavļutam (AP), premjeram Krišjānim Kariņam (JV) un citiem kovidokrātiem ir ļoti iepaticies izjust varas garšu un kaut ko aizliegt. Turklāt aizliegt neloģiski - bez kādas racionāli skaidrojamas idejas. Varētu padomāt, ka visur citur kovids neko neizplatās, bet tieši āra terasēs, kur būs svaigs gaiss, maska oficiantam, attālums no citiem klientiem un roku dezinfekcija, vīruss būs klāt kā likts, un slimnīcas tāpēc būs pilnas ar kovidmirējiem. Laikam jau tomēr šis ir tas gadījums, kad Saeimas 100 galvu kolektīvais saprāts būs bijis saprātīgāks par Ministru kabineta 14 galvu kolektīvo saprātu. Vai neprātu.

Lai vai kā, no šodienas grozījumi ir spēkā un āra terases ir atļautas. Saeimas lemtais nepārprotami nozīmēja, ka restorānu pakalpojumi āra terasēs ir atļaujami bez kādiem papildu nosacījumiem - tātad ieskaitot arī alkoholu. Taču cīņa nav galā un nebeigsies, jo valdības vadītāja un veselības ministra aizliegtgriba un sodītkāre nav remdināma. Vakar visi latvju zemes restorānu īpašnieki un darbinieki līdz vēlai pēcpusdienai gaidīja, ko tad īsti valdība atkal izdomās. Ir tāda neliela problēma, ka bizness nevar kaut ko darīt uz zaķa - uzņēmējiem ir jāplāno, vai pasūtīt kādas preces, jo, ja tās piepeši būs aizliegtas, tad viņi cietīs zaudējumus. Tad, lūk, kāda var būt runa par kādu tiesisko paļāvību, par uzticēšanos valsts valdībai vai par apziņu, ka valdība rūpējas par uzņēmējiem, ja 7. maija priekšvakarā nebija zināms, vai alkohols tiks aizliegts pavisam, vai varbūt būs atļauts alus, vai varbūt arī vīns, vai varbūt arī šņabis, vai varbūt klienti nesīs līdzi veikala balzamu kabatā un paslepen pilinās to klāt pie kafijas kā padomju pussauso likumu laikos? Kārtējo reizi valdība vakar atkal demonstrēja mazspēju un muļļāšanos.

Tepat blakus Lietuvā vēl decembra vidū ar kovidu bija īstas kapu šausmas - kaimiņvalsts bija pirmajā vietā pasaulē ar sērgas izplatību. Tagad Lietuvā ir vaļā teju vai viss - muzeji, izstādes, sports.

Lietuvas valdība trešdien, 5. maijā, deva zaļo gaismu 24. maijā sākt tā dēvēto iespēju pasu izsniegšanu cilvēkiem, kas ir vakcinējušies pret Covid-19 vai ir izveseļojušies pēc sasirgšanas ar Covid-19, kā arī tiem, kam ir negatīvs Covid-19 testa rezultāts. Restorāni, kafejnīcas, bāri, spēļu zāles un bukmeikeru kantori varēs apkalpot “iespēju pasu” īpašniekus arī telpās. Tikai naktsklubi vēl paliek slēgti. Lietuvā 4. maijā vismaz pirmo vakcīnas devu bija saņēmuši 26,2 procenti iedzīvotāju.

Savukārt Lielbritānijā, kur vakcinēts jau 51 procents ļaužu, kovidrežīma mīkstinājumi ir jau kopš 12. aprīļa - vaļā ir āra kafejnīcas, kurās, protams, drīkst pārdot alkoholu, jo priekš kam ir krogs, ja tajā nevar dabūt alu? Tāda iespēja, ka alus varētu būt aizliegts, angļiem nešķita pat debatējama. “Ak, kas par drausmīgu vietu ir krogs, kurā nav alus,” savulaik dziedāja austrāliešu kantrimūziķis Gordons Pārsons, īru folkgrupa “The Dubliners” un citi. Tāds krogs ir pārpratums un dīvains absurds. Taču Pavļuta dziesmas grupai Veselības ministrijā tas šķita normāli. Beigu galā valdība tomēr izlēma alkoholu neaizliegt.

Lai vismaz kaut kas būtu aizliegts, jo tā jau nevar, ka neko neaizliedz, ministri pēkšņi atcerējās dziesmu, kuru viņiem bērnībā dziedāja mammas - “pulkstens deviņus jau zvana” -, un izlēma deviņos aizvērt ciet nevis savas acis, bet āra terases - tagad tām jāveras ciet precīzi, kad pulkstens zvana deviņus.

Varbūt tad tagad, kad ar āra terasēm attiecības nokārtotas, ministri beidzot ķersies klāt pašlaik vissvarīgākajam uzdevumam? Vakcinācijas vajadzībām tiek šķiesta mežonīga nauda, dibinot Vakcinācijas projekta biroju un apgādājot to ar krēsliem, galdiem un IT risinājumiem, taču līdz 4. maijam pirmo vakcīnas devu bija saņēmuši vien 14,5% iedzīvotāju. Cilvēki, kas cerēja, ka garajās maija brīvdienās varēs kaut vai pasalt rindā, bet dabūt vakcīnu, tika brutāli uzmesti - “dzīvo rindu” nebija. Tagad visa pieteikšanās un vakcinēšanās ir nesaprotamā un haotiskā digitālā vai telefoniskā veidā. Cilvēkiem jāgaida, kad par viņiem atcerēsies un aicinās uz šprici. Vienus aicinās, bet citiem varbūt jāgaida vēl mēnešiem.

Protams, pie tik nožēlojamiem vakcinācijas tempiem, kādi joprojām ir pie mums, arī valdības lēmumiem ir nolemts būt nožēlojamiem un ir jābaidās no sērgas uzliesmojuma. Taču, ja šāds uzliesmojums būs, vismazāk vainojamas pie tā būs āra terases.