Mediķi atkal biedē tautu ar jaunām kovidšausmām

“Pēdējo nedēļu saslimstības ar Covid-19 rādītāji parāda, ka epidemioloģiskā situācija valstī būtiski pasliktinās, turklāt saslimstības pieaugums ir vērojams visā valsts teritorijā un praktiski visās iedzīvotāju vecuma grupās, tajā skaitā bērnu un jauniešu vidū.” Šādu brīdinājumu Saeimai un Ministru kabinetam atklātā vēstulē pauduši Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC), Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD), Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS), Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) speciālisti.
11.05.2021. Māris Krautmanis
 
©Andrius Ufartas/F64/BF

Vēstulē nozares pārstāvji izsaka bažas par šā brīža epidemioloģisko situāciju un nepieciešamo rīcību, lai novērstu strauju saslimstības palielinājumu, un aicina iedzīvotājus būt maksimāli piesardzīgiem savās ikdienas gaitās, jo šobrīd inficēšanās ar Covid-19 līmenis vērtējams kā ļoti augsts; kā arī - “apzinoties sabiedrības nogurumu no Covid-19 un vēlmi atgriezties pie iespējami normālas ikdienas dzīves, izprast, ka šobrīd - pie nepārprotamas situācijas pasliktināšanās - nav pieļaujama drošības pasākumu mazināšana. Tas izraisītu vēl straujāku saslimstības pieaugumu, kas rezultētos gan slimnīcu pārslodzē, gan mirstības pieaugumā”.

Kas ir, tas ir - sabiedrība sen jau ir nogurusi un piesardzība jāievēro. Par to jau nav šaubu. Tomēr vismaz pašlaik cienījamo mediķu minētie fakti ir piemeklēti tādā veidā, lai zīmētu maksimāli šaušalīgu ainu par kovidsituāciju Latvijā.

Nozares speciālisti uzsver, ka šā brīža saslimstības kumulatīvais 14 dienu rādītājs (7. maijā tas bija 435,1 Covid-19 gadījums uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju) ievērojami pārsniedz vidējo saslimstības līmeni Eiropas Savienības valstīs (340) un atbilst pagājušā gada decembra epidemioloģiskajai situācijai, kurā tika izsludināta ārkārtējā situācija medicīnā un valdība bija spiesta ieviest striktus drošības pasākumus. Taču kumulatīvais rādītājs viens pats diezin vai ir tas, kas raksturo pilnīgi visu, kas attiecas uz vīrusu valstī. Tas ir atkarīgs no veikto testu skaita, tas neveidojas pēc nejaušības principa, jo daudz testu tiek veiks tiem, kam jau ir kādas aizdomas par iespējamu saslimšanu ar kovidu. Bet nu labi - no kumulatīvajiem rādītājiem var spriest par tendencēm. Janvārī Latvijā šis skaitlis tuvojās 700, tagad ir 441.2, kas ir devītais augstākais Eiropas Savienībā.

Francijā šis rādītājs ir 538.8, Kiprā - 1145.4. Necik daudz zemāks tas nav arī daudzās citās Eiropas Savienības valstīs. Tikai Islandē tas ir zems (42,3), bet Vatikānā ir nulle.

Taču Francijā aprīļa beigās skolās atgriezās miljoni bērnu. Francija grasās 19. maijā atvērt arī bārus, restorānus, muzejus un kinoteātrus. Uz Kipru, kur kumulatīvais rādītājs ir vislielākais, pašlaik ar tiešajiem reisiem dodas jo daudzi pēc saules izslāpuši latvju zemes dēli un meitas.

Bet Latvijas NMPD direktore Liene Cipule pauž: “Redzot saslimstības pieaugumu, mums ir ļoti lielas bažas, ka var atkārtoties jau pieredzētais iepriekšējā gada nogalē.”

Tolaik bijušas situācijas, kad tuvākā slimnīca vairs nevar pieņemt pacientu, jo nav brīvu vietu. Dažkārt pacienti ar dažādām saslimšanām bijis jāved pat simts un vairāk kilometru tālāk. Slimnīcas strauji pildījās, janvāra vidū tajās vienlaikus ārstējās vairāk nekā 1200 Covid-19 pacientu. Mediķi savā bažpilnajā un brīdinošajā kopvēstulē negrib atcerēties vienu tādu lietu, ka 23. februārī jau bija situācija, kad viņiem šķita, ka katastrofa ir jau klāt. NMPD Katastrofu medicīnas centra vadītāja Dita Heiberga pareģoja, ka četru līdz sešu nedēļu laikā Latvijā var trīskāršoties stacionēto Covid-19 pacientu skaits, bet marta vidū Latvijas stacionāros varētu būt ap 3600 pacienti.

Pagāja četras un sešas nedēļas, pienāca un aizgāja marta vidus, taču no 3600 kovidpacientiem nebija ne vēsts. Aprīļa sākumā slimnīcās bija apmēram 700 kovidslimie. Tagad (9. maijā) stacionāros ārstējās 641 pacients. Apmēram tikpat, cik pacientu slimnīcās ieved, tik arī izraksta (ap 60). Tātad pašlaik nevar runāt, ka jau būtu nekontrolējama, šaušalīga situācija ar līķu kaudzēm uz hokeja haļļu ledus. Situācija ir nopietna, smaga, taču nav sliktāka kā caurmērā Eiropā. Ja veselības ministrs Daniels Pavļuts un viņa vakcinatoru birojs vairāk rūpētos par raitu vakcinācijas gaitu, nevis gudrotu, kur kādos reklāmas klipos, avīzēs un vakcinācijas IT risinājumos apgūt pēc iespējas lielākas naudas summas, situācija būtu pat ļoti cerīga.

Var jau saprast mediķus - tiktāl, ka atslābt ir stipri par agru, un diezgan bīstami būtu masveidā svinēt pavasari ar apkampšanos un bučošanos, taču dabā pastāv ne tikai infektoloģija. Ir arī psiholoģija. Pārspīlētā biedēšana ar šaušalīgo kovidu sabiedrību taisnā ceļā ieved pasakā par ganiņu. Ganiņam, ganot aitas, palika garlaicīgi, un viņš kliedza, ka aitām uzbrucis vilks. Saskrēja ciema iedzīvotāji ar bisēm šaut vilku nost, ganiņam bija interesanti pavadīt laiku. Taču izrādījās, ka nekāda vilka nav. Nākamajā dienā ganiņš atkal iekliedzās, ka vilks aitās. Atkal saskrēja ļaudis. Atkal vilka nebija. Trešajā reizē vilks tiešām plosīja aitas, ganiņš kliedza, bet neviens vairs ganiņam neticēja.

Godājamajiem mediķiem ļaudis varbūt tagad vēl tic, taču, ja atkal biedēšana izrādīsies bijusi nepamatota, nākamajā reizē vairs neticēs. Bet, ja nākamajā reizē tiešām būs īsts vakars ar kovidu?

7. maijā valdība atļāva āra terašu darbošanos. Tas gan ir komplektā ar stingriem piesardzības pasākumiem. Mediķu vēstule arī ir ap šo pašu 7. maiju tapusi. Vai tas būtu jāsaprot tā, ka valdība tiek skubināta āra terases neatļaut? Vai tas nav tā, ka mediķi, parakstoties zem brīdinājuma vēstules, nepiespēlē, neizkalpojas kovidokrātijai, kas tā vien alkst, kā sagudrot visādus absurdus aizliegumus, ierobežojumus un sodus, lai varētu justies varena? Varbūt paši mediķi ierakstās šajā kovidokrātijā?

Bet tad kāda sabiedrības uzticība var būt un cik ilgi vēl tā spēs uzskatīt par saprātīgiem tādus ierobežojumus, kādi jau līdz šim ir bijuši - desu un šņabi var pirkt, grāmatas un dūraiņus nevar. Vai arī - tirdzniecības centros, kas lielāki par 7000 metriem, iekšējās bodes nevar strādāt. Cik liela ir kovidbīstamība, ja cilvēki ietur maltīti pa gabalu no citiem cilvēkiem svaigā gaisā? Un cik liela ir kovidbīstamība darba vietās - cehos, ofisos, arī sabiedriskajā transportā? Jādomā, ka pirmajā gadījumā tā ir tuva nekādai, ja tiek ievērota piesardzība, bet otrajā tā ir ļoti liela pat ar visām maskām un rokām, jo divu metru distanci tur visbiežāk nav iespējams ievērot.

Taču tas nekādi neapmierina kovidokrātus, kuri jau ir ieskrējušies lielās varas baudīšanā, pārdalot tirgu par labu vienām uzņēmēju grupām, lai tām dotu priekšrocības pret citiem konkurentiem. Kovidokrātijai nav izdevīgi, ka kovids iet mazumā, jo tad apsīks kovida eironaudas avots, no kura smelt un grūst bezjēdzīgos un nevajadzīgos Vakcinācijas projekta biroja pasākumos. Vajag arī turpināt ākstīties ar strādāšanu attālināti, jo tā ir ērtāk - ir slinkums braukt uz darbu, ja var lēmumus pieņemt, sēžot guļamistabās un pirtīs.

Mediķu vēstule lej ūdeni uz šīs kovidokrātijas dzirnavām, jo palīdz tai turēt sabiedrību spriedzē un bailēs, kas dod iespējas manipulēt ar aizliegumiem un šķaidīties ar naudām.